Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: DELFI

Ar Latvijas pagrīdes mūzikas patriarhu Dambi, pēc pases Raimondu Lagimovu, satiekamies viņa Barona ielas dzīvoklī, kuru mūzikas žurnālists Uldis Rudaks savā grāmatā "Rokupācija" nosaucis par "rokmūzikas laboratoriju". Par intervijas iemeslu viņš pasmīn, nekādas īpašās attieksmes pret apaļo jubileju nav. Dambim 28. augustā palika 50. Pagātnē skatīšanās arī pagaidām "nebesī", vismaz tikmēr, kamēr vairākas reizes nav jāstāsta viens un tas pats. Tomēr Dambis ir lielisks stāstītājs. Par 80. gadu Rīgu, grupas "Inokentijs Mārpls" sākumu un saviem vienaudžiem runā bez vecišķa sentimenta un klišejiskiem vispārinājumiem.

Dambja jubileja tiks svinēta ar nelielu festivālu Kalnciema kvartālā, Rīgā, 30. augustā. Uzstāsies septiņas grupas. Viņš pats gan to tā īsti nav plānojis. Vispirms bijis iecerēts koncerts mēneša sākumā, tad rīkotāji lūguši pārcelt uz 30. augustu. Kas zina, varbūt uzķēruši jubilejas datumu. Tik tuvu līdzās divus pasākumus Dambis nav gribējis, tāpēc atkal jau nosmīn: "Turpat tad arī būs svinēšana, gan jau būs sanākusi publika, kam tas interesē."

2017. gadā grupa "Inokentijs Mārpls" svinēja savas pastāvēšanas trīsdesmitgadi. Par dibināšanas laiku pieņemts 1987. gads. Tiesa, pirmsākumi meklējami vēl pāris gadu agrāk, kad toreizējais padsmitnieks Dambis kopā ar draugiem Nilu Īli un Māri Švernu (pirmais tagad zināms kā lielisks perkusionists, otrs – ne mazāk leģendāras pašmāju pagrīdes grupas "Baložu pilni pagalmi" līderis – red.) nodibināja grupu "Aklā zarna". Vai toreiz tika domāts par pankroku, par protestu, vai spēlēšanu uz kādas skatuves? Visdrīzāk, nē. "Tas vienkārši bija tāds dabīgs process," saka Dambis.

Tēvs pret dēla aizraušanos bijis lojāls. "Sencis pats bija ar mūziku nodarbojies. Sešdesmitajos spēlējis rokenrolu. Mamma gan..., viņai tāda muzicēšana pa jocīgu likās. Viņa, piemēram, līdz šim nav bijusi nevienā "Mārpla" koncertā. Uz 50. jubileju Kalnciema kvartālā viņa taisās atnākt," Dambis pats sasmejas par šo vēsturisko pagriezienu.

"Tēvs arī nav daudzos koncertos bijis. Atceros vienu, kas notika "Undīnē" (pasaku māja "Undīne" Dubultos). Tas tika taisīts Ziemassvētkos. Bija kaut kādi mīnus 20 grādi, un skatuve bija ārā. Es prasu organizatoram, kāpēc viņš grib ārā? Nezinu, ko viņš tur bija izdomājis, bet skatuve bija ietīta celofāna plēvē tā, ka neko cauri nevar redzēt, bet iekšā ielikts sildītājs. Tā ka manam sencim arī bija ļoti jocīga pieredze. Protams, abi divi ir redzējuši kaut kādus video."

Jautāju, vai Dambis ir mēģinājis fiksēt brīdi, kad sapratis, ka eksistē pankroks, smagā mūzika?

"Es domāju, ka impulss bija ļoti agrā vecumā. Kādi pieci gadi, varbūt mazāk. Es sencim prasīju, lai viņš liek mūziku, es sakrāvu bļodas un spēlēju līdzi kā bungas. Tā bija norāde, ka velk uz to. Bet apzināti, es domāju, tas bija padsmitnieka vecumā – kādi 15 vai 16 gadi, varbūt pat drusku ātrāk. Mans paziņa Nils Īle jau bija sācis spēlēt 11 vai 12 gadu vecumā. Netālu bija Šverns, kurš ari jau bija projektus taisījis. Paziņas jau droši vien ietekmēja."

