Un tomēr - līdzās izpušķojumiem un izdomājumiem visam pamatā ir vēsture. Tāla, sena, pētīta, bet līdz galam neizzināma. Jautājumi ir un būs. Arī atbildes - katram sava un citāda. Diskutabla un apstrīdama. Taču neapstrīdams ir tas, ka diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājs, baroka orķestra "Collegium Musicum Rīga" dvēsele Māris Kupčs Latvijas mūzikas pazinēju aprindās zināms kā kaislīgs, rūpīgs un aizvien meklējošs Mocarta dzīves un daiļrades izzinātājs.
Liene Jakovļeva: Kā un kad sākās tavas attiecības ar Mocartu?
Māris Kupčs: Šķiet, ka man bija deviņi vai desmit gadi, un viss sākās ar obligātajām klavierēm, spēlējot Mocarta sonāti. Es nudien nevaru to izskaidrot, bet ir lietas, par kurām es sajūtu līmenī droši varu pateikt, ka zinu, kādām tām jābūt.
LJ: Cik daudz mēs šodien vispār varam izzināt par cilvēkiem, kas dzīvojuši vairāku simtu gadu tālā pagātnē? Vai tev tiešām ir sajūta, ka pazīsti Mocartu?
MK: Varu teikt, ka zinu viņu diezgan labi, tikai neesmu pārliecināts, vai viņš par to būtu priecīgs. Ikreiz, kad lasu viņa vēstules, jo īpaši Konstancei adresētās, pārliecinos, cik tās ir ļoti intīmas.
LJ: Kur tu tiec tām klāt?
MK: Gandrīz visas ir publicētas, arī tās, kuras Konstance negribētu redzēt nodrukātas, jo viņa, aizkrāsojot nevēlamos vārdus un norādes, ļoti nopūlējās saglabāt Mocarta tēlu pareizu un tīru. Daudz ko var atrast bibliotēkās, krājumos, piemēram, vairākas kopijas no vēstulēm karājas pie sienas Figaro mājā Vīnē. Bija periods, kad viesojos tur tik regulāri, ka mājas sargs jau zināja - kad ieradīšos, atkal būs jākabina kas no sienas, jāizņem no stikla... Īstas dārgumu glabātuves ir privātkolekcijas.
LJ: Kā pie tām piekļūt?
MK: Tas ir milzīgs bizness un ļoti nopietns naudas ieguldīšanas veids. Ja tu pazīsti kādu, kas savukārt pazīst vēl kādu, tad jau pie kāda pavediena var tikt. Starp citu, liels daudzums Mocarta rokrakstu pieder japāņiem. Un pēc daudzām izsolēm tā arī neviens neuzzina, kur tie nokļūst. Patiešām nedomāju, ka Mocarts varēja iedomāties, ka viņa rokrakstu driskas un nošu uzmetumi kādreiz būs tāds bizness.
LJ: Teici, ka Mocarts diez vai būtu priecīgs, uzzinot, ka mēs šodien lasām viņa vēstules.
MK: Domāju gan, jo lasīt par tūkstoš bučām Konstancei vēl nav itin nekas, ja salīdzina ar citām, daudz sulīgākām tipiskajā Vīnes humorā un tolaik modē esošajā stilā rakstītajām rindām. Tāds nu tas Mocarts patiešām bija, tostarp arī ārkārtīgi rupjš. Domāju, ka šādā veidā viņš izlādējās. Mocarts pats reiz teicis aptuveni tā - kad viņš uzrakstījis kaut ko skaistu, mute ir pilna sīrupa, un tad to visu vajag noskalot.
LJ: Viņš pats apzinājās, ka raksta skaistu mūziku?
MK: Esmu pārliecināts, ka jā. Viņš lieliski apzinājās savu talantu un to, ka ir viens no labākajiem komponistiem.
LJ: Laikam jau Mocarts ir viens no visvairāk aprakstītajiem un mākslās dažādi apspēlētajiem pasaules dižgariem?
MK: Šķiet, ka Bahs no Mocarta šajā ziņā atpaliek, jo, piemēram, saistībā ar Baha nāvi nav radītas daudzas leģendas. Un vēl - tūlīt pēc Mocarta aiziešanas sāka plūst milzīga tenku straume. Pirmkārt, viņam pārmeta grandiozus parādus. Bet otra lieta, kas turēja Mocartu uzmanības centrā, ir stāsts par kādu greizsirdīgu vīrieti, kurš, būdams pārliecināts, ka viņa sieva bijusi ne tikai Mocarta audzēkne, bet arī mīļākā, sadūra jauno sievieti un nogalēja sevi. Var teikt, ka atšķirībā no daudziem citiem Mocarts nekad nav bijis aizmirsts.
