Manis teiktajam ir spēks. Saruna ar operas zvaigzni Elīnu Garanču

Dienvidu repertuāra Sniega karaliene, pasaules mēroga zvaigzne un vienkārši dievišķā – tā latviešu mocosoprānu Elīnu Garanču dēvē operas cienītāji un profesionāli kritiķi. Jauna viņas karjeras virsotne bija šī gada sākumā – Amnerisas loma Džuzpes Verdi "Aīdas" iestudējumā Vīnes operā. Tajā pašā, kurā titullomu dziedāja neviennozīmīgi vērtētā un Ukrainas sankciju sarakstā iekļautā krievu dziedātāja Anna Ņetrebko.

Latvijā Garanča dziedās jau pavisam drīz – šī gada 10. jūlijā Dzintaru koncertzālē, Jūrmalā, kur notiks nu jau tradicionālais koncerts "Elīna Garanča un draugi" kopā ar Festivāla orķestri.

Sarunā ar "Delfi" pasaules opermūzikas zvaigzne stāsta par valdošo temperamentu savā ģimenē, knifiem, kā sevi uzturēt labā formā, draudzību ar Raimondu Paulu, kā arī skaidro savu pozīciju par uzstāšanos uz vienas skatuves ar Annu Ņetrebko.

Latvija ir jūsu mājas vai arī esat jau kļuvusi par "pasaules pilsoni"?

Mājas – absolūti! Maksāju Latvijai nodokļus. Jau kopš 2009. gada. Pastāvīgi braucu uz šejieni – tā ir daļa no manas ikdienas. Mums ir liela ģimenes māja Pārdaugavā. Cenšos šeit arī uzstāties, kad vien man ir laiks. Ir bijuši gadi, kad Latvijā ir daudz koncertu. Piemēram, programma ar Raimondu Paulu, arī projekts "Elīna Garanča un draugi", kas man ir īpaši mīļš. Tāpat ir bijusi kamermūzikas programma, kas skanēja Rēzeknē un Liepājā, kā arī Eiropas koncerts kopā ar Berlīnes filharmoniķiem.

Vizītes Latvijā ne vienmēr afišēju – gribas arī atpūsties bez liekas uzmanības. Nodziedu lomu Berlīnē vai Londonā un atlidoju uz Rīgu uz pāris dienām. Patīk Latvijas vasaras – Spānijā un Itālijā tās ir pārāk karstas.

Man patīk zaļie lauki, mūsu brīnišķīgā aukstā jūra un gaišās naktis. Esot šeit satiekos ar draugiem. Ēdu Latvijas garšīgo biezpienu un rudzu maizi, "Dzintara" sieru ar saldskābmaizi, dzeru zāļu tēju. Ir atsevišķas smaržas no bērnības, kas ar mani būs visu mūžu. Dievinu speķa pīrādziņus un ceptus kartupeļus, ar kuriem mani vienmēr sagaida tētis. Ja neizdodas tikt uz Latviju, cepu pīrādziņus pati jebkurā pasaules vietā, lai radītu bērnības sajūtu.

Kā atšķiras Latvijas publika no klausītājiem citās Eiropas lielpilsētās?

Ārzemniekam, kurš dzied Latvijā, nav īpašas atšķirības, vai tas ir šeit, Vācijā vai Austrijā. Latvijas dziedātājiem, kuri atgriežas dziedāt savās mājās, gan tā ir milzīga atbildība.

Kad pusgadu neesi bijis uz skatuves Latvijā, gribas sevi parādīt labākā formā, nekā koncertā iepriekš. Pārsteigt, parādīt kaut ko jaunu. Sajūta ir kā rentgenā. Mēs taču esam izauguši šīs muzikāli izglītotās publikas acu priekšā. Latvija šajā ziņā ir bijusi bagāta jau no Vāgnera laika līdz mūsdienām. Mums ir tik daudz augstākās raudzes mākslinieku – dziedātāju, mūziķu, diriģentu. Mazā Latvija pasaules mūzikas kartē izskatās ļoti pārliecinoši.