Kritiens truša alā. Saruna ar čellisti Ešliju Bāsgeitu
Foto: Bill Wadman

Šā gada 13. septembrī festivālā "Čello Cēsis" uzstāsies čelliste Ešlija Bāsgeita. Pēc mūzikas studijām Jeila Universitātē viņa izturēja konkursu un kļuva par leģendārā "Bang on a Can All-Stars" ansambļa mūziķi. Tāpat viņa aktīvi muzicē citās vienībās un uzstājas kā solomāksliniece. Cēsīs Ešlija uzstāsies kopā ar pianistu Reini Zariņu. Uz Cēsīm noteikti jādodas jaunajiem čellistiem, jo dienā pēc koncerta Ešlija sniegs meistarklasi.

Klausoties jūsu ierakstus, es varu iztēloties, kā raksturā atšķiras tie komponisti, kuru mūziku jūs spēlējat. Es, protams, viņus nepazīstu, bet no mūzikas man radās iespaids, ka amerikāņu komponisti Kens Tomsons un Martins Bresniks ir stipri atšķirīgas personības – viens mierīgāks, otrs krietni agresīvāks. Jūs esat studējusi pie Bresnika un spēlējusi kopā ar Tomsonu. Vai jūs varētu raksturot viņu mūziku no sava skatpunkta?

Martins Bresniks bija viens no maniem profesoriem Jeila Universitātē, tas bija pirms laba laika. Tur es sastapu arī Reini Zariņu, mēs kopā studējām.

Bresnika mūziku zinu sen, tā stipri balstīta tradīcijā un formā, kas ir ļoti svarīgi, bet viņa balss ir dedzīga un mūzika, protams, laikmetīga.

Man bija tā privilēģija spēlēt pirmo skaņdarbu, kuru viņš sarakstīja čellam un klavierēm, – "Balādi". Kopā ar pianisti Līsu Moru to ierakstījām, un tā es sāku spēlēt Bresnika mūziku aizvien vairāk. Skaņdarbu "Prayers Remain Forever" viņš veltīja savai sievai Līsai un man. Šī mūzika ļoti iemieso viņa rokrakstu, tomēr viņš apzināti to veltīja mums, divām mūziķēm, kuras viņš ļoti labi pazīst, un mēs tajā varam parādīt savas stiprākās puses. Tā ir arī neticami skaista un virtuoza kompozīcija. Šajā mūzikā var saklausīt arī mūsu personības.

Man šķiet, ka Bresnika mūzika bieži ir kā ceļojums no sākuma līdz galam. Vienalga, vai tajā ir vai nav noteikts naratīvs, man šķiet, viņa mūzika rada šāda ceļojuma sajūtu gan mūziķim, gan klausītājam. Skaņdarba nosaukums ir atsauce uz ebreju dzejnieka Jehudas Amihaja dzejoli "Lūgšanas paliek mūžam". Viena no rindām skan: "Dievi nāk un iet, bet lūgšanas paliek." Arī Martins Bresniks ir ebrejs. Man šķiet, ka Bresnika mūzikā jaušams heroisms. Sevišķi beigās, kad čella augšējā reģistrā skan nebeidzamas raudas. Tās izskan pēc virtuozas abu instrumentu saspēles, kas aug un akumulējas, līdz pašām beigām, kas izskan ar kliedzienu, bet arī ar cerību un triumfu.

Saksofonists, klarnetists un komponists Kens Tomsons ir mans kolēģis "Bang on a Can All-Stars" ansamblī. Skaņdarbu "Restless" viņš vienkārši uzrakstīja, neveltot kādam īpašam mūziķim. Skaņdarba tapšanas laiks sakrīt ar laiku, kad nomira viņa māte, un mūzikā jūtama īpaša emocionalitāte. Viņa daiļradē neko līdzīgu neatradīsim. Mūzika te ir blīva, džeziska, neteiktu, ka atonāla, bet tajā ir daudz disonanšu, grūva un intensitātes, kas mūziku dzen uz priekšu. Vienlaikus šis skaņdarbs parāda Tomsonu no citas puses – maigākas, kaislīgas, sērojošas. Tas viss mūzikā saklausāms. Bet sevišķi "Restless" sākuma un noslēdzošajā daļā Kens parādās tāds, kādu pirms tam viņu nebiju dzirdējusi.

