Festivāla saimnieku - Valsts akadēmisko kori "Latvija" - šajā koncertā diriģēs Jaroslavļas kapelas "Jaroslavija" mākslinieciskais vadītājs, Maskavas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas profesors Vladimirs Kontarevs (1952).
Kori "Latvija" un krievu maestro saista vairākus gadus ilga draudzība, kas uzturēta, korim ar koncertiem viesojoties Jaroslavļā un Maskavā. Taču šī būs pirmā reize, kad Vladimirs Kontarevs stāsies kora priekšā kā diriģents. Grečaņinova mūzika ir brīnumskaista, un Kontarevs ir izcils pareizticīgo baznīcas mūzikas interprets. Gaidot šo ievērojamo mūzikas notikumu, piedāvājam šā gada jūlija vidū Maskavas konservatorijā ieskaņotu sarunu ar Vladimiru Kontarevu.
Vladimirs Kontarevs: Daudzi uzskata Grečaņinovu par otrās šķiras komponistu, kaut gan vismaz kormūzikas laukā viņš noteikti ir viens no labākajiem krievu autoriem.
Orests Silabriedis: Un kas skaitās pirmās šķiras komponisti?
Čaikovskis, Rahmaņinovs, Bortņanskis, pat arī Balakirevs. Grečaņinovs nē. Varbūt tas daļēji tāpēc, ka mūzikas pasaulē viņš ienāca ļoti vēlu - 14 gadu vecumā. Vispirms studēja Maskavā pie Taņejeva, Arenska un Safonova. Pēc tam aizbrauca uz Pēterburgu un kļuva par Rimska-Korsakova studentu. Mūslaikos to uzskatītu par nodevību - pēc Maskavas mācīties vēl arī Pēterburgā! Bet Grečaņinovam gribējās iegūt iespējami vairāk profesionālās pieredzes.
Starp viņu un citiem studentiem bija vismaz desmit gadu vecuma atšķirība. Mēs teiktu - pāraudzis! Un visi sprieda apmēram tā, sak, mācās un mācās, un mācās, un diez vai ko labu mēs no viņa sagaidīsim. Bet Grečaņinova mūzika ir brīnišķīga! Manā ieskatā divi visu laiku labākie krievu sakrālās mūzikas paraugi ir Rahmaņinova "Vesperes" un Grečaņinova "Ciešanu nedēļa". Turklāt Grečaņinova opuss tapis četrus gadus pirms Rahmaņinova šedevra.
Kāpēc mūslaikos tik reti dzied "Ciešanu nedēļu"?
VK: Nu, tur laikam jābūt tādam neprātim kā es. Redziet, šim atskaņojumam nepieciešami divi kori. Jaroslavļā es to iestudēju 50 cilvēku lielam sastāvam. Taču daudz labāk, ja dzied vismaz 80-90 dziedātāju, respektīvi, divi pilnvērtīgi kori. Ļoti liela nozīme ir zemajām skaņām - šajā mūzikā daudz darāmā ir basiem un oktāvistiem (sevišķi zemas vīriešu balss īpašnieki - aut. piez.). Lūk, šis ir nopietns šķērslis "Ciešanu nedēļas" atskaņojumam mūsdienās.
Vai Krievijā beigušies basi?
Viņu ir maz. Ļoti maz. Oktāvisti uz abu roku pirkstiem saskaitāmi.
Ja nav Krievijā, kur tad ir?
Nav nekur. Izmiruši. Maz dzer. Bet tas tiešām tā ir. No otras puses, nav jau tā, ka nevar dziedāt Grečaņinovu, ja nav fundamentālu basu. Taču "Ciešanu nedēļa" ir grūta arī citādā ziņā - tā gandrīz visnotaļ ir lēna mūzika. Līdz ar to rodas kārdinājums otro daļu uztvert kā pirmās turpinājumu, trešo daļu - kā otrās daļas turpinājumu, un tā tālāk. Rezultāts - pilnīga garlaicība.
Esmu klausījies piecus "Ciešanu nedēļas" ierakstus. Protams, ir vairāk, bet šie būtu galvenie: Smoļnija katedrāles koris Vladimira Begļecova vadībā, Sanktpēterburgas akadēmiskā kapela Vladislava Černušenko vadībā, arī, protams, Valērija Poļanska koris un divi labi ārzemju ieraksti. Viens ir Phoenix Bach Choir (apvienots Kansas City Chorale un Arizonas Phoenix Chorale), ko vada Čārlzs Brafijs un kura ieraksts tika nominēts četrām Grammy balvām, no kurām vienu arī saņēma. Otrs ir Stīvena Leitona vadītais Holst Singers, kas ierakstījis dažus fragmentus.