LJ: Vai mums kā klausītājiem ir būtiski iespējami smalkāk izzināt visu par komponista slimībām, attiecībām ar sievietēm, gluži privātām lietām? Vai tas mums ļauj labāk uztvert mūziku?
MK: Es nekad to visu nepētītu, ja vien tā nebūtu atbildes reakcija uz to cilvēku pārgudrajiem spriedumiem, kuri neko nav lasījuši vai darījuši to pavirši. Ir radīta leģenda, kas, manuprāt, ir ļoti muļķīga, protiet, ka Mocarts esot mīlas un saules ģēnijs. Arī Šūmanis - visnotaļ izglītotais komponists un vērīgais kritiķis - savulaik teicis, ka Mocarta sol minora simfonija ir tik cēla savā grieķiskajā skaistumā, un tas pierāda vien to, ka viņš tajā nav sapratis neko, jo tas ir viens no Mocarta melanholiskākajiem darbiem. Arī kāda izcila latviešu skaņraža teiktais par Mocartu kā Dieva sekretāru neliecina par viņa mūzikas izpratni. Nu kā lai nesāk pierādīt pretējo?
LJ: Bet tieši šīs frāzes mums mācīja skolā un teksti joprojām tiek izdaiļoti ar līdzīgiem epitetiem.
MK: Nu, protams, bet vienas patiesības jau nav. Tas ir arī senās mūzikas pamatpostulāts - neeksistē viena neapgāžama versija. Taču patiesību jāprot pierādīt, un es savas domas varu pamatot. Daudzi to dara, tikai diemžēl vārdi, pamatojumi un izskaidrojumi reti sakrīt ar reālo mūzikas izpildījumu. Jo galvenais ir mainīt priekšstatus par cilvēku, un tikai tad var mainīties interpretācija.
LJ: Vai tava orķestra vadīšanas prakse saistīta ar skaidrošanu un iedziļināšanos vēsturē?
MK: Es nekad nestāstu, kā bija, bet uzdodu jautājumus un lūdzu pamatot atbildes caur mūziku un laiku, jo tas mūsos atstāj pēdas. Cilvēki sāk domāt un rada savu viedokli. Svarīgi, ka tas balstīts izpratnē par to, ko mūzikas radītājam bija svarīgi pateikt. Piemēram, Mocarts lieto simbolus, kurus mēs nezinām. Kā tādā gadījumā mēs varam uztvert, ko viņš mums stāsta?
LJ: Vai mēs šos simbolus nekad nesapratīsim?
MK: Ja lasīsim antīko literatūru, visu sapratīsim. Vēl kāds piemērs - cilvēks savā intīmajā dokumentācijā raksta tā, kā viņš jūt. Kāds mums pamats domāt, ka arī mūzikā viņš tā nedomā? Tāpēc es pieļauju varbūtību, ka arī mūzikā Mocarts, iespējams, ir rupjš. To pieļaujot, varu sākt meklēt. Kā viņš var būt mūzikā rupjš, lai tomēr saglabātu ausij tīkamu skanējumu? Viens no veidiem ir lietot visiem tolaik labi zināmus simbolus, lai runātu, piemēram, par seksuālajām lietām. Var taču atsaukties uz kāda visiem zināma antīka stāsta motīvu, kurš klausītājus automātiski aizved uz konkrētas situācijas izpratni, un viņiem top skaidrs, ko autors gribēja teikt.
LJ: Bet vai daudzi to spēj nolasīt? Ir jābūt visai izglītotam un zinošam daudzās jomās, lai saprastu, piemēram, visus "Burvju flautas" simbolus un kodus.
MK: Tas ir grūts gadījums, jo masonisms tolaik bija padarīts praktiski nelegāls, ložas sašaurinātas. Mocarts un viņa libretists Emanuels Šikanēders mēģināja pateikt vairāk nekā drīkst, bet arī tas bija jādara pietiekami saprotami piepilsētas teātra skatītājiem, kuri nebija paši izglītotākie. Tā nu sanāk, ka vieni klausās pasaku, citi uztver masonu lietas, bet vēl kāds nolasa operas erotiskos akcentus.
