No klasikas līdz anti-Trampa kustībai. Protesta dziesmu atdzimstošā tradīcija
Foto: AP/Vida Press/Reuters/Scanpix/Delfi

Jau izsenis zināms, ka dziedāšana ne tikai sniedz emocionālu pārdzīvojumu, bet arī skandētāju un klausītāju vidū veicina saliedētību, tādēļ nav brīnums, ka dziesmas bieži kļūst par būtisku daļu dažādās miermīlīgas pretošanās kustībās. Pēdējo mēnešu laikā vairāki pasaulē pazīstami mākslinieki publicējuši skaņdarbus, kas tieši vai netieši iebilst pret sociālo un politisko nevienlīdzību, kritizē esošos varas pārstāvjus vai citos veidos pauž protestu. Šo dumpinieciski noskaņoto dziesmu skaitliskais pieaugums iezīmē jaunu posmu bagātajā protesta dziesmu vēsturē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūsdienās jēdzienu "protests" iespējams attiecināt uz plašu kompozīciju klāstu – no darbiem smagā metāla žanros līdz hip-hopa mākslinieku vārdiskajām improvizācijām, taču par modernās protesta mūzikas priekšgājēju uzskatāma 20. gadsimta vidus amerikāņu folkmūzika. Arī pērn un 2017. gada sākumā nonkonformisms dominēja tieši ASV populāro skaņražu vidū.

Šobrīd tieši hip-hops ir viens no populārajiem žanriem, kuros protesta saucieni izskan visskaļāk, lai arī pirms gada žurnālisti to apšaubīja.

Gan slaveni mūziķi, gan tūkstošiem citu ASV iedzīvotāju pēdējo nedēļu laikā piedalījušies protesta pasākumos – piketos, akcijās un gājienos, kas nosoda prezidenta Donalda Trampa rīcību un nostāju dažādos sociālpolitiskos jautājumos. Un likumsakarīgi, ka šī nepakļaušanās izpaužas arī jaunradē.

Vēl pagājušās nedēļas nogalē popmūzikas zvaigzne Lady Gaga uzstājās Nacionālās futbola līgas (NFL) "Super Bowl" izcīņas puslaika koncertā, savu priekšnesumu sākdama ar patriotisku "God Bless America" un "This Land Is Your Land" dziedājumu. Lai arī pirmajā acu uzmetienā Lady Gaga koncerts, ko vēroja vairāk nekā 100 miljoni skatītāju, šķiet nesastīts ar protesta kustību, tajā neapzināti vai, ļoti iespējams, apzināti ieslēpta esošās lietu kārtības kritika. Proti, "This Land Is Your Land" ir sarakstījis Vudijs Gatrijs (Woody Guthrie) – viens no ietekmīgākajiem protesta dziesmu tradīcijas pārstāvjiem. Gatrijs nereti uzstājies ar ģitāru, uz kuras bijis uzraksts "This machine kills fascists" ("Šī ierīce nonāvē fašistus" – angļu val.).

Viņa 1939. gadā sacerētās dziesmas oriģinālversijās atrodami pantiņi, kas vēsta par ASV iedzīvotāju ekonomisko nevienlīdzību, kā arī Lielās depresijas radītajām ciešanām. Zīmīgi, ka Gatrija skaņdarbs veidots kā parodija par otru Lady Gaga dziedāto dziesmu – Ērvinga Berlina (Irving Berlin) "God Bless America", turklāt, kā atklāj izdevums "Telegraph", Gatrijs 1950. gados dzīvojis vienā no īpašumiem, kas piederējis Donalda Trampa tēvam Fredam Trampam, un rakstījis dzejoļus, kas kritizē ēkas īpašnieka rasistiskos uzskatus.