Kā radās jūsu interese par "Ciešanu nedēļu"?
Apmēram pirms desmit gadiem man šīs notis no Londonas atveda kāds paziņa. Paskaties - viņš teica. Jā, jā - es atbildēju un ieliku notis plauktā. Un tad nejauši manā redzeslokā nonāca Leitona ieraksts, kur viņš izveidojis kolāžu ar fragmentiem no "Ciešanu nedēļas" un "Vesperes" - ļoti interesanti viņam sanācis. Un man uzreiz sagribējās iestudēt "Ciešanu nedēļu" ar Jaroslavļas kapelu. Taču nebija īsti ne dziedātāju, ne varēšanas. Paklausījos amerikāņu ierakstu. Pēc tam Poļanski un Černušenko. Jūs nevarat pat iedomāties, cik šie ieraksti dažādi! Poļanskim viss ir samērā ātros tempos.
Tas viņam tāds konceptuāls piegājiens?
Jā, viņš grib, lai būtu kustība. Redziet, jāņem vērā, ka "Ciešanu nedēļa" nav komponēta atskaņojumam baznīcā. Tas ir koncertskaņdarbs.
Bez liturģiska pielietojuma?
Tieši tā, to nebūt nevajag dziedāt baznīcā. Bet, kad dzied baznīcā, tie ir pilnīgi citi tempi, būtībā tas ir pilnīgi cits lasījums. Citas sajūtas. Poļanska koris dziedāja, ja nekļūdos, Maskavas filharmonijas zālē, un tas bija pasen. Tas neapšaubāmi ir viens no labākajiem Krievijas koriem.
Jums abiem ir kopīga pagātne.
Mēs abi mācījāmies pie profesora Mihaila Kuļikova. Poļanskis ir piecus gadus vecāks par mani. Viņš studiju laikā izveidoja kamerkori, un mēs abi tur kopīgi strādājām. Labi pazīstam viens otru. Patlaban plānojam kopīgi atskaņot Orfa Carmina burana - Poļanska kapela, Poļanska orķestris un mana Jaroslavļas kapela.
Mūsu koriem jau ir lieliska kopīgas muzicēšanas pieredze. Kad klausās šo koncertu ierakstus, liekas, ka abi kori būtu diendienā strādājuši vienā virzienā - gan tembrāli, gan domāšanas ziņā. Man ar Poļanska kori pirms tam bija tikai desmit minūšu ilgs mēģinājums - ne minūti ilgāk. Kā viņi skatījās uz roku - acis zupas šķīvju lielumā!
Vai jums ir priekšstats - kāds bija Grečaņinovs?
Apbrīnojami pieticīgs vīrs. Leonīds Sabaņejevs memuāros apraksta pirmo iespaidu par Grečaņinovu - bārdains vīriņš psalmotājs ar melnu saiti pār vienu aci. Izrādās, agros pusaudža gados viņš zaudējis vienu aci, vismaz tā saka Sabaņejevs.
Grečaņinovs bija ļoti strādīgs. Viņā bijis jaušams aizvainojums par to, ka viņa mūziku pietiekami nenovērtē un ka tā nepiesaista gana lielu uzmanību. Grečaņinovam likās, ka, piemēram, Rahmaņinovs pret viņu izturas nicīgi. Grečaņinovs neņēma vērā to, ka Rahmaņinovs vispār bija stipri distancēts pret cilvēkiem un apkārtni. Citi profesionālās vides pārstāvji gan varēja būt visai aizspriedumaini pret Grečaņinova mūziku. Cita lieta - "Ciešanu nedēļa" apliecināja, ka Grečaņinovs ir spēcīgs konkurents Rahmaņinovam. Nav skaidrs, kā viss būtu attīstījies, ja ne 1917. gada notikumi, kas pārvilka svītru iepriekšējai dzīvei.
Nikolajs II gadsimta sākumā noklausījās Grečaņinova Otrās liturģijas ticības apliecinājumu Верую un piešķīra Grečaņinovam mūža pensiju. Cars esot teicis - viņš ir mūsu labākais komponists. Un Nikolajs II nebija vienīgais. Daudzi vērtēja Grečaņinova sakrālo mūziku augstāk, nekā Čaikovska sakrālos darbus, kaut Čaikovskis bija ļoti populārs.
Bet tad nāca 1917. gads.