"Mans tēvs pats vairs nespēlēja, bet aktīvi nodarbojās ar ierakstiem. Mainījās ar draugiem, ierakstīja cilvēkiem mūziku. Muzikālā aprite un informācija visu laiku bija. Arī tajā laikā cilvēki, kas meklēja, varēja atrast. Ja gaidi, ka pa radio kaut kas skanēs, tad nē, bet, kas meklēja un interesējās, tie zināja. Plates, protams, maksāja lielu naudu, bet pārrakstītu mūziku varēja uzrakt. Visiem tiem vecajiem darboņiem, tādiem kā Lapinskis (Juris Lapinskis – leģendārs ārzemju mūzikas kolekcionārs un izplatītājs kopš 60. gadiem – red.), jau bija baigās kolekcijas. Varēja izmeklēt pat tā laika Rietumu "underground" mūziku."

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: DELFI

"Es nedomāju, ka tas, ko toreiz, 80. gados, spēlējām, bija tik ļoti orientēts uz pankroku. Mēs nebijām profesionāļi. Profesionālim, līdzko viņš dzird kādu dziesmu, ir viegli nospēlēt kaverversiju. Viņš atkārto spēlēto. Mēs tvērām noskaņas, impulsus un taisījām savas dziesmas. Mums nekad nav bijis periods, ka "Mārpls" spēlētu citu dziesmas."

Viņš piekrīt, ka pusaudžu vecumā un agros divdesmitnieka gados daudz kas notiek dauzīšanās pēc, nemaz nedomājot, vai tas ir pankroks, vai kas cits. "Mēs tikai spēlējām savas varēšanas ietvaros, nevarējām nospēlēt nekādu baigi superīgo progroku."

"Grupā "Aklā zarna" sākām spēlēt trijatā, un interesanti, ka ģitāru spēlēja un dziedāja tas, kurš bija sacerējis dziesmu. Pārējie mainījās ar instrumentiem, katrs dažreiz spēlēja bungas, dažreiz basu. Ja tas tā būtu attīstījies līdz mūsdienām, interesants koncerts sanāktu. Tomēr Nilam bija jāiet armijā – ar visādām sekām no tā. Tad pieslēdzās Didzis Erra," grupas vēsturi atminas Dambis.

Erra ir viens no ilggadīgākajiem "Mārpla" dalībniekiem. Sākumā spēlējis basu, vēlāk arī perkusijas. Viņš arī radījis leģendu par Inokentiju Mārplu, vijolnieku, kurš 16. gadsimtā dzīvojis un spēlējis Rīgā.

"Tā ir pseidovēsture," saka Dambis. "Bija, iespējams, viens no pirmajiem "Mārpla" koncertiem. Pirms tā, braucot vilcienā, mēs arī to izdomājām. Vienkārši, lai būtu nosaukums. Nezinu, kāpēc nepalikām pie "Aklās zarnas". Droši vien nebija Šverna līdzi. Vēlāk viens krievu žurnālists prasīja, kas tas Mārpls ir. Didzis izstāstīja, ka tas ir vijolnieks un mēs spēlējam pēc viņa motīviem. Nezinu gan, vai 16. vai 18. gadsimta. Žurnālistam ideja patika, un viņš par vijolnieku Inokentiju Mārplu sarakstīja grāmatu. Turklāt ne tikai par viņu, bet arī par viņa dēlu. Grāmata krievu valodā tika izdota Maskavā. Viņam bija plānā arī teātra izrādes. Doma tika attīstīta līdz tam, ka viņš uzrunāja visādus akadēmiskos mūziķus visā pasaulē, lai viņi ieraksta autentisko Mārpla mūziku. Tad arī visādi profesori no visādām vietām bija sarakstījuši. Disks arī ir iznācis."

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: DELFI

"Loģiski, ka "Mārpla" pirmsākumi bija saistīti ar protestu. Tad, kad mēs mācījāmies skolā, mūs visādi ierobežoja. Bija jāvelk uzvalks, jābūt kārtīgi apgrieztiem matiem. Mums likās, ka vajag citādi. Jau diezgan agrā vecumā caur mūziku radās šis protests. Protams, tā bija arī laikmeta zīme. Mēs sākām 80. gadu vidū, un muzikālajos žanros, kas mūs interesēja, bija šis protesta elements. Kaut vai "punk", "new wave", "heavy metal". Tas jau nav nekāds pieglaudītais pops."

Agrīno ierakstu izlasē "Āmuris un sirpis" (2017) nepārprotami ir dzirdams arī politisks protests. "Jā, mums konkrēti nepatika padomju valsts. Cik nu mēs atļāvāmies to paust! Tajā laikā jau tas bija skaidrs arī milicijai, tāpēc mūs diezgan bieži gūstīja uz ielas. Esmu pabijis milicijā daudz reižu. Līdz Stūra mājai gan neaizgāja. Tik traki nē. Bet tāpat jau viņi daudz ko darīja, lai sagādātu nepatīkamus mirkļus," atceras mūziķis.