Vudijs Gatrijs bija viens no autoriem, kurš atbildīgs par pirmo lielo protesta dziesmu vilni populārajā kultūrā jeb "meinstrīmā", būtiski iespaidojot desmitiem dziesminieku, kas kļuva par vadošiem māksliniekiem sešdesmitajos gados. Jāpiemin, ka Gatrija un Pīta Sīgera (Pete Seeger) kopīgi veidotais 1947. gada albums "Ballads of Sacco and Vanzetti", kas vēsta par melnstrādnieku un imigrantu tiesībām, ir viens no pirmajiem tā dēvētajiem konceptuālajiem albumiem.

Savukārt ap to pašu laiku, kad sākās Gatrija muzikālā karjera, pirmo reizi publiski izskanēja arī "Strange Fruit" – sirdi plosošs Bilijas Holidejas dziedājums par rasismu ASV. "Strange Fruit", kurā metaforiski runāts par linčošanu, uzskatāma par vienu no zināmākajām protesta dziesmām par rases tematiku. To vēlāk ierakstījuši vairāki citi mākslinieki, tostarp – arī Nina Simona. Šogad dziesma atkal aktualizējās, kad uzstāties Trampa inaugurācijas ceremonijā tika aicināta dziedātāja Rebeka Fērgusone. Fērgusone paziņoja, ka piedalīsies ceremonijā, ja viņai tiks atļauts dziedāt slaveno un skumjo Holidejas skaņdarbu.

Līdzās rasisma un ekonomiskās nevienlīdzības tematikai mūzikā nozīmīga vieta ir protestam pret karu. Nereti kā redzemākais pretkara dziesminieks Rietumu tradīcijā minēts pērnā gada Nobela prēmijas laureāts Bobs Dilans. Dilans arī pats atzinis, ka ļoti daudz mācījies tieši no Vudija Gatrija.

Viņa skaņdarbi "Blowin' In The Wind" un "The Times They Are A-Changin'" kļuva par stūrakmeņiem cilvēktiesību kustībā, tāpat kā "Masters of War", "Only A Pawn In Their Game", "Talkin' World War III Blues" un citi. Viena no noslēpumainākajām Dilana dziesmām, ko daudzi saukuši par "pretkara himnu", ir "A Hard Rain's A-Gonna Fall". Lai arī reizēm paša Dilana uzskati un skaidrojumi nav sakrituši ar to, ko domā viņa klausītāji, dziesmu mūzikas vēsturnieki uzstājīgi dēvē par protestu, izceļot tajā piesauktās apokaliptiskās ainas un tēlus, kas vēsta par postu, piesārņojumu un karadarbību.

Dilanam kļūstot par "paaudzes balsi", vairāki mūziķa laikabiedri sāka izdot protesta dziesmas, tā veidojot 1960. gadu folka, rokmūzikas un hipiju kultūras uzplaukumu. Sešdesmitie ir arī laiks, kad protesta mūzika ieplūst visdažādākajos mūzikas žanros.

Reaģējot uz karu Vjetnamā, grupa "The Doors" izdeva "The Unknown Soldier", kas nesaudzīgi atveido kara šausmas; par nozīmīgu komentāru Vjetnamas karam kļuvis arī apvienības "Crosby, Still, Nash and Young" darbs "Ohio", tāpat kā "Creedence Clearwater Revival" dziesma "Fortunate Son". Svarīga aktīviste-mūziķe 20. gadsimtā ir arī Džouna Baieza (Joan Baez), kuras dziesmas tiek skandētas protesta gājienos arī mūsdienās.

Mūsdienu piketos nereti izskan arī "The Temptations" dziesmas "War" piedziedājums, turklāt šie ir vien daži piemēri no kuplā protesta dziesmu krājuma, ko piedāvāja sešdesmito gadu mūziķi.

Saistībā ar sešdesmito gadu protesta kustībām var pieminēt arī Latviju. Lai arī sešdesmitajos nebija tieša, brīva un nefiltrēta piekļuve ASV kultūrai, pretošanās vēsmas saklausāmas arī pašmāju mākslinieku darbos, tomēr – citādā veidā. Spilgts piemērs ir 1967. gada filma "Elpojiet dziļi", ko režisējis Rolands Kalniņš pēc Gunāra Priedes lugas motīviem un kurā iekļautas komponista Imanta Kalniņa dziesmas ar dzejnieka Māra Čaklā vārdiem. Čaklais, tāpat kā citi viņa laikabiedri, iemanījās savos tekstos iestrādāt varas iestādēm nenolasāmus zemtekstus, tādējādi paužot neapmierinātību par apspiestību un netaisnību.

