Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: Publicitātes foto/Arhīva foto

Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā 9. jūlijā koncertzālē "Cēsis" skanēs Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" koncertatskaņojums diriģenta Andra Pogas vadībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Operas pirmizrāde notika 1865. gadā, un tā piedzīvoja triumfu. Latvijā visā pilnībā "Tristans un Izolde" pēdējoreiz atskaņota pirms 100 gadiem – 1921. gada pavasarī Latvijas Nacionālajā operā.
Operas tapšanu un neskaitāmos atskaņojumus apvij krāšņi un dramatiski stāsti. Ķeltu leģendā par Tristanu un Izoldi vēstīts par mīlu, kas stiprāka par likumu, sabiedriskajām normām un pienākumiem. Ne Tristans, ne Izolde ne uz mirkli nevēlas apspiest savas jūtas, tieši pretēji. Operas tapšanas laikā pats Vāgners bija traki iemīlējies sava labdara un kvēla atbalstītāja Oto Vēzendonka dzīvesbiedrē Matildē, bet šis mīlasstāsts bija vairāk ar ilgošanos, nekā ar piepildījumu saistīts.

Operu "Tristans un Izolde" uzskata par jaunu sākumu Vāgnera dzīvē un operas vēsturē vispār. Tajā dominē nevis sižets, kā tas pieņemts operpasaulē, bet refleksija par cilvēka esību.

Cēsīs Tristanu dziedās vācu tenors Marko Jenčs, Izoldi – vācu soprāns Gunbrita Barkmina, zviedru mecosoprāns Martina Dike dziedās Brangēnu, vācu basbaritons Olivers Cvargs – Kurvenālu. Piedalīsies arī citi Eiropas un Latvijas vadošie solisti un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Operas 600 lapaspušu partitūras izpildījums orķestrim, diriģentam, solistiem vienmēr ir īsts izaicinājums. Abas galvenās lomas ir uz dziedātāju spēju robežas. Bet kā skatītājam sagatavoties šīm vairāk nekā četru stundu kaislībām jeb skaistam opermaratonam?

Diriģents Andris Poga: "Pārsvarā mūziķi ienīst spēlēt Vāgneru"

Divi diriģenti ir miruši, diriģējot "Tristanu un Izoldi", viens bija Fēlikss Motls 1911. gadā un otrs bija Jozefs Keilberts 1968. gadā. Abi mira otrajā cēlienā, man pat ir atzīmētas partitūrā taktis, kur mūzika pārstāja skanēt.

Mēs zinām leģendu par to, ka tenors, kas pirmatskaņojumā dziedāja Tristanu, nodziedāja tikai četras izrādes, un pēc tam nomira no sirdstriekas. Tiek uzskatīts, ka ārkārtīgi augstās prasības pret dziedātāja fizisko formu iztukšoja viņu tik ļoti, ka organisms vienkārši atteicās sadarboties.
Redzēsim, kā būs. Es to daru pirmo reizi un jūtos diezgan optimistisks. Domāju, ka tur ir kaut kas saistīts ne tikai ar fiziskā spēka patēriņu, bet ar ārkārtīgi intensīvu intelektuālo un emocionālo iesaisti – tas ir kaut kas tāds, kas varbūt var iztukšot. Skaidrs, ka abas galvenās lomas ir uz dziedātāju spēju robežas. Kaut arī Vāgners ir pietiekami gudri izplānojis, un nav tā, ka viņi abi divi dzied visas četras stundas.

Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: LETA

1865. gadā, kad šī opera tika pirmatskaņota, nevaru iedomāties, kā orķestris skanēja. Kā, piemēram, stīgu pasāžas bija iespējams nospēlēt, jo tur ir tik ļoti daudz visa kā, un, ja tu tiešām centies nospēlēt katru noti tādā ātrumā, kādā tas ir prasīts... Tāpēc zinu, ka orķestra mūziķi, ja vien tas nav Baireitas festivāla orķestris vai mūziķi, kam Vāgners vienkārši ir tuvs – un es tādus pazīstu diezgan daudzus – pārsvarā ienīst spēlēt Vāgneru, jo viņš uzdod tik ļoti daudzus uzdevumus, un tu to kopskaņu un kopbildi tā īsti nevari novērtēt, sēžot savā vietā. Tomēr nav šaubu, ka opera"" "Tristans un Izolde" ir tā vērta, lai tiktu atskaņota.

