Koncerta apskats: Ķeltu mūzikas Pirmā lēdija Moija Brenana Rīgā  (23)

Brenanas balsi droši var iegrāmatot pasaules līmeņa vokālu sarakstā. Gan Clannad sastāvā, gan turpinot solokarjeru Brenana ir muzicējusi kopā ar tādiem mūziķiem kā Bono, Polu Jangu, Alanu Parsonu, Chicane, Robertu Plantu, Van Morisonu, The Chieftains un citiem labi pazīstamiem mūziķiem. Iespējams, ja nebūtu Clannad, mēs par tādu Moiju Brenanu nezinātu. Taču mēs zinām, un varam tikai apbrīnot šīs dāmas sasniegumus.

Daži fakti: Clannad ir vienīgā grupa, kas ar dziesmu galik jeb īru valodā (Theme from Harry's Game) noturējusies britu čārtos. 1984.gadā Clannad saņem BAFTA balvu par mūziku TV seriālam "Robins no Šervudas" (Robin of Sherwood), bet 1999.gadā arī Grammy balvu nominācijā labākais New Age albums (Landmarks). Jāpiebilst, ka divi iepriekšējie albumi ("Banba" (1994) un "Lore" (1996)) bija Grammy nominantu sarakstā.

Atklājot Rīgas koncertu, konferansjē lomā iejutās Īrijas vēstnieks Latvijā Eidans Kirvans, kurš atcerējās, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tautas mūzika Īrijā nemaz nebija tik populāra. Bet tad nāca Clannad, kas tradicionālos motīvus sāka izpildīt ar mūsdienīgiem paņēmieniem un instrumentiem. Kaut kas līdzīgs mūsu Iļģiem. Tāda pati postfolklora. Tikai, ja Iļģiem šogad aprit trīsdesmit, tad Clannad dibināšanas gads ir 1970.

Clannad

Clannad īru valodā nozīmē ģimene. Latviešu valodā gan varētu būt precīzāks apzīmējums - dzimta, jeb liela ģimene, ar visiem brālēniem un māsīcām. Tāds grupas nosaukums nav radies velti. Brenanu ģimenē aug deviņi bērni. Ģimenes tradīcijas tajā tiek ievērotas ar visām īru spītējošā rakstura pazīmēm. Līdzīgi kā letiņiem, arī īriem tautas pašvērtības un vispār vērtību lāde gadsimtu gaitā ir pildīta ar dziesmām. Abi Moijas vecāki ir mūziķi. Māte – mūzikas skolotāja, tēvs – muzicē vietējā tautas melodiju grupā. Visi deviņi bērni jau no mazotnes tiek radināti pie mūzikas, un rezultātā Brenanu ģimene izveidojas kā tāds inkubators, no kura pasaulē tā vien laužas patriotiski lādēti īru mūziķi.

Jau 1968.gadā Moija sadodas rokās ar brāļiem Polu un Kirianu un kāpj uz skatuves. Līdzīgi kā Īrijas vēstniekam, arī šiem jauniešiem nešķiet, ka tradicionālā mūzika sešdesmitajos gados ir populāra. Viņi ir tam laikam moderni domājoši mūziķi un īru tradicionālajās melodijās saskata lielisku tramplīnu savai karjerai. Nekļūdījās brāļi. Dibinot Clannad, viņi parāda, ka tradicionālā mūzika slēpj dziļu emocionālo un muzikālo potenciālu, un fanu pulks, nevis spļaudās par tādu atklāsmi, bet pieaug ar ģeometrisko progresiju. Grupā tiek iesaistīta jaunākā māsa Enja (kas 1981.gadā to pamet un uzsāk solokarjeru) un radinieki dvīņu brāļi Noels un Padrigs Dagani.

