Saruna notikusi 2011. gada vasarā.
Uzbraucu uz Vanšu tilta, akurāt vienlaicīgi ar sātaniski baltu lietus sienu. Jāpiemin, ka tajā brīdī pārvietojos ar motociklu - tropu negaisā, asfalta džungļos. Iespējams, vienā brīdī man pa pakausi trāpīja Latvijā tik retais ugunskrupis. Gotiskas lietus gāzes, kuru pavadībā, dancinot dēlīti, varētu intervēt Dio, bet vai Šipīti…?
Galamērķī, nokāpjot no improvizētā ūdensmotocikla, sasveicinos ar Līvu Pētersoni - grupas "Instrumenti" menedžeri. Kamēr puišu mati tiek apdeitoti pēc friziera Pēra jaunākās programmatūras, no dāmas uzzinu svaigākos mūziķu plānus, kā arī izmantoju iespēju aplūkot "Instrumentu" bāzes staciju.
Telpu plānojums un ambiciozais plašums izskaidro šo mūziķu darba stila (un vismaz daļēji - arī panākumu) atšķirību no vidusmēra garage rock (filosofijas, ne viennozīmīgi žanra) grupiņas, kuras dalībnieki pa reizei vakaros uzspēlē, paralēli malkojot dienišķo apiņu dziru. Ir nodalītas telpas muzikālajiem un vizuāli radošajiem eksperimentiem, ofisa darbiem, kā arī gluži vienkārši - noliktavām. Ja pieņemam, ka grupai ir labi jāfunkcionē visos šajos lauciņos, jādomā, ka hedkvarteri ir izraudzīti tālredzības, nevis hiphopa saukļa "living large" vadīti.
Pēc brīža duets ir ieradies. Kamēr grima māksliniece Maija Gundare pārzīmē Reynsi (Reiņa Sējāna) vaibstus, puisi gatavojot albuma fotosesijai, ar Jāni piesēžam uz dīvāna.
Vai bieži te pavadi ikdienu?
Cenšos sevi mobilizēt tādā kā darba režīmā - tu nāc no rīta, padzer savu kafiju. Lai arī tas, ko mēs darām, ir tāds plūstošs, esmu atklājis, ka man tas ir diezgan jēdzīgi, ja es sevi tā disciplinēju. Pieiet arī radošām lietām praktiski.
Vai ir iespējams kompromiss starp disciplīnu un ārtistiskumu?
Es domāju, ka ļoti daudz radošu cilvēku neizvelk no sevis ārā tik daudz kā varētu, jo slinkums uzvar. Slinkums ir milzīgs spēks, ar kuru jācīnās. Ir jāsēž, jāraksta, jāplāno, jātrenējas…
Cik tālu tu ej, darbojoties ārpus songvraitinga - fotosesijās, video u.t.t.?
Mēs esam sevi stipri integrējuši visos procesos, kas notiek ar grupu. Video, skatuve, gaismošanas, miksēšanas procesi - mēs diezgan daudz mēģinām tos apčubināt no visām pusēm, lai justos, ka tas ir mūsu viedoklis no a līdz z. Kad tos grožus palaižam un atdodam pavisam, beigās saprotam, ka tas ir derīgs rezultāts, bet ne tāds, kā tu esi to iztēlojies. Protams, ir cilvēku grupa, kas ir ap mums - ar ko esi ļoti labi sastrādājies un jūti, ka tas ir tavs turpinājums. Piemēram, ar skaņas lietām un miksiem - ir bauda strādāt ar Gati Zaķi. Es zinu, ka viņš jūt ļoti līdzīgi. Organizatoriskajās lietās mums ir Līva. Svarīga ir līdzīga izpratne par lietām, prasības pret kvalitāti.
Vai realizēšanās mūzikā atšķiras no realizēšanās citos radošajos lauciņos?
Man patīk daudz kur izpausties - ar grafiskām lietām, video, foto… Esmu ilgu laiku to darījis intensīvi. Bet mūzika ir tas, kas visvieglāk nāk. Un - kas tev visvieglāk nāk, to tu visvairāk un produktīvāk vari izdarīt.
Omulīgais bariņš Instrumentļaužu turpina mīņāties ap nelielo foto setu, izdarot dažādas darbības, kam ieceres ir jāpārvērš gatavās fotogrāfijās. Sarunājam turpināt sarunas stipri drīz, un dodos. Līt, protams, ir pārstājis.