Šīs operas aktualitāte mūsdienās ir eksponenciāli pieaugusi. Skatos, tā sakritis, ka daudzu pasaules opernamu un festivālu nākamo gadu plānos un afišās ir "Tristans un Izolde". Bet katrā ziņā es nedomāju, ka ir daudz valstu, kurās būtu bijis tik liels pārtraukums kā Latvijā – simt gadu starp šīs operas atskaņojumiem.

Cēsīs būs koncertatskaņojums ar video fonā, solisti dziedās klasiskā veidā no nošu pultīm, orķestris atradīsies bedrē, bet tas nemazina šīs operas muzikālo vērtību, nepavisam nē!

Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: Publicitātes foto. Koncertuzveduma "Tristans un Izolde" mēģinājums Cēsīs

"Tristana un Izoldes" materiālu var uztver trīs dažādos tuvinājumos. Pirmkārt, sekot stāstam. Vāgners pats ir veidojis libretu, vadoties pēc viduslaiku ķeltu leģendas. Stāsti ir samudžināti un dramatizēti, un, ja tu nāc pilnīgi nesagatavos, tad vienkārši seko līdzi stāstam un priecājies par izcilām balsīm.

Otrais tuvinājums ir sākt atpazīt Vāgnera īpašo komponēšanas tehniku, kas ietver vadmotīvu lietojumu visos trijos cēlienos. Ja "Nībelunga gredzena" ciklā šie vadmotīvi ir ļoti ilustratīvi un nolasāmi, tad "Tristanā un Izoldē" to ir tikpat daudz, bet reizēm tas ir tikai viens akords vai tā ir tikai viena harmonija, vai viens neliels motīvs, ko, pirmoreiz klausoties, pat var nepamanīt. Bet Vāgners bijis ļoti konsekvents šajā. Un šo otrā līmeņa tuvinājumu es sauktu par emocionāli poētisku mūzikas klausīšanās pieredzi. Tu atpazīsti mūziku, tu seko tekstam un redzi, kā teksta lietojums diezgan daudz atkārtojas, bet dažādās krāsās, leņķos un sajūtās.

Trešais – man visinteresantākais, bet visvairāk laiku pieprasošais – filozofiskais lasījums. Pirms operas radīšanas Vāgners iepazinās ar Šopenhauera idejām, sajuta rezonansi un mēģināja šo ķeltu leģendu piemērot Šopenhauera pasaules skaidrojumam.

Komponists Krists Auznieks: "Mīlestība šeit ir tik bezgalīgi klātesoša"

Lielākais spēks "Tristanā un Izoldē" nāk no tā, ka tā ir tonālās mūzikas pati augšējā virsotne. Man tiešām šķiet, ka primāri tā ir viena no tonālās mūzikas saulēm – milzīgs gravitācijas centrs.

Vāgneram šajā operā ir divi vadmotīvi, kas momentā sasaucas viens ar otru. Viens ir hromatiskais trihords, kas iet uz leju, un paralēli tam – hromatiskais tetrahords, kas iet uz augšu; Tristana vadmotīvs sastāv no šīm divām ārkārtīgi elementārajām daļiņām, kas kļūst par audeklu visai operai.

Protams, ka temati, ar kuriem Vāgners strādā, īpaši "Tristanā un Izoldē", ir viscilvēcīgākās emocijas. Mīlestība šeit ir tik bezgalīgi klātesoša. Ir viegli iekrist vai nu rutīnā vai komforta līmenī. Dzīves līdzekļu apjoms mums patlaban ir lielāks nekā jebkad agrāk, un to izjūt arī cilvēks vidējais – var dzīvot it kā komfortabli. Bet tādos brīžos daudz vieglāk, nekā grūtību mirkļos, ir aizmirst par to, kas ir patiešām svarīgs. Kā nepalaist garām dzīvi, dzīvojot komfortabli? Un man šķiet, ka Vāgners mums to atgādina. Viņš mums liek visupirms pieredzēt galējas emocijas, pat ja varbūt mēs tās nekad neesam pieredzējuši.