Paveiktais ir varens. Kopā izdoti piecpadsmit studijas albumi, nemaz nerunājot par sadarbības ierakstiem ar citiem pasaules mūziķiem, singliem, mūziku TV un kino projektiem. Grupas ziedu laiki, neapšaubāmi, ir astoņdesmitie gadi. Deviņdesmitajos iznāk trīs brīnišķīgi albumi, taču tie ir pēdējie. Gadu gaitā Clannad paspēj atkāpties no postfolka, sapinas popmūzikas saldajos valgos, taču noslēpt sākotnējo ietekmi nav iespējams. Un tomēr jaunu muzikālo ideju un aranžējumu meklējumi sevi ir izsmēluši. Clannad saņem Grammy un, tā sakot, slavas zenītā nokāpj no skatuves.

Mūziķa karjeras laikā Moija pārdzīvo to, kas nav svešs daudziem skatuves māksliniekiem – apreibināšanos nepieskaitāmos stāvokļos, šķiršanās pārdzīvojumus, šaubas par padarīto, kā arī patiesības meklējumus reliģijā.

Lai gan visi grupas dalībnieki (pēc tās pēdējā albuma iznākšanas 1998.gadā) turpina muzicēt individuālos skatuves projektos, pasaulē vairāk atpazīstamas tomēr paliek Clannad meitenes - Moija un, protams, Enja.

Balsis un arfas

"Voices and Harps" - tā Moija Brenana nodēvējusi savu desmito studijas albumu. Tas tapis sadarbībā ar diviem ģeniāliem īru mūzikas izpildītājiem – vijolnieci Šainedu Meddenu un arfistu Kormaku Debarru. Pēdējais šodienas īru tautas un postfolka mūzikā vispār ir ūnikums. Varbūt kādam ir radies priekšstats, ka arfa tas ir tāds instruments no antīkajām komēdijām, kurā klausoties var papinkšķēt par kaut ko sentimentālu? Īru mūzikā tā nav. Līdzīgi kā flamenko "mugurkauls" ir ģitāra, īriem arfa ir gan ritma, gan solo instruments. Nebūs melots, tas ir galvenais īru tautas mūzikas nesējs. Ne velti pat attēlots šīs valsts ģerbonī. Rīgas koncertā Debarra tika pie solo piecminūtes un izpildīja ārkārtīgi sarežģītu baroka mūzikas pasāžu. Domājams, ka, to visu izdzirdot, lielai daļai zālē sēdošo meiteņu tika salauztas sirdis.

Koncerts patiešām bija tāda ekskursija pasakā. No šīs sajūtas nevar izbēgt, kad dzirdi Clannad dziesmas un īru mūzikas dvēseliskās harmonijas Moijas Brenanas izpildījumā.

Garas plūstošas skaņas, Brenanas vokāla alts, dzidrs kā ūdens un dinamisks, arfas skaņu lidojums, perkusiju akcenti... Un tās nebūt nav midzinošas mūzikas pazīmes. Kur tad ir šī skanējuma noslēpums? Brennanas grupa turpina Clannad tradīcijas. Pat pārāk liriskos gabalos vienmēr saglabājas kāda instrumenta nervozais plūdums. Instrumentācija harmoniska un telpiska, bet ģitāra vai vijole tā vien raujas attīstīt motīvu ritmiskāk. Klausītājs to visu dzird kopskanējumā, un viņa verdikts ir sajūsma. Varētu pat teikt, ka šī mūzika ir viltīga. Pat paviršam klausītājam tā ir spējīga ieslēgt tos dvēseles reģistrus, kas aizmirsti tālu bērnībā vai izjūtot pirmo mīlestību. Šādu efektu nevar panākt tikai profesionāli atspēlējot materiālu. Nav šaubu, ka mūziķi paši tic un no sirds izjūt to, ko ir atnesuši klausītājiem. Un šajā situācijā neviens klausītājs nav apdalīts.

"Irish Christmas" ir visai precīzs tūres nosaukums. Moija Brenana tajā iekļāvusi arī vairākus sakrālus korāļus un gadsimtiem senas tautas dziesmas. Protams, laikmetīgā apdarē. Neviena no šīm senajām melodijām "neleca" laukā no programmas ar mūziķes pēdējo gadu sacerējumiem un, protams, Clannad dziesmām. Tas viss brīnišķīgi apstādināja laiku, nopūta putekļus no visa tā, kas mūsos atmodina labestību... Patiešām lieliska dāvana pirms Ziemassvētkiem.