Koncerta apskats: DDT 'Arēnā Rīga'

Grupas pamatsastāvs un Jurijs Ševčuks uz skatuves uznāk ātri, bez liekiem, uztēlotiem reveransiem. Pārņem sajūta, ka viņi pirms brīža mūs ir pametuši, lai fiksi izietu uz balkona uzpīpēt, bet tagad atgriežas pie instrumentiem, lai turpinātu ar divus gadus gaidīto jauno programmu.  Grupa nospēlē veco gabalu  'Ветер', un tad skatuve paliek aizdomīgi tumša.

Foto galerija

Mistiskas, pulsējošas skaņas tumsā ievelkas, rosinot fantāzijas, ar kuru no labi pazīstamajiem gabaliem DDT turpinās paņemt publiku. Skaņas pārvēršas par etno -psihodelisku žvadzināšanu un spilgts prožektors mums atklāj uz skatuves... Nē, ne grupas līderi Juriju Ševčuku, bet meiteni ar īsiem blondiem matiem. Ševčuks vienmēr ir pratis ar atklātiem un ne pārāk viltīgiem paņēmieniem pārsteigt klausītājus, bet savu vietu grupā viņš nekad nav aizmirsis. Kas tas par skuķi? Bet tad šis skuķis sāk dziedāt.

Slāviskie etno dziedājumi jaunās DDT bek- vokālistes Aļonas Romanovas izpildījumā uz pāris minūtēm nohipnotizē klātesošos. Ass kā žilete balss tembrs  un izpildījuma piesātinātība. Pēc īsta krievu rokenrola izslāpusī publika savienojās ar transcendentālo un atgriezās realitātē, lai... Nē, nevis beidzot dzirdētu ilgi gaidīto krievu rokenrolu, bet pamatīgu hārdroku. Ģitāru un bungu kvadrātus, kuriem cauri vijas pūšamo instrumentu džezīgie dzēlieni. Smagajām skaņām dārdot uz skatuves  parādās arī pats Ševčuks, kā vienmēr parastā kreklā, džinsos, pietrūka tikai mājas čības vai nomītas zandales. Parasti koncerta sākumā viņš aizrunātu kādu sociāli svarīgu sāpi vai aicinājumu pievērsties visam jaukajam. Tā vietā  piecdesmit trīs gadus vecais Jura  skatuves priekšā sāk izpildīt dejas virpuļus brīvajā stilā.  Iztrakojies viņš beidzot dod vaļu tekstiem, brīžiem repojot. Tā sākās koncerts.  Jaunās DDT programmas pirmais gabals 'Я ввязался в бой' tautu gan uzlādēja, gan nošokēja. Kur krievu roks?

Iespējams, tieši tādu grupas nākotni vēlējās redzēt Jura Ševčuks toreiz, 1980. gadā, kad Baškīrijas pilsētā Ufā nodibinājās DDT. Tā būs grupa, kas spēlēs rokenrolu. Bet to rokenrolu, kādu pieprasīs laikmets. Toreiz tie bija The Beatles un Rolling Stones. Savukārt DDT būšot pirmie, kas tādu stilu uzsākšot PSRS. Tā nebūšot bītlu kopija, tas būšot savs, krievu rokenrols.