Turpmākos gadus protesta mūzikas lāpu pasaules populārajā kultūrā turpināja nest, piemēram, Mārvins Geijs (Marvin Gaye), Džons Lenons (John Lennon) un Bobs Mārlijs (Bob Marley), taču vairāku mūzikas vēsturnieku skatījumā tāda apjoma "sprādziens", kāds novērojams sešdesmito un septiņdesmito mijā, līdz šim nav atkārtojies.

Septiņdesmitajos par centrālo kontrkultūru kļuva panku un New-Wave grupas, priekšgalā izvirzoties Lielbritānijas mūzikas scēnai. "The Clash" kompozīcija "Rock the Casbah" un "Sex Pistols" bēdīgi slavenā "God save the Queen" – abas guva komerciālus panākumus. Kā savdabīgs protesta akts minams arī "Pink Floyd" konceptuālais albums-rokopera "The Wall". Tajā iekļautā dziesma "Another Brick In The Wall", ko grupas līderis Rodžers Voterss joprojām kaismīgi izpilda koncertos, mūsdienās guvusi jaunu nozīmi, pateicoties Donalda Trampa plāniem celt sienu uz ASV un Meksikas robežas.

Astoņdesmitajos par protesta kustības celmlaužiem kļuva repa un hip-hopa mākslinieki. Šajā dekādē apvienība "N.W.A" izdeva izaicinošo un savam laikam šokējošo skaņdarbu "Fuck tha Police", kam gadu vēlāk sekoja "Public Enemy" dziesma "Fight The Power". To agresīvais un dumpinieciskais skanējums raksturīgs arī vairākām deviņdesmito gadu protesta dziesmām, no kurām īpaši jāizceļ repmetāla apvienības "Rage Against the Machine" 1992. gada dziesma "Killing in The Name".

Tomēr, kā norāda mūzikas apskatnieki, pirmā protesta dziesmu renesanse notika līdz ar karu Irākā un Džordža V. Buša nākšanu pie varas ASV. Paužot neapmierinātību ar pasaules ietekmīgākās valsts ārpolitiku, savu nostāju atklāti un aktīvi sāka paust daudzi jauni mūziķi, tostarp – Konors Obrests ar dziesmu "When the President Talks to God" (2005), "The Gossip" ar dziesmu "Standing in the Way of Control" (2006), kas bija nozīmīgs skaņdarbs lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) kopienas centienos panākt viendzimuma laulību legalizāciju, kā arī "Green Day" ar ietekmīgo "American Idiot", kas bijusi veltīta tā laika prezidentam Bušam. Notiekošā kara ietekmē pie protesta dziesmām atgriezās arī vairāki jau labi zināmi mākslinieiki, piemēram, Patija Smita, Brūss Springstīns, Nīls Jangs un Toms Vaits.

Un tagad, kad ASV atkal nomainījies prezidents, iespējams novērot jaunāko protesta dziesmu izvirdumu. Tā aizmetņi jau bija redzami pirms dažiem gadiem, kad ASV izcēlās grautiņi pēc baltādainu policistu uzbrukumiem melnādainiem ASV iedzīvotājiem, taču tiklīdz tika izziņots, ka Donalds Tramps būs viens no kandidātiem ASV prezidenta amatam, protesta dziesmas sāka parādīties sen nepieredzētā ātrumā. Pret Trampu vērsto dziesmu saraksts ir garš – kopš 2016. gada nogales ārzemju mediji apkopo tās sarakstos un izlasēs.