Abi šie skaņraži raksta grūti spēlējamu, izaicinošu mūziku. Varu to apgalvot, jo esmu daudz spēlējusi gan Martina, gan Kena rakstīto. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ es izbaudu šo mūziku. Man – un arī pianistam – tā ir izaicinājums. Kenam ir skaņdarbu cikls klavierēm "ME VS". Pianists Karls Larsons stāstīja, ka daži no tiem ir sevišķi grūti, teju neizspēlējami.

Es domāju, tas ir iemesls, kāpēc es un daudzi citi mūziķi lielākoties izvēlas atskaņot laikmetīgo mūziku. Tā dzen uz priekšu gan mūs, mūziķus, gan klausītājus. Tādā nozīmē, ka publika dzird un pieņem kaut ko jaunu. Laikmetīgā mūzika nemitīgi izpleš robežas, tāpēc es to gan spēlēju, gan pasūtu jaunus darbus. Jā, ir lieliski atskaņot arī jau uzrakstītus darbus. Bet, ja kāds rada jaunu darbu īpaši man, esmu ļoti ieinteresēta radošajā procesā. Tā ir mūzika, kura tev jāatskaņo pirmoreiz vēsturē, tā rakstīta, apzinoties manu personību, manas stiprās puses un vājības. Tas ir ļoti svarīgi. Lielākoties jaundarbu iestudēšana izvēršas sadarbībā starp mūziķi un komponistu.

To var teikt gan par Bresnika un Tomsona darbiem, kas skanēs Cēsīs, gan par Džeka Perlas rakstīto "Persistence of the Blues". Tie tapuši, gan man, gan pianistam iesaistoties radīšanas procesā. Esmu ļoti priecīga, ka varēšu šos darbus spēlēt ar Reini. Viņš nāca pie manis ar piedāvājumu, un es vaicāju, ko viņš vēlētos spēlēt, vai tā būtu klasika, bet viņš teica, ka vēlētos iestudēt tieši laikmetīgo mūziku, kaut ko no mana repertuāra. Mūsu idejas un temperamenti saplūda kopā daudzās diskusijās. Viņš vēlējās vairāk dzirdēt manu minimālistisko repertuāru, mūziku no "Bang on a Can". Es savukārt vēlējos dzirdēt viņa idejas. To visu apvienojām koncertā, kurā parādās gan mūsu muzikālā gaume, gan mūzika, kas mūs abus izaicina darīt kaut ko citādi.

Jūs stāstījāt, cik nozīmīga ir sadarbība ar komponistu, iestudējot jaundarbu. Bet sakiet, kā jūs nosakāt, ka jaunradītais darbs ir labs? Kādi ir jūsu kritēriji, ar kuriem izmērīt vēl neatskaņotas mūzikas kvalitāti?

Ikreiz tas ir ļoti individuāli. Man bijusi dažāda pieredze. Dažreiz komponisti vēlas radīt darbu vienatnē. Varbūt viņi paklausās mūziku, ko es spēlēju, varbūt mums ir kopīgi draugi, bet beigās es saņemu notis un iemācos skaņdarbu.

Daudz labprātāk es dodu priekšroku abpusējam radīšanas procesam. Tas nozīmē, ka es ar komponistu tiekos, pirms vēl skaņdarbs ir uzrakstīts. Tas nozīmē satikšanos, skaņas ierakstīšanu, improvizēšanu. Tas var iedvesmot gan vienu, gan otru. Kā jau noticis ar daudziem darbiem – pēc pirmatskaņojuma paiet pat gads, kura laikā tas tiek rediģēts un uzlabots. Tas ir mēģinājums piekļūt skaņdarba sirdij, jo notis ir viena lieta, pavisam cita – ko šīm notīm pienes atskaņotājs. Dažreiz šis pienesums pagriež skaņdarbu citā virzienā. Es vienmēr ļoti izbaudu šo kopā radīšanas procesu.

Bet kas ir spēcīgs darbs? Man tā ir mūzika ar mērķtiecīgu ceļu, arka, kas aizved pie klausītāja un liek tam kaut ko sajust. Protams, tas atkarīgs gan no mūzikas, gan no atskaņotāja.

Tāpēc es dažkārt domāju, ka mums, mūziķiem, katram jāatrod sev atbilstošie avoti, kuros saplūst labākais no abām pusēm, kas ir dabisks, īsts un godīgs. Man tas ir ļoti svarīgi. Lai ko es spēlētu, es vienmēr uz to pastāvu. Man liekas, tas ir kaut kas tāds, ko es varu sniegt publikai. Citkārt tas izdodas labāk, citkārt ne tik labi. Viss atkarīgs no mūzikas un tā, kur tu atrodies.