"Inokentijs Mārpls" – "Āmuris un sirpis"

Bailes? Dambis padomā. "Bija, protams. Bet es neteiktu, ka tieši no struktūrām. Baigi negantie bija tā saucamie urlas. Tādi, kuri ļoti agresīvi izturas, ja kāds ir atšķirīgs, neatbilst viņu priekšstatiem. Uz ielām diezgan bieži bija visādas stresa situācijas. Toreiz jau visa politika bija standartizēt cilvēku – vienāds apģērbs, vienādas frizūras. Ja kaut kas leca ārā, tad bija ļoti pamanāmi. Bija jāiztur diezgan stiprs spiediens."

Grupas "Inokentijs Mārpls" sākumposma laikabiedri no 80. gadiem ir "Zig Zag", "Rūsa", kas mēdz pa reizei spēlēt joprojām. Vēl arī "Velve", arī "Bedre", "Anna vannā, kāpēc", "Vandāls", "Nulles cikls" – vesela plejāde.

"Vienīgi liela daļa ir transformējusies citās grupās, ar citiem nosaukumiem. Daudzi arī mūsdienās vairs nespēlē. Tanī laikā bija grūti taisīt ierakstus. Nebija tādu iespēju kā mūsdienās. Ir saglabājušies kaut kādi koncertieraksti, kuri nav tik kvalitatīvi, lai tos atskaņotu. Tāpēc daudzas no šīm grupām ir aizgājušas tādā kā vēstures fonā," saka Dambis.

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: No privātā arhīva

Liela loma muzikālo impulsu gūšanā 80. gados bija Rīgas rokklubam. Tur gan vairāk spēlējušas krievvalodīgās rokgrupas, tomēr tā bijusi demokrātiska organizācija, kas vietējai publikai piedāvājusi tobrīd tik īpašo dzīvo koncertu pieredzi.

"Rīgas rokkluba koncertos spēlēja tā saucamās netarificētās grupas. Tās muzicēja dažādos stilos – sākot no avangarda līdz "heavy metal". Uz Rīgu brauca grupas arī no visas PSRS – igauņi, gruzīni, krievi no Pēterburgas, Maskavas, arī tanī laikā no Sverdlovskas (mūsdienās Jekaterinburga - red)."

Tieši Rīgas rokkluba koncertā Dambis pirmo reizi dzīvē redzējis Viktora Coja grupu "Kino", spēlējis arī Boriss Grebenščikovs un "Akvarium".

Rīgas rokklubs nebija konkrēta vieta. Satikšanās vienmēr notika Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, iekšpagalmā ar strūklaku, tur, kur jau deviņdesmitajos mājoja klubs "Roxy", bet vēlāk kabarē "Burleska". Dambis atceras: "Tur varēja uzzināt par gaidāmajiem koncertiem. Ceturtdienās visi savācās, mainījās ar ierakstiem. Rokkluba prezidents uzkāpa uz koka kastes un teica – nākamais koncerts tādas un tādas rūpnīcas klubā, iegādājieties biļetes! Es vairs neatceros, vienu rubli vai trīs tās maksāja. Tas bija, sākot no 1983. gada. Tā tas notika gandrīz visus 80. gadus."

"Rīgas rokklubs bija dibināts zem Komjaunatnes komitejas. Es domāju, ka toreiz tanī bija ieinteresēti arī čekas darbinieki, jo tad varēja vienā vietā redzēt, par ko tās rokgrupas dzied un ko dara. Viņiem nebija jāskraida pa nezināmām vietām un jāmeklē, kur tās dzirdēt."

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: No privātā arhīva

2008. gadā panku dziesmu svētkos Rakverē toreizējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess savā uzrunā teica, ka panku kustībai Igaunijas neatkarības atgūšanā ir tikpat liela loma kā Dziesmu svētkiem. Vai to pašu var attiecināt arī uz Latviju?