Grečaņinovs sākotnēji bija sajūsmā un uzrakstīja revolūcijas slavinājumu. Taču pēc tam nāca atskārta par to, kas īstenībā notiek, un viņš aizbrauca no Krievijas. Prokofjevs, Rahmaņinovs un citi jau bija prom. Sabaņejevs atceras, ka saticis Grečaņinovu uz ielas un tas teicis, ka nekur nebraukšot, jo Krievija viņam ir kā māte un viņš nevar aizbraukt, kad māte smagi slima. Nedēļu vēlāk Sabaņejevs uzzināja, ka Grečaņinovs ir prom, turklāt dokumentu kārtošana sākusies jau pirms vairākiem mēnešiem. Tāds bija laiks - nevarēja zināt, kam un kad ko īsti var vai nevar teikt.
Grečaņinovs ir viens no retajiem komponistiem, kas tik ļoti daudz komponējis mūziku bērniem. Vai viņam bija pašam sava ģimene?
Grečaņinovs bija divreiz precējies. Otrā sieva padarīja viņu par kulta objektu. Sabaņejevs stāsta, ka viņu dzīvoklī nozuduši visi citu komponistu portreti un pie sienām karājies viens pats Grečaņinovs. Līdzīgs kults esot bijis Skrjabina un Metnera namā. Rahmaņinova vai Taņejeva namā nekas tamlīdzīgs.
Zināms, ka jau ilgāku laiku jūsmojat par Valsts akadēmisko kori "Latvija".
Kori "Latvija" uzskatu par vienu no mūsu planētas labākajiem koriem. Es to saku no tīras sirds. Ar citiem koriem ir tā - tu klausies pirmoreiz un esi sajūsmā, pēc tam otrajā reizē jau sāc pamanīt visādus sīkumus, kuriem piekasīties, un pēc tam nodomā pie sevis, sak, es ar savu kapelu varu labāk. Ar kori "Latvija" - nekas tamlīdzīgs. Mūsu draudzība ilgst jau vairākus gadus, un nevienu mirkli nav bijis pat ēnas no radošās sajūsmas atsaluma. Ik reizi, kad koris "Latvija" ierodas Krievijā, tā ir liela laime un vienlaikus liela problēma - kā iekļūt koncertā! Esmu vedis uz šiem koncertiem savus studentus, un viņi teikuši - mums nebija ne jausmas, ka iespējams TĀ dziedāt.
Nesen mani uzaicināja uz Voroņežu - vadīt mūzikas vidusskolas noslēguma eksāmenu komisiju un pēc tam sniegt meistarklasi. Es parādīju kora "Latvija" ierakstu. Ziniet, kas pēc tam notika? Visi kā viens jautāja - kas dzied, kā tā vispār var dziedāt?!? Man pie rokas toreiz bija latviešu komponistu ieraksti, un visi teica - mēs gribam tās notis. Teicu - vispirms paklausieties un pēc tam runājiet par notīm, iemācieties dziedāt. Kori "Latvija" zina ne tikai Maskavā, Pēterburgā un Jaroslavļā, bet arī citviet Krievijā.
Ar kādām domām gaidāt radošo tikšanos Rīgā?
Taisnību sakot, esmu mazliet norūpējies. Vai koris sapratīs mani? Vai pats esmu pareizi visu sapratis? Tas ir milzīgs gods - Māris Sirmais uzaicinājis mani diriģēt festivāla atklāšanas koncertu!
Koncertā skanēs gan "Ciešanu nedēļa", kas ilgst mazliet vairāk nekā vienu stundu, gan vēl viens - pavisam neliels opuss.
Grečaņinovam ir četras liturģijas, un šis būs fragments no Otrās liturģijas. Tā nosaukums - К Богородице ныне прилежно притицем. Sešas minūtes apbrīnojama skaistuma. Kāpēc izvēlējos šo? No baznīcas viedokļa ir tā, ka "Ciešanu nedēļa" pēc būtības vainago Lielo gavēni. Savukārt augusta beigās ir gavēnis pirms Dievmātes aizmigšanas. Tātad mēs Rīgā nodziedāsim pirmslieldienu mūziku, un pēc tam izskanēs dziesma Dievmātei. Tas būs no visiem aspektiem iederīgi, pareizi un skaisti. Es vaicāju garīdzniekiem - vai tā var rīkoties? Viņi teica - ir lieliski.
Kā vērtējat "Ciešanu nedēļas" ierakstu amerikāņu kolēģu kristālskaidrajā ieskaņojumā?