Jo vairāk pieredzu, jo vecāka kļūstu, jo biežāk varu atrast un izveidot veiksmīgu sadarbību, kurai varu kaut ko dot no sevis.

Manuprāt, viens no spēcīgākajiem vēstījumiem, kas raksturo "Bang on a Can", ir atziņa, ka mūsdienās mūzikai vairs nav skaidru robežu. Jūs esat to mūziķu skaitā, kas teikuši, ka mūslaikos vairs nepastāv tīri žanri. Es tam varētu piekrist. Bet jūsu karjera sniedzas pāri "Bang on a Can", jūs spēlējat arī citos sastāvos. Metaforiski vaicājot, kas ir jūsu ceļrāži vai starmeši, kas ļauj jums saskatīt savu ceļu mūzikā?

Šis jautājums man vairāk liek domāt par dzīvi nekā par mūziku. Nesen es devos koncertēt uz nelielu festivālu "Arts, Letters and Numbers". To varētu dēvēt par mākslinieku rezidenci vai komūnu, kas sapludina dažādas disciplīnas – arhitektūru, filozofiju un mūziku. Tas notika vecās, pamestās dzirnavās, kuras cilvēki izmanto mākslas radīšanai, un es tur nospēlēju nelielu koncertu. To klausījās ap 30, 40 cilvēku, daudzi no viņiem bija rezidences dalībnieki. Es atskaņoju soloprogrammu – to darbu, kurus esmu pasūtījusi. Enerģija, kas valdīja telpā un publikā, bija ļoti īpaša. Šādi mirkļi ir mani ceļrāži, pēc kuriem tiecos. Tā ir dzīvās mūzikas burvība. Es varētu uzskaitīt duci šādu piemēru. Piemēram, Stīva Reiha "Mūzika 18 mūziķiem", koncerti, kurus esmu klausījusies un spēlējusi.

Tas, kas mani virza un dzen uz priekšu, ir tiekšanās pēc patiesības un izpratnes, pēc kaut kā apmaiņas starp cilvēkiem. Kad uzstājos, mans mērķis ir būt simtprocentīgi kailai – es nevaru atrast labāku vārdu. Tas nozīmē būt pilnībā ievainojamai, būt pilnībā klātesošai šajā brīdī un nest uz saviem pleciem visu, kas no tā izriet. Ja spēju tur nokļūt un ja man apkārt ir cilvēki, kas spēj to sajust un atļauties arī būt neaizsargāti, ja viņi ļauj sevī iekļūt manai enerģijai un sniedz man savu enerģiju, to es uzskatu par sasniegumu, tas ir ceļrādis, iemesls to visu darīt. Vienalga, vai es spēlēju vai dziedu, vai tā ir veca vai jauna mūzika.

Man šķiet, mēs visi meklējam cilvēcisku kontaktu. Sevišķi šajā digitālajā laikmetā, kur visa pasaule ir pie mūsu pirkstgaliem, bet vienlaikus tā ir tik vientuļa un necilvēciska pasaule. Mums vajag vairāk šādu brīžu. Man ļoti veicies, ka varu darīt savu darbu – ceļot un spēlēt mūziku dažādām publikām dažādās kultūrās. Lielākajai daļai cilvēku nav šādu iespēju. Uzskatu, ka mūziķi un mākslinieki ir ļoti laimīgi cilvēki. Tieši "Bang on a Can" man pavēra iespēju apceļot pasauli un paplašināt savu pieredzi. Šī pieredzes paplašināšana, citu cilvēku un kultūru iepazīšana baro mūsu mākslu un eksistenci.

Tas ir ļoti svarīgi. Tāpat ir ļoti viegli noslēgties no pasaules stikla būrī. Ir cilvēki, kuri augu dienu pavada, strādājot birojā. Esmu ļoti laimīga, ka varu ceļot un darīt savu darbu.

Ceļrāži var būt mazi koncerti, kur cilvēki sēž tieši tev pretī. Tu vari redzēt citu sejas, dzirdēt citu elpu. Dažiem tas patīk, dažiem ne. Kādreiz es par to saņemu komentārus pēc koncerta. Bet jebkura reakcija ir labāka par nekādu reakciju, labāka par vienaldzību.

Kas ir svarīgākais, ko esat iemācījusies no "Bang on a Can All-Stars" ansambļa par mūziku un par spēlēšanu ansamblī?