Pēc īsziņu un zvanu pārīša Šipkēvicu Jānis sakās tuvojamies. To es būtu varējis pateikt arī bez telekomunikāciju aparāta - tieši tajā brīdi debesis sāka atsvaidzināt zemi ar lietutiņu, it kā piešķirot sarunām turpinājuma sajūtu. Kamēr es laiski domāju, vai "Tā-filma-ar-Dastinu-Hofmanu" nav par mani, līdz ar pirmajām lietus lāsēm viņš ienāca. Šipītis, nevis Dastins.
Kas tev dod enerģiju piedalīties vairākos radošajos procesos - ja pieņemam, ka tavs "departaments" ir mūzika?
Es nezinu, kas ir mans pamatdepartaments. Nezinu, vai es jūtos kā baigais mūziķis - songvraiters. Man ļoti patīk mūzika kā sajūta, bet man patīk arī daudz ko citu darīt - patīk vizuālās lietas un literatūra. Vai dzeja - ārpus mūzikas.
Kā daudzpusīgajam renesanses cilvēkam?
Kaut kur varbūt, jā. Bet tas nav princips, kuru cenšos piekopt. Man ļoti patīk tehnoloģijas - no bērnības esmu urbies savā vecajā kompjūterā un mēģinājis tās lietas izprast līdz pamatiem - iekšā programmēšanā, Turbo pascal, DOSā, nevis tikai, lietojot virsējo slāni. Man ir labs zāģis, skrūvgriezis, labs urbis - man patīk pielikt lampu un pašam just spēju nepazust situācijās. Tas nav aiz izmisuma - ka es gatavotos neapdzīvotai salai, bet tas interesē.
Tomēr tīri fiziski - kur tu smelies enerģiju? 'Atpakaļ pie dabas' ar kapli un saulrietu? Vai varbūt tie ir citu cilvēku panākumi, kas iedvesmo?
Ir visādi - dažreiz paskaties, ko citi dara, un notici, ka ir vērts censties. Varbūt kaut kas ir tā saviļņojis, ka ir sajūta, ka vajadzētu to atdarīt pasaulei. Vienalga kādā jomā - aizbraukt omītei garāžu sakārtot vai sarakstīt dziesmu, kuru klausoties, pats gribētu raudāt. Bet arī bez tādas vērošanas un citu cilvēku ietekmes es varu atrast enerģiju, pats staigājot. Man ļoti patīk pie jūras būt.
Cik svarīga tev ir daba un lauki? Islandē, kur rakstījāt albumu, tomēr nav Ņujorkas vai Londonas mutulis.
Man patīk tādas neapdzīvotas vietas, kur ir maz cilvēku. Droši vien kā jebkuram dzīvam cilvēkam, ar katru gadu pieaug prieks par dabu. Tu arvien rezervētāk skaties uz - pārnestā nozīmē - plastmasas lietām. Tu vairāk priecājies par lietām, par kurām nekas nav jāmaksā, nekā par to, ko vari nopirkt veikalā. Baigi banāli skan, bet droši vien tā ir. Kad es biju sīks, man nenormāli patika botas un datorspēles, ko var nopirkt veikalā, bet tagad kaut kur tā attieksme ir mainījusies… (šķelmīgi) Bet tas ir forši, jo var lētāk dzīvot!
Runājot par pretējo - par pilsētniecisko internetvidi. Tu esi aktīvs blogosfērā un čivinātavā. Kas ir tas, ko gribi pateikt un parādīt?
Grūti pateikt. Varbūt kādam tas noder, dod kādu jaunu domu vai mazu grūdienu… Droši vien arī kaut kādas pašeksponēšanās tieksmes. Nu, bet tādā ziņā - tik, cik tas piemīt jebkuram, kurš izstāda savus darbus vai rāda savas dziesmas. Man patīk visu ko izdomāt un to iedot citiem lietošanā. Es negaidu baigo atbildes reakciju no saviem retajiem bloga ierakstiem vai mazajiem tvītiņiem. Tomēr citreiz kaut kas ir tā kā uz mēles - un acīmredzot ir kaut kāds cilvēku loks, kas to grib uzklausīt.
Tā ir tava iespēja parādīt sevi pašu. Bet kā tev ir strādāt grupā - kaut tikai divu cilvēku sastāvā? Vai nav par daudz kompromisu, kas aizskar tavu radošo ego?