"Tristanā un Izoldē" ir mīlestības milzīgais spēks: tas ir tas, kas mums jāpaņem no šī darba. Un bezgalīgā ticība mīlestībai. Tā ir tik milzīga, milzīga vērtība šajā darbā!

Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: Publicitātes foto

Kaut kādā mērā šis ir Romeo un Džuljetas stāsts, varbūt vāciskots un skandināviskots, bet Vāgners mums atgādina, ka šis milzīgais spēks Visumā eksistē un mums vienmēr ir pieejams. Vāgners "Tristanā un Izoldē" ļauj mums tam spēkam pieskarties. Uz brīdi. Pa īstam. Nezinu, vai tā ir tikai sajūta vai tiešām tāds eksistenciālais stāvoklis, kurā tu beidz šaubīties par mīlestības eksistenci, pat ja kādreiz esi šaubījies.

Komponists Arturs Maskats: "Kad pa īstam klausāmies Vāgneru, mēs nejūtam laiku"

Neviens ieraksts, lai cik skaists un kvalitatīvs tas būtu, nevar aizstāt dzīvo izpildījumu. Cēsu mākslas festivāls nebaidās no grūtiem uzdevumiem un piedāvā Vāgnera "Tristanu un Izoldi". Muzikāli šis noteikti ir grūts uzdevums, jo saveidot visu solistu sastāvu, izturēt to slodzi, kas ir diriģentam un orķestrim, – tas ir milzīgs izaicinājums.

"Tristans un Izolde" tiešām ir viens no visskaistākajiem, ekstātiskākajiem mīlas stāstiem mūzikas vēsturē, muzikālā teātra vēsturē noteikti. Tas ir tik romantiski ekspresīvs, ka jau ir pārvērties par leģendu, par ikonu. Viens no 19. gadsimta visradikālākajiem opusiem uztveres ziņā – attiecībā uz to, kā publika toreiz to varēja uzņemt, jo Vāgners tieši šajā skaņdarbā faktiski aiziet līdz tonālās harmonijas galējām robežām. Pēc tam "Nībelunga gredzena" noslēdzošajās operās un "Parsifālā" tā valoda tomēr nav tik harmoniski sažuburota kā "Tristanā un Izoldē". Šis ir viens solis līdz pilnīgam modernismam, kas ienāk 20. gadsimta sākumā ar jauno Vīnes skolu.

Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: LETA

Šis Vāgnera opuss absolūti… ir robežpunkts mūzikas vēsturē. Tas, kā viņš rīkojas ar nebeidzamu melodiju, panākot nepārtraukto mīlas ekstāzi un ilgošanos, – tas ir viņa spēks. Tāpēc, klausoties "Tristanu un Izoldi", pat ja neesam īpaši sagatavoti šai mūzikai, mēs ienirstam tajā kā milzīgā straumē, un tā straume mūs vienkārši nes. Un, ja mēs ļaujamies šīs straumes varai un Vāgnera majestātiskuma un lirikas spēkam, tad mēs nebaidāmies noslīkt un kā klausītāji piedzīvojam katarsi un zināmu šķīstīšanās momentu. Vāgnera tēma ir šķīstīšanās caur mīlestību, pārlaicīgu mīlestību. Kad pa īstam klausāmies Vāgneru, mēs nejūtam laiku, tāpat kā tad, kad esam iemīlējušies.

Uzņēmējs, Rīgas Riharda Vāgnera biedrības priekšsēdētājs Māris Gailis: "Latvijā Vāgneram ir jābūt"

Vāgnera mūzika prasa zināmu sagatavotību, it sevišķi, ja skaņdarbs ilgst četras un vairāk stundas. Ja esi nesagatavots, tad ir grūti, to zinu no savas pieredzes. Vāgneru daudz klausos ierakstos, man "Spotify" ir īpaša Vāgnera izlase, bet pamatā tie ir atsevišķi skaņdarbu fragmenti. Ir jābūt treniņam. Bet tie, kuri būs Cēsīs uz "Tristanu un Izoldi", dzirdēs ģeniālu mūziku, kas spēs izlauzties cauri mūzikas klausīšanās paradumu trūkumam.