"Bang on a Can" man sniedza brīvību. Kad viņiem pievienojos, tikko biju beigusi studijas, līdz tam brīdim spēlēju tikai klasisko mūziku. Spēlēju to, ko man lika spēlēt, mūziku, ko spēlē katrs čellists. Tev jāspēlē tieši tā, perfekti, jādara viss iespējamais, lai nepieļautu nevienu kļūdu, un jālasa komponista uzrakstītās notis. Tas viss bija labi, es trenējos, kļuvu labāka, absolvēju skolu.

Bet nav vairs 60., 70. gadi, kad menedžeri tevi sagaida ar darba piedāvājumiem. Tā vairs nenotiek. Mūslaikos būt mūziķim nozīmē arī būt uzņēmējam. Man pašai bija jāatrod savs ceļš. Un pilnīgi nejauši es iekritu brīnišķīgajā truša alā, kuru sauc "Bang on a Can". Tolaik pat nezināju, kas viņi ir. Kad sāku spēlēt ansamblī, man apkārt piepeši bija šie brīvdomīgie cilvēki, lieliskie mūziķi, improvizatori, komponisti. Cilvēki, kas mani iedrošināja domāt ārpus rāmjiem.

Tas mani daudzējādos veidos izaicināja un padarīja brīvu. Es neesmu profesionāla dziedātāja, bet viņi vēlējās, lai dziedu, un es to darīju. Izvilināju no čella neparastas skaņas, izmantoju apskaņošanu, iemācījos darboties ar pedāļiem, skaņas apstrādāšanu tiešajā laikā datorā, spēlēju perkusijas, pat iemācījos taustiņu partiju Luija Andrīsena skaņdarbam, kaut nespēlēju klavieres.

Es biju daļa no kaut kā lielāka. Un arī kļūdas bija pieņemamas, dažkārt pat vēlamas! Caur kļūdām vari iemācīties pasmieties par neglītu skaņu, kuru nupat nospēlēji, par iestāšanos nelaikā, par noti, kas nav perfekta.

Es iemācījos radīt skaistas skaņas, kuras agrāk nebūtu atzinusi par skaistām. Iemācījos paplašināt savu skaņu līdz apvāršņiem, kas klasiskā izpratnē nav laba čella skaņa. Tas bija mans lielākais ieguvums – mākslinieciskā brīvība.

Spēlēt ansamblī nav viegli. Tev vienlaicīgi jāuztur attiecības ar pieciem sešiem cilvēkiem. Bet tā ir arī liela laime. Spēlējot ar viņiem, es sajutu, ka mana izglītība turpinās. Es mācījos no šiem apbrīnojamajiem mūziķiem. Un to ļoti novērtēju.

Līdzās jūsu piesauktajai divējādajai mūziķa dabai, kas liek apgūt uzņēmēja prasmes, kas vēl, jūsuprāt, ir vispārējas problēmas vai temati, kas ir sevišķi aktuāli jūsu paaudzes mūziķiem?

Problēmu ir simtiem. Vienmēr ir bijis grūti izdzīvot kā māksliniekam, bet pašlaik tas kļūst vēl grūtāk, jo esam spiesti nemitīgi doties koncertu tūrēs. Ierakstu industrija ir sabojāta. Vismaz savā žanrā es nevaru nopelnīt iztiku ar saviem ierakstiem. No pūļa finansējuma platformām esmu savākusi 20 000 dolāru, lai varētu ierakstīt un izdot savu albumu, lai varētu uzfilmēt mūzikas video. No pirmā līdz pēdējam solim tas ir ļoti dārgs process. Man jāmaksā arī ierakstu kompānijai, jāmaksā par vinila vai disku tirāžām. Cilvēki tos nemaz tik daudz neklausās. Manuprāt, diska formāts drīz izzudīs. Naudu, kuru ieguldi ierakstā, visticamāk, neatpelnīsi.

Drīzāk tas ir veids, kā sevi pieteikt pasaulei, pateikt – te nu ir tas, ar ko es nodarbojos, un priecāšos, ja jūs to noklausīsieties. Tas joprojām ir svarīgi. Bet fakts, ka mūzika pārnesas uz straumēšanas platformām, no kurām mūziķi saņem smieklīgus procentus, manuprāt, ir salīdzināms ar lielceļa laupīšanu.

Vienīgais, kas atliek, ir pēc iespējas vairāk koncertēt. Bet tas ir jaunu cilvēku lauciņš. Jo vecāks paliec, jo vairāk nemitīgā, teju nepārtrauktā ceļošana tevi izsmeļ. Vienlaikus tā ir ļoti aizraujoša, bagātinoša pieredze.

