Koncerta apskats: 'Aerosmith' Rīgā

Vieta: Rīga, "Skonto" stadions
Laiks: 2007-07-03, 21:00
Vērtējums:
Skaņa:
Bauda:
Programma:

Šie šķietami atšķirīgie koncerta "kopsavilkumi" jau pirmkārt pastāsta par ļoti dažādo publiku, kas otrdienas vakarā "Skonto" stadionā variēja no nepilngadīgām meitenītēm līdz pat cienījamām kundzēm, kuras pēc otrās alus glāzes ir gatavas pat aiziet tuvāk pie skatuves un pamāt ar roku "trakajam zēnam" Stīvam Taileram. Jā – trakajam, nevis "bez piecām minūtēm" 60.gadus vecajam. Jo lai nu kas spēja iepriecināt "Aerosmith" koncerta sakarā, tad tie bija paši mūziķi – vieni jau sirmi, citi mīklainā kārtā gluži kā "iebalzamēti" jau kuro gadu – taču joprojām spējīgi "uzraut" vienu cienīgu rokkoncertu. Bet nu par visu pēc kārtas.

Par to, ka pirmos sviedrus no apmeklētāju miesām izspieda nevis mūziķi, bet gan fantastiskā ideja skatītājus stadionā laist tikai pa vienām, visai šaurām durvīm, parunāsim mazliet vēlāk. Pēc abu vakara iesildītāju diezgan bezzobainās izplosīšanās (ok, šajā disciplīnā tīri labi rezultāti bija vērojami no somu "Los Bastardos" puses; piedod, Tanel Padar, bet tava rokmūzika šoreiz bija mazliet par "gudru"), vakars bija gatavs tā galvenajam "ēdienam". Līdz ar "Aerosmith" uzstāšanos ievadošā 'Love in an Elevator' pirmajiem akordiem pirmā "škrobe" pārņem skatuves labā flanga iemītniekus, jo viņiem paredzētais milzu ekrāns ir "melns un neparasts".

Tomēr vakara ievads neliek ilgi domāt par tādiem niekiem, jo izskan virkne grupas slavenu opusu, tostarp 'Cryin'' un 'I Don't Want To Miss A Thing', kas arī, šķiet, raisa pirmos godīgos smaidus apmeklētāju sejās. Tūliņ sekojošais 'Jaded' noslēdz vakara sākuma hitparādi, kuras laikā grupa (protams, par prieku preses fotogrāfiem) ir krietni žiperīgāka nekā jau dažas dziesmas vēlāk; vienā brīdī Tailers, novelkot kreklu, atklāj sev uz vēdera uzrakstītu frāzi "Lick Me", izsaucot faņu spiedzienus un ovācijas. Jā, pat šādā vecumā vīriem nenoliedzami "pulveris" vēl tīri frišs…

Turpinājumā grupa pievēršas rokmūzikai ar mazliet lielāku "R" burtu, kas, likumsakarīgi, arī atsaucas garākās rindās pie alus stendiem. Tomēr lieki, jo, izskanot abām kompozīcijām no mazliet blūza toņos ieturētās "Aerosmith" plates 'Honkin` On Bobo', ir jākonstatē, ka koncerts nemanot ir pārvērties par roķīgu deju vakaru, kura aktīvākie un priecāties-protošākie dalībnieki arī izmantoja visu, ko vien vecie vīri no skatuves puses lika pretim.

Apbrīnojamā kārtā maz kritikas jāvelta vakara skaniskajai pusei – vai nu tās bija vidusmēra pašmāju klausītāja slāpes pēc kāda brīvdabas koncerta, vai arī patiešām atzīstamais skaņotāju darbs, tomēr, šķiet, lielākā daļa dzirdēja visu vai vismaz gandrīz visu. Un pārējais jau laikam tomēr ir vairāk vai mazāk atkarīgs no klausītāja. Jā, var piekrist, ka vakara programmā bija pamatīgi robi ('Pink', 'Janie`s Got A Gun' un 'Dude (Looks Like a Lady)' ir tikai skaļākie piemēri, tāpat skumju smaidu sejā raisīja skatuves sānā, pie skaņotājiem noslēptie abi bekvokālisti, kas, tā vien šķiet, brīžiem pārsniedza savus standarta uzdevumus (tāpēc arī viņi neatradās blakus mūziķiem uz skatuves) un "pielāpīja" kopējo ainu… Tad aptuveni tāda arī, šķiet, bija vakara kopējā bilance – pa vidu starp sajūsmu no tiem, kas prata atrast ceļu pie "Aerosmith", un mielēm no tiem, kam tas neizdevās. Tomēr jebkurā gadījumā – cepuri nost vecajiem vīriem par spēku un prasmēm, kuras, šķiet, arī patīkami izceļ "Aerosmith" uz citu "senu dienu roka gigantu" fona.

P.S.Lai vakars iegūtu tādu kā "apļveida kompozīciju", pēc koncerta varēja, atbilstoši savam temperamenta tipam, skaļāk vai klusāk lamāt pasākuma rīkotājus par vienkārši fenomenālo iekļūšanas/izkļūšanas politiku stadionā un no tā. Par spīti vienubrīd jau pieļautajai domai, ka "šonakt laikam paliksim tepat…", cerams, visi sveiki un veseli ir atraduši ceļu mājup.