2016. gada pirmajā pusē tika nodibināta supergrupa "Prophets of Rage", kurā apvienojās mākslinieki no "Rage Against the Machine", "Audioslave", "Public Enemy" un "Cypress Hill". Tuvojoties gada izskaņai tika rīkota pret-Trampa dziesmu kampaņa "30 Days, 30 Songs", kas lielā pieprasījuma dēļ vēlāk tika pārdēvēta par "30 Days, 50 Songs". Dienu pirms Trampa inaugurācijas ceremonijas, tagadējam ASV prezidentam neglaimojošas dziesmas publicēja populārā grupa "Gorrilaz" kopā pianistu Bendžaminu Klementainu, kā arī "Arcade Fire" kopā ar soula dziedātāju Meivisu Steiplsu (Mavis Staples).

Ar savām protesta dziesmām dalījās arī jau minētā "Green Day"; tāpat – grupa "Depeche Mode"; ar dziesmu "Tiny Hands" prezidentu apcēla Fiona Epla (Fiona Apple); Lilija Alena (Lily Allen) izdeva Rufusa Veinraita dziesmas "Going To A Town" kaverversiju.

Pie jaunākā protesta dziesmu viļņa minama arī Krievijas feministisko panku apvienība "Pussy Riot", kas savas dziesmas mērķtiecīgi veido kā protestus, iestājoties par vārda brīvību, sieviešu, minoritāšu un imigrantu tiesībām, kā arī – pret valsts varas iejaukšanos cilvēka privātajās izvēlēs.

Saistībā ar Krieviju iespējams arī minēt 2016. gada "Eirovīzijas" uzverētāju Džamalu, kas pērn uzstājās ar dziesmu "1944", aicinot klausītājus būt līdzcietīgiem un miermīlīgiem. Daudzi "Eirovīzijas" konkursa vērotāji Džamalas dziesmas izvēlē saskatīja apzinātu protestu pret Vladimira Putina valdības spēku agresīvo darbību Ukrainā.

Bet šobrīd tieši hip-hops ir viens no populārajiem žanriem, kuros protesta saucieni izskan visskaļāk, lai arī pirms gada "The Guardian" žurnālisti to apšaubīja. "Daudzu pieprasītais hip-hops, kas reiz bija kā protesta izpausme, nu lielā mērā kļuvis depolitizēts, pateicoties modes industrijas un biznesu finansējumam," pagājušā gada februārī rakstīja "The Guardian". Izdevuma apgalvojumus atspēko fakts, ka repera Kendrika Lamāra "Alright" ne vien kļuvis par vienu no "Black Lives Matter" kustības himnām, bet iekarojis arī "Billboard Hot 100" mūzikas topu.

Tāpat milzu popularitāti izpelnījusies Bejonse ar videoklipu dziesmai "Formation", kurā ar vizuālās valodas līdzekļiem nepārprotami norādīts uz rasu nevienlīdzības problēmām mūsdienu Amerikā. Būtisks protests dziesmas formā ir arī apvienībai "A Tribe Called Quest", kas publicējusi dziesmu "We the People…".

Turpat minams arī provokatīvais "YG & Nipsey Hussle" skaņdarbs "FDT" (jeb "Fuck Donald Trump") un Eminema "Campaign Speech" – dziesmas, kas tieši, uzbrūkoši un ar nenormētu leksiku protestē pret aizspriedumiem un fanātismu – un daudzi citi hip-hopa sacerējumi.

Vairākas mūsdienu protesta dziesmas izpelnījušās arī kritiku pārlieku lielās vienpusības dēļ, taču nevar apšaubīt to pieaugošo popularitāti. Turklāt ne visas ir kareivīgas – lielākā daļa sludina saticību, savstarpēju cieņu un iejūtību, pēc kā, spriežot pēc protesta dziesmu kāpjošā daudzuma, ir liels mūsdienu klausītāju pieprasījums.

Tags

Arcade Fire Bejonsa Noulza Bobs Dilans Depeche Mode Donalds Tramps Džons Lenons Lady Gaga Lasāmgabali Pink Floyd Pussy Riot Rolands Kalniņš Sex Pistols
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form