LJ: Droši vien ikkatru Mocarta skaņdarbu var klausīties dažādos līmeņos.
MK: Tieši tā, jo tās vispārēja forma ir ļoti pieņemama, harmoniska. Bet var iet arī dziļāk.
LJ: Mocartam pārmeta arī masonu noslēpumu atklāšanu?
MK: Ir dažas tumšas lietas, kas līdz galam nav skaidras, piemēram, tas, ka viņš bija iesaistīts finanšu afērās - mēģināja darboties biznesā un iekrita. Mēs to šodienas leksikā sauktu par naudas atmazgāšanu. Tāpēc viņam bija tik bēdīga materiālā situācija. Pēdējos dzīves gados Mocarta pienākums bija rakstīt deju mūziku Vīnes ballēm, ko viņš arī ļoti augstvērtīgi darīja. Kādas te naudas problēmas?! Taču līdztekus tam Mocarts nodarbojās ar citām lietām. Viņš bija iedomājies, ka masonu kustība nonākusi kritiskā stāvoklī, un gribēja dibināt pats savu ložu, kas ir neiespējami un ārpus jebkādas hierarhijas struktūras. Tātad viņš "bīdīja" kaut kādas savas lietas. Tas raksturojums, ka viņš bija mazs, haotisks un nenopietni ņemams vīriņš, absolūti neatbilst īstenībai.
LJ: Viena no Mocarta nāves versijām saistīta ar masoniem.
MK: Pastāv tāda teorija, ka diviem pasaules dižgariem - Mocartam un Puškinam - no šīs saules palīdzēja aiziet tieši masoni. Zīmīgi, ka Puškina "Mazajās traģēdijās" stāstīts par Mocartu un Saljēri...
LJ: Un tomēr - vai Saljēri noindēja Mocartu?
MK: Esmu pārliecināts, ka nē. Ko gan viņš ar to būtu panācis? Tikai vienā variantā šī versija varētu būt ticama - ja iemesls būtu sieviete. Tam esmu meklējis pierādījumus un liecības, bet to nav.
LJ: Varbūt skaudība?
MK: Par ko gan Saljēri vajadzētu apskaust Mocartu? Saljēri taču bija viens no tālaika izcilākajiem itāļu operkomponistiem, perfekts savā lieliskajā izglītībā un Neapoles rakstības skolā! Par ko gan viņam būtu jāapbrīno Mocarts, kurš operu rakstību apguva nevis no itāļiem, bet italizētiem vāciešiem? Līdz ar to Mocartam pārmeta, ka viņš nemāk rakstīt balsij, kas nudien daļēji ir patiesība, un ka viņa mūzikā ir pārāk daudz nošu un pārlieku biezs pavadījums. Tam nevar nepiekrist. Jā, Mocartam ir Boloņas akadēmijas diploms, toties Saljēri ir mācījies pie īstiem meistariem un savu amatu mantojis no Gluka. Mocarts bija ienācējs, kurš mēģina ieņemt savu vietu. Un savas dzīves laikā viņš tika atzīts nevis kā operkomponists, kas bija augstākais līmenis, pat ne kā diriģents vai kapelmeistars, bet gan kā pianists. Teoriju par Saljēri kā indētāju apgāž arī fakts, ka, Mocartam dzīvam esot, Saljēri ļoti bieži un daudz diriģēja Mocarta mūziku, tostarp kronēšanas ceremonijā, uz kuru Mocarts pat nebija aicināts.
LJ: Bet, ja Saljēri ir tik pareizs, perfekts, izglītots un talantīgs, kāpēc viņa mūzika nav ne tuvu tik pazīstama, salīdzinot ar Mocartu? Vai Mocarta mūzika tomēr ir tik ļoti pārāka par Saljēri?
