Koncerta apskats: Vakar satiku Lū Rīdu

Foto galerija

Nu jau Lū Rīda "Berlīne" ir droši iegājusi mūzikas vēsturē, nostiprināta ar vērienīgu koncertturneju un filmu DVD formātā. Koncertuzvedums, kas savā lakoniskajā perfektumā acīmredzami tiek spēlēts bez īpašām izmaiņām jau pusotru gadu (Rīgā bija četrdesmitais "Berlīnes" koncerts, pirmizrāde notika 2006. gadā Ņujorkā, tā ir spēlēta Amerikā, Austrālijā, viscaur Eiropā) vēl joprojām saturēja pietiekami daudz emociju un kaislības, lai aizkustinātu Rīgas publiku un spētu pārvērst nemājīgo Arēnu par apdzīvojamu platību.

Skatuves iekārtojums ar pārsvītrotu, vertikāli pakārtu dīvānu un nepaskaidrotām ķīniešu tapetēm, koncentrēja nepieciešamo krāsu siltumu, lai klausītāji justos droši un atvērti - kā atnākuši ciemos pie draugiem uz klusu dzīvokļa koncertu. Te jāpateicas scenogrāfam un režisoram Džulianam Šnābelam, kā arī producentam Halam Vilmeram (viņš pats kā omulīgs mājastēvs kāpa uz skatuves, lai pieteiktu koncerta sākumu), turklāt jāņem vērā, ka šāds sirsnīgs iespaids radās, neskatoties uz to, vai par spīti tam, ka dziesmu saturs (šķiršanās, sāpes, izmisums, nāve) un Lū Rīdam raksturīgais muzikālais "vēsums" gan kustībās, gan intonācijā itin mierīgi varēja to visu padarīt par neizturami ledainu apbedīšanas ceremoniju.

Tā vietā stunda un divdesmit minūtes, ko aizņēma uzveduma pamatmateriāls pagāja vienā elpas vilcienā, klausītājiem paretam mēģinot iejaukties notiekošajā ar impulsīviem aplausiem. Sevi attaisnoja precīzā saspēle ar kora grupu un Londonas Metropolitēna orķestra mūziķiem, kas lētākā variantā varētu tikt atskaņoti arī fonogrammā, taču ar savu klātbūtni piešķīra notiekošajam vajadzīgo teatrālismu un nozīmīgumu.

Ne mazāk svarīgas vai pat svarīgāks bija arī attiecības starp mūziķiem uz skatuves - saskatīšanās, mājieni, pieskārieni, saspēle. Lū Rīds, kā parasti, vairāk uzmanības pievērsa saviem kolēģiem, nevis skatītājiem zālē, teju ikvienu dziesmu pārvēršot 10-15 minūtes garā improvizētā kodā, kas vietām izpaudās progresējošā skaļumā un dinamikā, līdz bezgalībai atkārtojot vienu un to pašu muzikālo frāzi vai kora dziedājuma rindiņu. Vietām tas kalpoja par pateicīgu fonu Stīva Hantera neprātīgajiem ģitāras solo "izlēcieniem", basistu Roba Vasermana un Fernando Saundersa virtuozajām pasāžām vai paša Rīda ģitāras iespēju padziļinātai izpētei.

Latviski nemēdz lietot divdabi "mesmerizējošs", ko angļu kritiķi noteikti labprāt izmantotu, lai aprakstītu iespaidu, ko rada šādu muzikālu priekšnesumu klausīšanās, taču tas atbilst visai precīzi (Francs Mesmers bija "mesmerisma" teorijas un prakses aizsācējs, kas kalpoja par pamatu mūsdienu priekšstatiem par hipnozi). Ja to atzīst par koncerta radītā iespaida būtiskāko elementu, tad var saprast arī laikraksta "Independent" kritiķa cinisko piezīmi, ka "tās patukšās dziesmas jau nu gan varēja beidzot likt mierā". Lai gan tās koncerta versijā skanēja labāk kā jebkad agrāk un daudziem kļuva par negaidītu jaunatklājumu, albuma konceptuālai saturs tiešām ir par daudz lokāls, psiholoģisks vai pat autobiogrāfisks, lai mēs spētu iejusties lirisko varoņu pārdzīvojumos (runa ir par kādu Karolīnu, kas dzīvo it kā Berlīnē, taču tam pat nav īpašas nozīmes, jo sekss, narkotikas un bezatbildīgā attieksme pret citiem cilvēkiem, padara viņas dzīvi par tukšu un bezjēdzīgu izmisuma pilnu ieleju, kā tas notiek ar jebkuru un jebkur), taču to visu noteikti atsvēra Lū Rīda balss, nosvērtā intonācija, nedaudz kavētā deklamācija, kas liek dzīvot līdzi un uztraukties (vai tikai dziedātājs nav aizmirsis dziesmas vārdus), nav šaubu, arī tas darbojas kā precīzs psiholoģiskās iedarbības instruments, padarot klausītāju ja ne par līdzautoru, tad par līdzzinātāju gan. Perfekta sajūta. Tas laikam ir tas, ko Lū Rīds ir meklējis visu mūžu. Perfekta klātbūtnes sajūta.