LNSO un LNO šampanietis. Vecgada koncertu apskats
Foto: Monta Tīģere

Vecgada koncerti, šķiet, ir tie pasākumi, kurus biežāk dodas klausīties mūzikas mīļotāji, ne mūzikas profesionāļi. Vai tā būtu sekošana klišejiskajam aicinājumam "gūt pacilājošu svētku sajūtu", uzvilkt skaistas drānas, pavadīt vakaru starp elegantiem cilvēkiem vai vienkārši pabaudīt skaistu mūziku? Devos aplūkot, kādos virzienos savos Vecgada galā koncertos stūrējušas abas lielās mūzikas institūcijas – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 28. decembra vakarā un Latvijas Nacionālā opera 30. decembra pēcpusdienā.

Izlasot koncertprogrammas piedāvājumu, pirmajā mirklī šķita, ka ar daudzveidībā bagātāku mūzikas paleti sastapšos LNSO svētku koncertā. Franču instrumentālā mūzika ar Hektoru Berliozu, Kamilu Sensānsu un Morisu Ravelu pirmajā daļā un itāļu veristi Pjetro Maskanji, Rudžēro Leonkavallo un neapoliešu dziesmas acīmredzami pārstāv divu dažādu stilu un mūzikas atmosfēru puslodes. Itāļu diriģenta Sesto Kvartīni gribas asums, precizitāte, kā arī Berlioza "Romas karnevāla" faktūras meistarīgais pārskats jau ar pirmajām taktīm ievirpuļoja tajā vibrācijā, ko dēvē par "svētku sajūtu". Priecēja arī orķestra atsaucība uz diriģenta impulsiem, kas attiecīgi īstenojās mākslinieciski pārliecinošā sniegumā.

Vijolniece Paula Šūmane nāca ar sievišķīgu eleganci, varētu teikt, pat maigumu, iztrūkstot solistam raksturīgai nekaunībai, kas Sensānsa "Introdukcijas un rondo kapričio" spožajai virskārtai piešķirtu kaprīzāku "smeķi". Morisa Ravela "Bolero" iestūrēja konstruktīvākā gultnē. Mazāk šajā izpildījumā bija bolero dejas grūva, bet vairāk smadzeņu kreisās puslodes kontroles, kas pakāpeniski, turot ātruma pārslēdzējus it kā atpakaļ, izaudzēja Ravela slaveno ostinato tēmu līdz dārdinošam "tutti", kas izskanēja nevis kā kulminācija, bet apjukums, kas apraujas pusvārdā. Arī interesanti.

LNSO un LNO šampanietis. Vecgada koncertu apskats
Foto: Mārcis Gaujienietis

Otrajā daļā ar meksikāņu tenoru Djego Silvu konsekventi tika izturēts viens afekta stāvoklis, kur dominē sentimentāls patoss un smeldze. Skaisti, inteliģenti dzied Djego Silva, bet jau pēc piektā skaņdarba šī vienveidīgā afekta deva (vismaz man) bija izsmelta. Neatrisināts bija arī balansa jautājums – orķestris lielākoties pārmāca maigo meksikāņu tenoru. Jūtams, ka šīs mūzikas stilistika, kas prasa arī īpašu uzmanību un reakciju pret dziedātāja līnijām, orķestrim ir pasveša.

LNSO un LNO šampanietis. Vecgada koncertu apskats
Foto: Mārcis Gaujienietis

Turpretī operas piedāvājumā bija tikai divi autori – Volfgangs Amadejs Mocarts un Johans Štrauss, stūrējot Vīnes galma virzienā, bet pie stūres latvieši ar diriģentu Mārtiņu Ozoliņu priekšgalā. Programma, kurā bija pārstāvēti tikai divi komponisti, izvērtās negaidīti daudzveidīga, un divarpus stundas garais koncerts tā arī aizritēja – gar acīm un ausīm nozibsnījot raibajiem tēlu iznācieniem un kolorītajām noskaņu maiņām. Katrs dziedājums un orķestra skaņdarbs nāca kā rozīnīte, ķirsītis uz svētku tortes, kurā tā vien prasījās iekosties. Sajūsmas elsas skatītājos izraisīja, protams, vakara kroņa numurs, kurā Jozefa Štrausa "Kalēju polkā" solo partiju mizanscēniņu izspēlēja operas orķestra sitaminstrumentālists Ernests Mediņš ar sešgadīgo dēlu Kristeru.

No solistu buķetes gribētos izcelt Lauras Greckas izkopto vokālu, Edgara Ošleja aktieriski spilgto Bartolo, Eviju Martinsoni un Raimondu Bramani, kuri no otrās daļas solistiem vistuvāk bija skaidrai vācu valodas izrunai. Un koncerta viessolistu afrikāņu baritonu Tando Zvani – apburošu tēlu meistaru.

LNSO un LNO šampanietis. Vecgada koncertu apskats
Foto: Monta Tīģere

Cilvēki apkārt izskatījās prieku sasmēlušies, smaidoši, un koncerta beigās, pēc Johana Štrausa operetes "Sikspārnis" fināla aplaudējot, jūtu, ka arī man lūpu kaktiņi kaut kā savilkušies uz augšu. Piepaceltās vibrācijas tika iekustinātas, kas šādos koncertos acīmredzot ir svarīgākais.

Muzikālo baudījumu vairāk guvu LNSO koncerta pirmajā daļā, bet svētku sajūtu toties noķēru operā. Vai pie vainas bija krāšņās solistu kleitas un šampanieša glāzes viņu rokās (pat ja tur bija tikai ābolu sula vai ledus tēja) – nezinu. Savu artavu, visticamāk, deva Johana Štrausa mūzikas putas – ne jau velti ar tām Vīnes filharmoniķi sagaida un svin savus Jaungada koncertus jau 78 gadus pēc kārtas.

Source

Tags

dziedātāja Evija Martinsone Latvijas Nacionālā opera Latvijas Nacionālā opera un balets Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form