MK: Šis jautājums man nepatīk, jo esmu spiests teikt taisnību. Ne velti pirms kāda laika Senās mūzikas festivālā iestudēju Saljēri komisko operu "Prima la musica", atceroties, ka savulaik tika izsludināta sacensība starp itāļu operu buffa un vācu Singspiel. Būtībā jautājums ir par to, vai vāciešiem vispār vajag rakstīt operu. Šajā sacensībā ar imperatora Jozefa pasviesto sižetu par teātri klasisko opera buffa uzrakstīja Saljēri, bet vācu dziesmu spēli "Teātra direktors" komponēja Mocarts. Viennozīmīgi uzvarēja Saljēri. Kad Vīnē nokopēju Saljēri operas manuskriptu un lasīju libretu, es tik ļoti smējos. Tajā tik tiešām viss ir perfekti, tur valda tik smalka ironija, farss un parodija. Nevar noliegt, ka ļoti daudz ko no tās savā operā "Dons Žuans" ir adaptējis Mocarts, jo viņš bija kā sūklis, kas uzsūca visu labo.
LJ: Vai Mocarts bija ģēnijs?
MK: Man viņš ir ģēniju ģēnijs, jo daudzas viņa izpausmes bija ģeniālas. Bet arī ģēnijs nav piemineklis, bet normāls dzīvs cilvēks ar saviem trūkumiem.
LJ: Vai sajūti Mocartu kā savu skolotāju?
MK: Drīzāk kā kolēģi, no kura esmu ļoti daudz mācījies - gan labu gaumi, gan saprašanu.
LJ: Pastāsti savu vīziju par rekviēma tapšanu.
MK: Tolaik pavisam normāla prakse bija šāda - amatiermūziķis nopērk no komponista darbu un pārraksta savā rokrakstā. Arī grāfam Valzegam fon Stupaham gribējās saukties par mūziķi. Kad grāfam nomira sieva, kāds viņam bija pienesis ziņu, ka Mocarts atrodas naudas grūtībās, un viņš sūtīja savu pārvaldnieku pie Mocarta ar pasūtījumu uzrakstīt rekviēmu. Viņi vienojās par termiņu un cenu. To, cik daudz rekviēmā ir Mocarta, bet cik daudz viņa skolnieka Franča Ksavera Zīsmaira rakstītā, neviens nevar precīzi pateikt. Mocarts pats šo skolnieku par īpaši talantīgu neuzskatīja, arī es viņa mūziku esmu izpētījis un tik tiešām par augstvērtīgu to pagrūti nosaukt. Zīsmairam Konstance uzmetumus iedeva kā pašam pēdējam, jo pirms tam citi atteicās pabeigt rekviēmu. Skaidrs, ka Mocarts jau daudz ko bija ieskicējis un piefiksējis uz lapiņām, rakstot citus darbus. Es pats, strādājot pie minētās Saljēri operas, darbojos diezgan līdzīgi - ar materiālu, kurā bija ģenerālbass un melodija, un tukšumu nācās piepildīt pašam. Tas nav komponēšanas darbs, bet visai mehānisks process. Domāju, ka līdzīgi strādāja arī Zismairs. Tā ka nekas neliecina, ka viņš bija liels meistars, pabeidzot rekviēmu: galvenās līnijas bija piefiksētas, viņa rīcībā bija nodotas visas skices, viņi ar Mocartu par rekviēmu jau visu bija izrunājuši, un ir pat leģenda, ka, Mocartam uz nāves gultas guļot, abi esot dziedājuši rekviēma melodijas.
LJ: Lasot Mocarta biogrāfijas, rodas iespaids, ka slimības Volfgangu vajājušas visu mūžu.
MK: Te jāatceras, ka antibiotiku tolaik nebija un par labāko ārstēšanas veidu pat slavenākie ārsti atzina asins nolaišanu un ledusaukstas kompreses. Nedrīkst aizmirst, cik nenormāli pārslogota bija Mocarta bērnība.
LJ: Tad jau viņa tēvs Leopolds vainīgs pie daudzām veselības likstām, tā pārslogojot savu dēlu?
MK: Viņa mērķis bija caur bērnu dabūt sev labu posteni un šādā veidā piekļūt valdniekiem, jo viņam nekādi neizdevās ieņemt sev pienākošos vietu. Viņš bija atzīts vijolspēles meistars, bet Zalcburga nebija tā vieta, kur tas tiktu novērtēts. Tāpēc viņš vadāja zēnu neapkurinātā karietē no vienas pilsētas uz otru, nereti dzīvojot vispieticīgākajos mājokļos antisanitāros apstākļos un ne vienmēr baudot kvalitatīvas maltītes. Bērnībā Mocarts izslimoja visas iespējamās bērnu slimības.
LJ: Un no kā īsti viņš nomira?