Uzvest Vāgneru nav nekāds joks. Tas ir dārgs un sarežģīts prieks. Bet Latvijā Vāgneram ir jābūt. Un tas ir brīnišķīgi, ka Cēsis to var un ka šis īpašais, var teikt, gadsimta notikums norisinās Cēsīs.

Par Vāgneru runājot, jāteic, ka neesmu ne mūzikas speciālists, ne kritiķis, ar Vāgneru nodarbojos, jo mani interesē divi aspekti.

Pirmkārt, lai Rīga būtu pazīstama kā viena no Vāgnera vietām, jo Vāgners ir pasaules līmeņa ģēnijs. Līdz ar to Vāgners ir brīnišķīgs cilvēku piesaistīšanas magnēts, Vāgnera mūzikas klātbūtne, iestudējumu skaits ir apliecinājums, ka esam kulturāla sabiedrība.

Otrs aspekts ir vēlme atjaunot Rīgas Pilsētas teātra ēku: tas bija pirmais teātris Rīgā un te laikā no 1837. līdz 1839. gadam par diriģentu strādāja Rihards Vāgners. Ēka ilgi bijusi pamesta un visdrīzāk sabruktu, ja nebūtu apņēmīga entuziastu grupa. Kā zināms, jebkurā teātrī akustika ir ārkārtīgi nozīmīga, un esmu lepns, ka mums izdevies vienoties ar vienu no pasaulē labākajiem akustiķiem Jasuhisu Tojotu par Vāgnera zāles akustikas projektu.

Ļauties mīlestības un mūzikas straumei. Vāgnera 'Tristana un Izoldes' īpašais spēks
Foto: Māris Morkāns

Vāgnera mūzikas klausītājs, Mārtiņš Vanags: "Aicinu pilnībā ļauties šīs mūzikas maģijai"

Es jums ieteiktu vispār neņemt vērā to, ko par Vāgneru jums stāsta citi. Pats muļķīgākais būtu ietekmēties no populārajām klišejām, ka Vāgnera operas ir "nenormāli garas", "skaļas", "dārdošas", "nogurdinošas" un līdzīgas. Tas ir aptuveni tāpat kā teikt, ka kristietība ir blēdība vai meditācija ir laika nosišana.

Vāgners man ir atklājies kā komponists, kas kā neviens cits mākslinieks pasaules vēsturē spēj iedziļināties cilvēka dabā, ar mikroskopu pētīt jūtu un emociju nianses. Nekur šī izpēte nav dziļāka kā "Tristanā un Izoldē". Klausoties otro cēlienu, man bieži ir sajūta, ka Vāgners ir tik dziļi iespraucies manā iekšējā pasaulē, ka vijoļu stīgas ir pārvērtušās par vīnstīgām, kas apvij manu iekšējo kodolu.

Nav neviena mākslinieka, kura mūzika tik dziļi atbalsotos jebkura, kā teiktu filozofs Nīče, "potētiski apdāvināta amatiera" sirds tālākajos kambaros. Pat tiktāl, ka nereti esmu nonācis stāvoklī, kad man šķiet, ka Vāgners mani pazīst labāk, nekā es pats sevi. Arī jūs aicinu pilnībā ļauties šīs mūzikas maģijai, un – ja jūs to darīsiet – tad vienā mirklī jūs sapratīsiet, ka šī mūzika un jūsu dvēsele – ja jums tāda ir – ir pirmās pakāpes radinieki.

Raksts publicēts sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.

Rakstā izmantoti fragmenti no "LNSO podkāsta" ar Andri Pogu un LR3 "Klasika" programmu vadītāja Oresta Silabrieža sarunas ar Kristu Auznieku ("Diena sākusies", 2. jūlijs).

Tags

Andris Poga Cēsu mākslas festivāls Krists Auznieks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Vidzemes koncertzāle Cēsis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form