Tas ir izcils ieraksts, taču tajā man drusku nepatīk tas, ka viņi visu dzied ārkārtīgi lēni. Nav kontrastu. Viss skan pārlieku dievbijīgi. Es teiktu, ka trūkst īsteni krieviskā gara.
Lūdzu, paskaidrojiet šo noslēpumaino jēdzienu, ar ko katrs parasti apzīmē kaut ko citu.
Nezinu, kā to lai... Labi, teiksim tā. Kad skan šāda veida krievu sakrālā mūzika, faktiski nedrīkst būt dzirdamas taktssvītras. Mūzikai jāplūst pilnīgi brīvi. Jūs redzat - notīs rakstītas četras ceturtdaļas. Taču pat vienas takts ietvaros var būt tik tikko manāmi paātrinājumi un palēninājumi. Pavisam nedaudz. Amerikāņi visu dzied nevainojami regulāri. Kā dators. Un arī tik neticami intonatīvi tīri, ka liekas gandrīz neiespējami. Citi kori varbūt nenodziedās tik tīri, taču no garīgā stāvokļa aspekta tas būs daudz dziļāk un vērtīgāk.
Vai šīs minimālās atskaņojuma tempa nianses iespējams parādīt ar roku?
Protams, to visu var lieliski nodiriģēt. Skaidrs, ka manas kapelas dziedātāji ir pieraduši pie maniem superžestiem, bet kā būs ar kori "Latvija"?! Ceru, ka triju mēģinājumu laikā mums izdosies vienoties par dzīvu, elpojošu atskaņojumu.
Nošu ziņā "Ciešanu nedēļa" nav sarežģīta. To visu var mierīgi nolasīt. Mums būs darbs ar ansambļa balansēšanu un tempiem. Ir daži pamatlikumi. Visupirms jābūt spožām un brīvām augšējām skaņām. Dziedājumā jājūt, ka vēl ir augstuma rezerve, ka tā nav galīgā robeža. Nedrīkst būt salēninājumi, no augšējiem diapazona reģistriem dodoties uz vidējiem. Svarīgas arī tempa un dinamikas izmaiņas. Visubeidzot - kulminācijas skaņdarba gaitā nedrīkst būt vienādas.
Tas nozīmē visa skaņdarba arhitektūras būvēšanu?
Tieši tā. Viena kulminācija skaļāka, cita klusāka...
Vai mainās jūsu interpretācija no koncerta uz koncertu?
Pat gribēdams, nevaru nodiriģēt divreiz vienādi. Gadās pat tā, ka mēģinājumā tu rūpīgi izstrādā kādu epizodi, bet koncertā pēkšņi nāk apskaidrība, un tu izdari visu pilnīgi citādi. Attiecībā uz "Ciešanu nedēļu" ļoti svarīgi veidot kopīgo arhitektūru tā, lai divas līdzās esošas daļas nebūtu absolūti vienā tempā un raksturā. Jābūt citai skaņas kvalitātei un kvantitātei, citam mūzikas plūdumam. Tāpēc lielās līnijās es tomēr vispirms rūpīgi izsveru - šīs būs ātrākas daļas, bet šīs būs lēnākas. Un "Ciešanu nedēļas" beigām jāizskan kā baznīcas zvaniem. Cits traktējums vispār nav iedomājams.
Neraugoties uz "Ciešanu nedēļas" smago tēmu un to, ka šis ir nozīmīgākais posms baznīcas gadā, no Grečaņinova mūzikas paliek gaišs iespaids.
Nu, tur ir arī stipri sāpīgas un dramatiskas epizodes. Jums to pārmērīgo gaišumu varbūt uzbūra amerikāņu ieraksts, kas man, atklāti sakot, liekas drusku virspusējs.
No kora "Latvija" jūs prasīsiet arī spēcīgus dramatiskus iespaidus?
Paskatīsimies. Es tagad nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Atbilde būs pēdējā mēģinājumā. Redziet, man gribas, lai koristiem no Grečaņinova "Ciešanu nedēļas" atskaņojuma būtu prieks, lai viņiem patiktu dziedāt šo darbu gan no muzikālā, gan no estētiskā viedokļa. Negribu, lai koristi stāvētu man pretī un iekšēji burkšķētu - ko viņš no mums tagad grib... Vēlos, lai koristiem šī mūzika būtu garīgi tuva. Vienlaikus šis atskaņojums nedrīkst būt pret mūsu tradīciju un likumiem. Tā nu mēs mēģinājumos centīsimies atrast labāko kopīgo risinājumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