MK: Visticamākais viņa nāves cēlonis ir lipīga slimība - hroniska nieru mazspēja komplektā ar reimatisko izsitumu drudzi, kas tolaik plosījās Vīnē un daudzus noveda kapā.
LJ: Vai Kostance pēc Mocarta nāves nodarbojās ar viņa muzikālā mantojuma "izšiverēšanu"?
MK: Pilnīgi pretēji - viņa darbojās kā lieliska veikalniece un pāris gadu laikā pārdeva Mocarta darbus, rīkoja koncertus un tā nosedza visus parādus.
LJ: Cik tālu ir zināma Mocarta dzimtas pēctecība?
MK: Abiem dēliem bērnu nebija, līdz ar to dzimtai tika pielikts punkts.
LJ: Vai vari iztēlē uzzīmēt savu Mocarta portretu?
MK: Viņš bija neliela auguma, ļoti dzīvīgs, kustīgs, impulsīvs. Pavisam normāls cilvēks, kam garšo vīns, kurš pīpē, labprāt dodas izjādēs, ļoti labi un ar lielu patikšanu dejo - vārdu sakot, bauda dzīvi. Ārkārtīgi lielu nozīmi piešķīra apģērbam. Ļoti izglītots, par spīti tam, ka nav gājis skolā - tam liecība ir arī viņa izcilā bibliotēka. Man ir klusas aizdomas, ka viņa senčos ir arī kāda ebrejiskā stīga.
LJ: Un vai viņš tik tiešām bija brīnumbērns?
MK: Volfganga bērnība bija diezgan loģiska, ja reiz viņam palaimējās piedzimst ģimenē, kurā viens no Eiropas labākajiem vijolskolotājiem bērnam jau no mazotnes perfekti un pareizi ieliek muzikālos pamatus.
LJ: Un tomēr - kāpēc tieši Mocarts ir zināms pat katram sākumskolniekam?
MK: Tas atkal ir jautājums, uz kuru nevaru atbildēt. Jāatzīst, ka savi piecdesmit procenti tajā visā ir reklāmas spēks, un tas nav nekas nosodāms. Un tomēr, kaut arī uzskatu, ka esmu piekļuvis Mocartam diezgan tuvu, domāju, ka viņš ir viens no vismazāk iepazītajiem komponistiem. Par spīti visam, kas izpētīts, uzrakstīts, atrasts. Ļoti bieži Mocartam it kā uzvelk citas drēbes un rada absolūti maldīgu priekšstatu par viņu. Mocarta mūzika nav Bībele, kurai neko nedrīkst pielikt, un viņš pats taču bija izcils improvizētājs. Bet cilvēki tā īsti netiek viņam klāt. Es gribētu panākt, lai par Mocartu domā kā par komponistu, kurš var rakstīt arī filosofiskus, patiesus, melanholiskus un dziļi sāpīgus darbus. Bet to bieži vien nesadzird. "Dons Žuans" ir ģeniālākā mūzika, kas vispār jelkad uzrakstīta. Tajā ir tik daudz kā, bet reti izdodas tai piekļūt. Un cilvēki, kuri uzskata, ka viņš ir ģēnijs, par to spriež pēc mūzikas, kas nebūt nav viņa izcilākie, bet populārākie darbi, piemēram, "Mazā nakts mūzika".
LJ: Un kas, tavuprāt, līdzās "Donam Žuanam" ir labākie darbi?
MK: Viņam daudz raksturīgāks ir "Muzikālais joks", daudz pārāka par citu ir "Masonu sēru mūzika". Arī "Prāgas simfonija" vai mazā sol minora simfonija, ko reti spēlē. Es joprojām visu laiku meklēju, un mana iekšējā pārliecība un intuīcija mani vada. Bet visvairāk ir pateikts Mocarta mūzikā, un, ejot tajā dziļāk un dziļāk, aizvien vairāk var atrast. Tas, protams, ir garš un sarežģīts ceļš. Tomēr galvenie indikatori vienmēr ir un būs klausītāji, kurus Mocarta mūzika aizkustina. Neviens šajā pasaulē nevar uzņemties pateikt, kāpēc cilvēki mīl Mocarta mūziku. Es dievinu Mocartu - tieši tāpēc, ka viņš ir tik dažāds, daudzveidīgs un ģeniāls it visā.
Rakstu pilnībā varēs lasīt žurnāla "Mūzikas Saule" vasaras saulgriežu laidienā jūnija vidū
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