Noteikti - nē. Man tieši vajag kompanjonus, lai man tas radošais mehānisms varētu strādāt. Darbojoties ar idejām, kas var materializēties par kaut ko taustāmu vai klausāmu, man tieši patīk to darīt kopā ar kādu. Man vispār ļoti patīk vienot cilvēkus kaut kādai idejai - motivēt, sakot, ka Tas ir tā vērts. Man patīk apvienot dažādu sfēru cilvēkus, kas varbūt nekad nesatiktos. Galvenā "Instrumentu" ideja - mēs esam instrumentu komplekts, kas neaprobežojas ar mani vai mums diviem, bet gan ar ļoti dažādu sfēru cilvēkiem, ar kuriem kopā radām kaut kādas idejas.
Gluži kā mākslinieku grupas Eiropas "vecajās dienās"?
Jā, varbūt tas tā kaut kur ir līdzīgi. Es tikai tagad saprotu to būtību - ir ļoti interesanti, ka mēs varam satikties ar cilvēkiem, kas dara vizuālas lietas, savukārt, viņiem ir kādas idejas, kas saistītas ar mūziku - tam atkal mēs esam tāds labs pagarinājums. Tas viss saistīts ar līdzīgu domāšanu un ir iespējams tikai tad, ja mums nav jāizcīna tās idejas, "aplaužot stūrus". Kompromisu māksla ir laba lieta, bet kompromiss mākslā ir liels zaudējums.
Kā ir strādāt ar Reini?
Ja tu esi uz viena viļņa, kompromisiem nav vietas… ar dažiem izņēmumiem varbūt, bet tās nav izšķirošas lietas.
Ja runājam par "Instrumentiem" kā multimediālu kopienu - vai sekojat kādai vienojošai, definētai idejai?
Tur nav noteiktas formulētas teorijas vai dogmas. Nu kaut kas tāds, ka mēs būtu baigais underground, noir vai glamūrs. Nav tur reliģiskas vai politsociālas ievirzes ar kaut kādiem zemtekstiem.
Tad jau jums nav "Mazais Instrumentu Manifests"?
Nē. Noteikti beigās tas kaut kā ir noformulējams. Droši vien, kad paies vairāki gadi, tas būs kaut kā formulējams, bet pagaidām tas viss izriet tikai no personībām. Protams, katram ir savi estētiskie principi, reliģiskie uzskati, bet tas nav priekšplānā. Tas ir tāds galaprodukta apakšslānis.
Tu sevi uzskati par godkārīgu? Vai radošajā vidē tā ir laba īpašība?
Man noteikti piemīt vēlme (pauze)… tā kā saņemt novērtējumu par to, ko esmu izdarījis. Pat, ja tas ir kritisks viedoklis. Man ir interesanti kaut ko izdomāt un nodot apspriešanai. Acīmredzot, man ir svarīgi izteikties - citādi es nelīstu internetos ar savu viedokli. Godkāre… es nezinu…
Ir underground grupas, kuras uzstāj, ka tās neinteresē tikt klausītām.
Man noteikti nav vienalga, vai kāds klausās manu mūziku. Tas būtu kā mīties uz velotrenažiera. Krāt spēkus, bet nelikt tos lietā, lai uzartu lauku. Es negribu nevienu aizvainot, nedomāju, ka underground ir slikts, bet es domāju, ka bieži vien tas ir aizstāvēšanās teikums. Jebkura mākslas lieta ir ļoti cilvēcīga un dabiska - "māksla" nenozīmē "mākslīgs". Es nedomāju, ka ir parastie cilvēki un neparastie. Visi cilvēki ir neparasti, tikai dažiem ir… tāds darbs!
Kā nonāci uz skatuves?
Es mācījos par kordiriģentu. Likās, ka tā būs tā galvenā lieta, kas dzīvē būs jādara. Bet es tomēr domāju, ka nesaistīšu dzīvi ar mūziku - drīzāk darīšu kaut ko ar tekstiem. Man šausmīgi riebās tas uztraukums publikas priekšā. Kāpēc man sevi mocīt - ja šāds uztraukums būtu mana ikdiena. Es stājos Filosofijas fakultātē un netiku uzņemts. Inerces pēc iestājos Mūzikas akadēmijā uz diriģentiem. Tad sapratu, ka diriģēšana mani joprojām satrauca, bet dziedāšanas lieta man likās ļoti organiska un dabiska. Sevišķi, ja tas nav kaut kas ar tik reglamentētu uzstādījumu kā akadēmiskajā mūzikā. Jau "Cosmos" bija tāda revolūcija manā izpratnē par dziedāšanu. Tas bija ļoti interesants laiks, un es to nenožēloju. Brīnišķīgs pamats tam, ko mēs tagad darām. Tagad tā brīvības pakāpe ir lielāka.