Kādā intervijā Ševčuks atzinās, ka, dzīvojot un muzicējot Ufā, nemaz neesot zinājis, ka gan Maskavā, gan Ļeņingradā jau sen pa šķūņiem un nelieliem klubiem plosoties 'atkritēju' blices. Pēc pieciem gadiem, nokļūstot Ļeņingradā un mēģinot savākt kārtējo DDT sastāvu, viņš pārliecinājās, ka tur, pie vella, ir ne tikai kārtīgi rokenrolisti, bet arī augstprātīga vietējās alternatīvās mūzikas elite. Leģendārais 'Ļeņingradas rokklubs', ar Grebenščikovu, Coju, Kurjohinu, Naumenko un citiem priekšgalā jauno rokenrolistu pieticīgi saukāja par 'ļimitčiku' (viesstrādnieku). Savukārt Juram nebija pieņemams, ka Borja un Viķka (Grebenščikovs un Cojs) pārāk mēģinot stilot kā rietumnieki. Ševčuks labi zināja, ko viņš grib panākt, un tāpēc nekļuva par mazo grebenščikovu vai naumenko. Ar DDT albumiem 'Время' (1985) un 'Периферия' (1988) viņš pierādīja, ka krievu rokenrolam var būt savas īpašības. Bet 1987.gadā, pēc uzstāšanās Piektajā Ļeņingradas roka festivālā, vietējie skatuves giganti Ševčukam spieda roku un turpmāk labprāt aicināja muzicēt kopā. Esot oriģināli. Nostrādāja Ševčuka balss un dziesmu teksti. Viņš nevis dziedot savas dziesmas, bet, drīzāk, tās rečetē. Pie tam, trāpot ritmā, notī un idejas esot svaigas.  Tā dzima šis unikālais krievu roks. DDT roks.

Koncertā 'Arēnā Rīga' kādā brīdī Jurijs Ševčuks jautāja publikai: Ko jūs vēlaties dzirdēt - mūsu jaunos gabalus vai vecos? Ar nomācošu pārsvaru publika pieprasīja vecos. 'Jūs esat kā vecu lietu kolekcionāri', mazliet apvainojās DDT līderis. Bet nebija lielākas publikas sajūsmas, kā atkal dzirdēt divdesmit gadus vecus, nodrillētus gabalus no albumiem 'Черный пес Петербург', 'Это все...', 'Оттепель'.

'Katra grupa var iet divus ceļus', no skatuves skaidro Ševčuks, 'vai nu gadiem ilgi atspēlēt vienu un to pašu, vai nu radīt un radīt ko jaunu. Mēs ejam otro ceļu.'

Bet vecie gabali tiek spēlēti.  Publika dzied līdzi, beidzot īstais krievu roks, beidzot vienojošais motīvs. Tieši to taču visi gaidīja. Tad nu atkal daži jaunie gabali, kuros tomēr vairs nenolasās tas pirmatklājēja brīnums. To laikā publika mazliet norimst, bet pats DDT līderis atkal metas skatuves eiforijā. Mūzika patiešām savdabīga un nebūt nav pazaudējusi krievu roka dzīslu. Tikai ar nožēlu jāsaka, ka forma ir mainījusies, bet saturs ir pazudis. Nav tagad Perestroikas gadi, nav deficīts un KGB kontrole, nav PSRS karš Afganistānā un Krievijas Čečenijā... Bet tieši tas laiks ir radījis un izaudzinājis DDT. Nav tik milzīga līdzpārdzīvojuma, ar kuru tā laikmeta mūziķis varētu pierādīt savu noderību. Ir tikai publikas nostaļģija pēc tiem gadiem.  Bet Ševčukam gribās ko jaunu. Viņš savā komandā ir savācis gados salīdzinoši jaunus cilvēkus un uzstājas ar jaunu, mūsdienīgu programmu.  Tas ir cits, bet tas pats krievu rokenrols. Tikai ko DDT ar to grib pateikt? Ka viņi prot spēlēt mūzikas instrumentus? Ar to ir par maz. Ka Ševčuks ir spēcīgs dzejnieks? Šim dzejniekam ir vajadzīgs pretinieks.

Nemainīga paliek tikai viena lieta - no skatuves publika saņēma ārkārtīgi patiesas un īstas draudzības lādiņu. Tas patiešām visos laikmetos un laikos būs galvenais iemesls, kāpēc DDT fani gaidīs kārtējo grupas koncertu.  'Lai jums ir daudz Labā! Tikai Labais!' - Jurijs Ševčuks, noslēdzot koncertu 'Arēnā Rīga,' 2010.gada 19.oktobrī.