Sāk trūkt savu ieradumu, telpas un pat radošuma, ja vien tu neatrodi veidu, kā to visu apvienot ar atrašanos ceļā. Man tas ir teju neiespējami, jāmeklē laiks, kurā es varētu domāt par jauniem projektiem, darīt ko citu vai vienkārši veltīt vairāk laika dzīvei, attiecībām. Man un, domāju, arī daudziem citiem tas ir izaicinājums.

Vienlaikus es sastopos ar to, ka tev sevi ir nevainojami jāiepako, jānāk ar kādu tēmu, sociālu vai politisku mērķi, lai tevi vispār varētu pārdot, lai tu varētu spēlēt koncertus. Sevišķi uzkrītoši tas ir ASV. Nemaz nerunājot par to, kā tu izskaties, par to, ka tev blakus ir dejotāji, klauni, kā tas viss vizuāli izskatās. Nepietiek ar to, ka esi mūziķis un spēlē mūziku. Vismaz šajā, laikmetīgās mūzikas, žanrā. Klasiskajā mūzikā tā jau ir ikdiena. Tāpat visi joprojām klausīsies skaņdarbus, kurus vēlas dzirdēt. Klasiskajai mūzikai ir savi patroni. Ņujorkā viņi atbalsta Linkolna centru, Metropolitēna operu, "Ņujorkas filharmoniķus". Publika viņus atbalsta, iet klausīties.

Ar laikmetīgo mūziku ir citādi – šo komponistu es nepazīstu, viņa mūziku nesaprotu, nezinu, kas koncertā skanēs, tāpēc, visticamāk, to neapmeklēšu. Vai arī es aizeju, man tas nepatīk, un tāpēc es to neatbalstīšu. Bet tas mainās. Arī lielās institūcijas saprot, ka ir jāatbalsta jaunā mūzika. Tā ir mūsu nākotne, un publikā notiek pārmaiņas. Iepriekšējā jaunatne noveco, tie ir cilvēki, kas nāk uz koncertiem, un viņi vēlas dzirdēt kaut ko citu.

Tāpēc es domāju, ka atrodos pārmaiņu laikā, bet tās ir ļoti lēnas pārmaiņas. Jaunā mūzika joprojām cīnās par savu nozīmību un platformām.

Dažreiz tu centies pateikt – vienkārši pamēģini paklausīties šo mūziku, domāt ārpus rāmjiem, ļaujies brīvībai paklausīties to, ko nekad neesat dzirdējis, neraizējoties par iepriekš nosacītiem viedokļiem par to, kā šai mūzikai būtu jāskan, kādas sajūtas tai būtu jāizraisa, viedokļiem, kurus tevī iedēstījuši citi.

Tāpēc mūziķa izaicinājums mūslaikos ir atrast platformu savai mūzikai un vienlaikus par to saņemt pienācīgu atalgojumu. Atvērtās platformas pastāv, bet parasti tajās var nopelnīt tikai kapeikas, dažus simtus dolāru. Savukārt mūziķi, kuri spēlē visus Bēthovena stīgu kvartetus, saņem gan algu, gan pienācīgu koncertzāli. Būt jaunās mūzikas advokātam mūslaikos ir grūti. Bet esmu pārliecināta, ka Mocarta laikā nebija vieglāk.

Tāpēc ir svarīgi turpināt darīt to, ko esi iesācis, neapstāties. Kādā brīdī tu aptver, ka šis ir tas darbs, kuram esi radīts, kuru mīli un kuru darīsi visu mūžu par spīti visam. Es tikai vēlētos, lai tas būtu nedaudz vieglāk, lai mūziķa profesiju vairāk cienītu, lai tas būtu kā visa pamats, kā dzīvesstils. Es nemainītu mūziķes ceļu ne pret ko citu. Es apzinos, ka man nav citas izvēles, un es vēlos to darīt arī turpmāk.

Komponists Viljams Basinskis teica, ka mēs dzīvojam ilūzijās, ja domājam, ka mūsu maksas konti mūzikas straumēšanas vietnēs atbalsta mūziķus. Ja vēlies mūziķi atbalstīt, nopērc viņa albumu.

Es ļoti vēlos, kaut mēs to varētu atrisināt. Deivids Krosbijs teica – viņi mūs ir piemānījuši. Mēs esam tie, kas rada mūziku, bet ierakstu nami un straumēšanas servisi satikās un saprata – lūk, te ir veids, kā varam izslēgt mūziķi no peļņas vienādojuma un nopelnīt vēl vairāk naudas. Labi viņiem. Bet bez mums viņi nevar pastāvēt.