Kā atšķiras "Cosmos" un "Instrumentu" Šipīši?
Tā atšķirība nav nekāda revolūcija. Tā ir pārliecība par to, kas tu esi. Labas pieredzes un sevis apzināšanās lieta. Mazāk centības būt tam, kas tu neesi… Drošāki soļi, mazāka raustīšanās - līdz ar to arī labāks rezultāts un patīkamāka sajūta. Tā man gribētos domāt. Es apbrīnoju cilvēkus, kas jau agrā jaunībā var pilnīgi rīkoties pēc saviem ieskatiem, neskriet citiem līdzi. Nebaidīties, ka netiksi saprasts.
Par ko stāsta tava mūzika?
Grūti to definēt… Ir bijis ļoti dažādi. Ir lietas, ko es neesmu varējis neuzrakstīt, ir bijuši tādi pašrefleksijas periodi, spēcīgi, sāpīgi pārdzīvojumi. Ir bijis arī tā, ka tu strādā pie mūzikas, kad tas ir konstruktīva darba rezultāts. Un rezultāti ir pilnīgi dažādi. Es zinu rakstniekus, kuriem ir režīmā pusstundu dienā rakstīšanas laiks. Vienalga - vai tas kaut kas būs vai nē - viņš attīsta radošo muskulatūru. Ja tu vari kaut ko dabūt no sevis ārā tikai afekta stāvoklī vai ārprātīgos pārdzīvojumos, tad draud tā sadegšana. Es pieļauju, ka dzīvē ir dažādi periodi, bet es negribu visu laiku dzīvot uz ripām vai noraudājies.
Kubiņš "27".
Nu jā. Tas ir baigi žēl, ka tā notiek, bet tas izskatās kruti - ļoti interesanti patērētājam. Ļoti žēl par to pašu Eimiju Vainhausu vai Džeksonu Maiklu. Par abiem man bija liels šoks…, bet kaut kādā ziņā tas nebija pārsteidzoši. Par Vainhausu… tas ir riktīgi stulbi. Vienkārši stulbi - bija tik daudz lietas, kas vēl varēja nākt laukā, bet skaidrs, ka… Stulbi… Stulbi nosist gulbi. Tāda "bāc" sajūta. Ar Džeksonu tas ir skaidrs - tur bija viena tāda svece, kas uz turbo izdega līdz 50. Tajā pašā laikā viņš tajā vienā žanrā izdarīja gigantisku darbu.
Un tie mūziķi, kas vēl ir šeit?
Pirms gadiem septiņiem man bija tāds liels Pītera Geibriela periods. Tas, ko viņš tagad dara, vairs tā neierezonē… Visas tās Bjorkas izpausmes - skaņas un krāsas. Dažādība virzienos, trokšņu māksla. Massive Attack un Portishead ir mīļas grupas. Daudz kas iedod jaunus impulsus.
Tev ir spilgtas bērnības atmiņas?
Nē. Es ļoti daudz ko neatceros no bērnības. Man noteikti nav bijusi slikta bērnība. Man bija forša bērnība - ar omīti. Mamma ar tēti bija ļoti jauni, kad es piedzimu, viņiem pašiem bija savas skriešanas un sava jaunība, kas laika ziņā paņēma savu.
Ir kādas īpašības, ko esi pārņēmis no bērnības?
Es jūtu, ka man joprojām ir palicis tāds iekšējs dzinulis darīt "pret" to, ko vajadzētu. Tas droši vien saistīts ar laiku, kad man neļāva kaut ko darīt, un tad esmu domājis: "Kad es izaugšu liels, tad nu gan es darīšu…" Un muļķīgākais, ka es tiešām to daru.
Varbūt tas saistīts ar to, ka neesmu saņēmis pietiekamu skaidrojumu, kāpēc to nevajadzētu darīt. Tas saistīs pat ar tādām triviālām lietām kā aiziešanu laicīgi gulēt - pat, ja es gribētu pieturēties pie harmoniskāka režīma, es daru sev pāri. Tas ir rezultējies tajā, ka es pats sev ieriebju. Pīpēt, kad es nemaz negribu pīpēt, dzert alkoholu, kad nemaz negribas dzert… Tāds kā pašiznīcināšanās instinkts nelielā devā. Bet es ar to strādāju. Mēģinu pieaugt.
Negribi pauzīti paņemt?
Jā! Tev varbūt suliņa ir kaut kāda, ko padzerties un moška izdarīt sev pāri!
Pilnu interviju lasiet "Veto Magazine" #19.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