"Nē, Latvijas gadījums ir pilnīgi citāds. Man ir sava versija par tā laika situāciju Igaunijā. Var jau būt, ka tā nav patiesa. Visas igauņu Atmodas dziesmas rakstīja igauņu pankroka grupas. Viņiem Atmodas periods sakrita ar pankroka uzplaukumu. Igauņi daudz vairāk dzīvoja līdzi Rietumu tendencēm, jo viņi Tallinā varēja uzķert somu televīziju. Jaunatne jau redzēja visu. Pieņemsim, somi rāda kādas grupas koncertu, bet ekrāna apakšā tekstu tulkojums somiski. Bet igauņi jau saprot somu valodu, līdz ar to saprot, par ko dziesmas. Mums arī veda tos somu televīzijas videoierakstus. Tā tas izplatījās. Tikai mēs jau nesapratām dziesmu tekstus. Igauņiem bija daudz tiešāks kontakts ar Rietumu pasauli. Tāpēc Ilvesa sacītais ir ļoti pamatots."

"YouTube" ir atrodama 1989. gada intervija ar "Inokentiju Mārplu" Maskavā – raidījumam "Čortovo koļeso". Raidījumam bija neapskaužami īss mūžs, un tieši latviešu mūzika bija par iemeslu tā aizliegumam.

"Inokentija Mārpla" viesošanās Maskavā notika, pateicoties jau pieminētajam Rīgas rokklubam. "Acīmredzot Maskavas cilvēki bija uzrunājuši Rīgas rokkluba prezidentu un viņš bija mūs ieteicis," saka Dambis. Toreiz grupai nav bijis neviena ieraksta, tāpēc bijis piedāvājums "Ostankino" televīzijā ierakstīt gan dziesmu, gan klipu.

"Nesanāca tā, kā mēs bijām domājuši. Bundzinieks neatbrauca mums līdzi. Mēs bijām iecerējuši tur ierakstīt dziesmu "Āmuris un sirpis"," tagad Dambis par šo faktu smejas. Tomēr toreiz tas, iespējams, bija viens no iemesliem, kāpēc bundzinieks negribēja uz sarkanās impērijas galvaspilsētu braukt. Izmēģināts ar vēl vienu bundzinieku no grupas "Piligrim", tomēr arī viņš atteicies. Beigās Maskavā ierakstīta dziesma "Draugi", kurā basu spēlēja pieaicinātais Andris Černovs, vēlāk grupas "TatTwam" līderis, savukārt Didzis Erra – bungas.

"Tāds diezgan jocīgs sastāvs. Iespēja bija, mēs kā mācējām, tā izmantojām," par vizīti Maskavā īsi pirms PSRS sabrukuma saka Dambis.

Visā Padomju Savienībā rokmūzikai bija arvien lielāka loma. Pirmais "Čortovo koļeso" raidījums bija par jau minēto Sverdlovskas roku, otrais bija plānots par Rīgu. To aizliedza. Vēlāk Dambis kādā avīzē lasījis, ka raidījums aizliegts, jo tajā esot vardarbības, pornogrāfijas un nacisma propaganda. Nekad publiski neparādītajā pārraidē esot stāstīts arī par grupām "Jauns mēness", "Cements", "Odis", Pitu Andersonu.

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: No privātā arhīva, 1996. gads

90. atnāca ar lielām pārmaiņām ne tikai visai valstij, bet arī Latvijas pagrīdes mūzikai.

"Mainījās visa sistēma, kā tiek darbināta koncertdzīve. Ja iepriekš viss tika saskaņots ar visādām iestādēm, bija tarifikācijas skates, 90. gados viss sākās no nulles. Varbūt popā saglabājās kaut kādas tendences un pēctecība, bet pagrīdes mūzikā viss veidojās no sākuma," atceras Dambis.

Tomēr, pazūdot protesta objektam un iestājoties zināmai brīvībai, nepazuda "Inokentijs Mārpls". Tieši 90. gadu beigās beidzot tika ierakstīts grupas debijas albums "Spēks no tētiem", tāpat šajā desmitgadē Dambis kopā ar neatkarīgo ierakstu izdevniecību "Tornis" kasetēs sāka apkopot un izdot latviešu pagrīdes mūzikas izlases "Odekolons".

"Debijas albums tika ierakstīts, pateicoties "Radio Rīgai". Mēs piedalījāmies festivālā "Sinepes un medus" (jauno grupu festivāls-konkurss Madonā – red.). Nekādas citas balvas mēs nedabūjām, bet "Radio Rīgai" mums piešķīra specbalvu – 300 latu. Mēs pazinām Jāni Levitu (skaņu inženieris, mūziķis grupās "Rūsa" un "Huskvarn" – red.). Viņam tieši bija nozagts pastiprinātājs 300 latu vērtībā, un viņam to naudu ļoti vajadzēja. Tā apmaiņā pret 300 latiem tikām pie pirmā ieraksta," atceras Dambis.