Vienlaikus ir mūziķi, kuri no tiešsaistes avotiem gūst lielu peļņu. Piemēram, Amanda Palmere izmanto vietni "Patreon", kurā tu būvē savu fanu loku, kas tevi atbalsta. Vienalga, vai tu maksā 5 vai 500 dolārus mēnesī, tu atbalsti konkrēto mākslinieci. Visa peļņa nonāk pie viņas.

Pat ja lielās kompānijas paņem lielāko peļņas daļu, vienalga ir veidi, kā pastāvēt. Piemēram, Zojai Kītinai, čellistei, kura spēlē ar cilpu pedāļiem, ir pietiekami liels fanu loks, lai viņa gūtu peļņu arī no "YouTube" vietnes. Zinu komponistus, kas arī saņem labu daļu atlīdzības, bet viņi ir mūzikas autori. Viss ir citādi, kad esi atskaņotājs. Bet tā ir atsevišķa saruna.

Pirms dažiem mēnešiem runāju ar franču čellistu Žanu Gijēnu-Keirasu. Iesāku sarunu, vaicājot, kā viņa čella raksturs sakrīt ar viņa paša raksturu. Viņš teica, ka čells iemieso ļoti plašu repertuāru un tā arī ir daļa no viņa rakstura, viņš nespēj sevi noturēt tikai vienā mūzikas stilistikā. Ar šo jautājumu es labprāt noslēgtu mūsu sarunu – kā jūsu čella raksturs sakrīt ar jūsu raksturu?

Es neesmu kautrīga. Esmu komunikabla, pieejama, cenšos būt iespējami atklāta. Mans čells to var gan noslēpt, gan pastiprināt, jo tas nav mana balss, mans ķermenis, bet gan tā pagarinājums. Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūziķim ir panākt, lai tavs instruments rezonē ar tavu personību, jo tas nav tik tiešs kā, piemēram, dziedātāja vai dzejnieka balss. Bet, tā kā pirms čella spēles mācījos dziedāt, man likās, ka varbūt man piemīt līdzvērtīga spēja sevi izteikt ar čellu. Vai arī, ja kaut ko nevaru nodziedāt vai nospēlēt, varu to izteikt ar sejas mīmiku. Protams, arī ar savu skaņu, taču tas viss ir viens kopējs veselums. Pats čells neko vēl nenozīmē. Svarīgs ir cilvēks, ķermenis aiz čella, ēters, enerģija, ko cilvēks izstaro. Ja viņš spēj savienoties ar savu instrumentu tiktāl, ka tas atspoguļo, rezonē viņa enerģiju, – jo labāk. Manā uztverē tas ir veiksmīgs atskaņotājs.

Tas ir savādi. Man ir divējādas sajūtas par savu čellu. Dažreiz tas ir kā barjera, dažreiz vēlos to sadauzīt, jo tas nedara to, ko vēlos. Citkārt tas ir mans mierinājums un patvērums. Man pat bijuši posmi, kad saku sev – viss, man vairs nevajag ne čellu, ne mūziku, nodarbošos ar kaut ko citu. Bet, kad atgriežos pie čella mēģinājumā vai koncertā (un sevišķi koncertā), tas man atkal sniedz komfortu, māju sajūtu, mieru. Nekur citur es neesmu vairāk koncentrējusies uz šo brīdi kā koncertā. Tas ir brīdis, kad nedomāju ne par pagātni, ne par nākotni. Esmu ar tevi šajā brīdī. Tas ir kā meditācija, kā hipnoze, kas pārņem. Sevišķi, ja tam ļaujies, ja noņem visas maskas. Tas ir ļoti īpašs brīdis.

Es nolādu lidmašīnu, kas mani vedīs uz Austrāliju, mani māc bailes par tuvojošos pirmatskaņojumu, esmu skumja, jo esmu šķīrusies no kāda, – lai kas arī nenotiktu, koncerts ir vieta, kur tas viss aizmirstas, dziedējas vai pozitīvi pārveidojas.

Ešlija Bāsgeita 13. septembrī uzstāsies festivālā "Čello Cēsis". Saruna pilnā apmērā un Bāsgeitas mūzika būs dzirdama raidījumā "Tīrkultūra" 11. septembra vakarā Latvijas Radio "Klasika".

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form