Albums "Spēks no tētiem" tika ierakstīts 1998. gadā, bet izdots, kasetēs un matricās, divus gadus vēlāk. 2003. gadā iznāca vinils, bet tikai 2010. gadā "Spēks no tētiem" tika izdots rūpnieciski CD formātā.

Līdz šim izdoti arī albumi "Ķeras pie sirds" (2007), "Bitīt' matos" (EP, 2002), "Pupu mizas" (2012), "Tup'n turies" (2015), bet pēdējais "Āmuris un sirpis", kurā apkopoti agrīnie ieraksti, dienasgaismu ieraudzīja līdz ar grupas 30. jubileju 2017. gada rudenī.

"Man patīk ņemties, tāpēc arī "Mārpls" eksistē. Protams, daudz nosaka arī publika. Cik tad ilgi var spēlēt, ja tev nav sava klausītāja. Ja cilvēki nāk uz koncertiem, tad arī pašam ir prieks. Ir jau tādas grupas, kas tikai sava prieka pēc spēlē. Tāds kā brīvā brīža hobijs, cits brauc makšķerēt, cits aiziet uz mēģinājumu telpu pamuzicēt."

Vai "Mārpls" ir kā darbs? Te Dambis mazliet padomā. "Kaut kādā mērā – jā. Tomēr tas ir tāds darbs, ko patīk darīt, nevis piespiedu kārtā jāiet strādāt. Un tas tomēr ir drusku citādi."

"Ir kaut kādas radošās lietas, ko varēja sākt darīt ātrāk, attiecīgi arī iet tālāk. Piemēram, grupas sākumposmā. Tā bija tāda ņemšanās bez racionāla piegājiena, ka vajag ierakstīt gabalus, lai paliek vēsturei. Pieņemsim, pirmo albumu varējām ierakstīt ātrāk, nevis tikai 90. gadu beigās," atbild Dambis, kad jautāju par to, vai rokenrola dēļ ir nācies kaut ko nožēlot.

Leģenda par 'Inokentiju Mārplu'. Saruna ar Latvijas pankroka tēvu Dambi
Foto: No privātā arhīva

Lielā mērā laikmeta spogulis ir Dambja veidotās izlases "Odekolons", kas 90. gados iznāca kasetēs, bet jaunās tūkstošgades sākumā arī CD. Tāpat izdotas izlases ar vietējo "punk/hc" un smago mūziku. Tomēr, mainoties klausīšanās paradumiem un formātiem, Dambis uz laiku "Odekolonus" bija pārtraucis veidot. Pēc 10 gadu pārtraukuma "Odekolons" ar numuru 14. iznāca 2014. gadā. Šobrīd Dambis sola, ka izlašu veidošanu turpinās, izdodot vienu reizi divos gados. Tāpat notiek 90. gados izdoto kasešu "reanimēšana".

Dambis joprojām turas pie principa – izlasēs neiekļaut grupas, kas dzied angļu valodā. Tiesa, agrāk esot pa kādai trāpījies, bet grupu paliek arvien vairāk, tāpēc ir vieglāk izvēlēties.

"90. gados pagrīdes mūzika Latvijā noteikti bija vairāk saistīta ar pankroku un arī pašdarbnieku izpausmēm. Mūziķi lielākoties visu bija apguvuši pašmācības ceļā. Ierakstu iespējas tehniski bija švakākas, bet idejiski mūzika – jaudīgāka, gan tekstuālā ziņā, gan attieksmē. Mūsdienās "underground" skan daudz labāk, bet izskatās vairāk piegludināts. Tomēr šodien arī ir lielāka žanriskā daudzveidība. Tagad man izlasei ir jāizvēlas no kādām 50 dziesmām, toreiz bija jāgaida, kad kāda grupa pabeigs ierakstu."

Lai gan "Mārpla" repertuārā ir pietiekami daudz pret sistēmu vērstu dziesmu, Dambis vēlēšanās šoruden piedalīsies.

"Neatceros, vai 90. gados es baigi gāju balsot. Man liekas, ka svarīgi ir piedalīties. Nesen satiku paziņu no Austrālijas, kurš aizbrauca tur dzīvot. Austrālijā ir sods par nepiedalīšanos vēlēšanās, jo valsts ir iztērējusi naudu, lai to visu sarīkotu, un, ja tu ignorē to, tad esi sodāms, ja nepiedalies valsts procesos."

Source

Tags

Inokentijs Mārpls Lasāmgabali Raimonds Lagimovs
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form