Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī top, portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.
Veids, kā par mūziķi kļūt, ir ceļš uz Rīgu – vispirms Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola, tad Dārziņskola un Mūzikas akadēmija. Trīs mēnešus ir iespēja studēt arī Berlīnes Mākslu universitātē. Pasauli apceļot un izcilās koncertzālēs muzicēt ļauj dalība Pasaules jauniešu orķestrī "Jeunesses Musicales" un Gustava Mālera jauniešu orķestrī.
Pēc tam Līga astoņus gadus vada orķestrī "Rīgas kamermūziķi", bet kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe otro vijoļu grupā. Līdztekus darbam orķestrī viņa raksta doktora disertāciju un nodarbojas ar nošu digitalizāciju, komponistu rokrakstā tapušās partitūras padarot pieejamas mūziķiem.
Ilze Medne: Kurš bija pirmais tavs orķestris?
Līga Pētersone: Mācību procesa ietvaros tie bija Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas orķestri, bet pirmais orķestris kā piedzīvojums – Latvijas Jauniešu simfoniskais orķestris, ko Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja Arnolds Skride un vadīja Mārtiņš Bergs. Reizi mēnesī, sestdienās, uz Rīgu devās jaunieši no Latvijas malu malām un visu dienu notika mēģinājumi. Daudzi tolaik iepazītie mūziķi aizvien ir mani draugi. Tas bija nopietns un vērtīgs darbs, un manā pirmajā koncertprogrammā soliste Čaikovska Vijoļkoncertā bija Baiba Skride. Neaizmirstami.
IM: Jauniešu orķestriem piemīt īpaša enerģētika. Tev izdevās to izbaudīt arī labākajos jauniešu orķestros pasaulē.
LP: Pirmā ārzemju koncerttūre bija 2000. gadā orķestra "Jeunesses Musicales" sastāvā ar Rahmaņinova Otro simfoniju Jakova Kreicberga vadībā. Pēc tam bija Mālera orķestris ar Klaudio Abado, Pjēru Bulēzu, Ivānu Fišeru, Franci Velzeru-Mestu u. c. Izspēlētas Mālera un Bruknera simfonijas izcilākajās koncertzālēs, arī Atēnu Akropolē zem klajas debess, pilnmēnesim spīdot.
Jauniešu orķestri ir noslēgta vide, kur tevi uz mēnesi ieliek tādā kā paātrinātā laika mašīnā. Visu laiku esi kopā ar orķestra dalībniekiem – mēģinājumos, braucienos, koncertos. Pieaugušie savu spēku dala, jo ir daudz pienākumu un darbu, arī ģimenei un bērniem enerģija vajadzīga, bet, kad vienā telpā sanāk jaunieši, kuriem patīk tas, ko dara, un viņi vienkārši metas tajā iekšā, rodas burvestība. Ja vēl arī orķestra priekšā ir cilvēks, kurš rezonē ar mums un māk vadīt, var panākt brīnumu lietas. Rodas enerģija, ko var fiziski saujā paņemt.
IM: Tomēr tas panākams pamatīgā darbā, jo ar enerģiju un gribēšanu vien nepietiek.
LP: Mālera orķestrī pirmajās divās nedēļas pārsvarā bija darbi instrumentu grupās, vismaz deviņas stundas dienā. Ar mums strādāja lieliski profesionāļi, piemēram, "Berlīnes filharmoniķu" vijolnieks Stenlijs Dodss (Dodds), kurš iemācīja daudz dažādu tehnisku triku. Teiksim, kā otrajām vijolēm pārdzīvot Bruknera simfonijas, kur tremolo jāspēlē 70% no visa skaņdarba? Ko darīt, ja rit jau skaņdarba 40. minūte un līdz beigām vēl tālu? Viņš mums tiešām mācīja astoņus paņēmienus, kā ar to tikt galā un pēc koncerta ar veselu roku atstāt skatuvi. Vēl viena viņa gudrība bija: "Atcerieties, kā ir tagad, un ņemiet visu, ko varat paņemt, jo tad, kad dabūsiet pastāvīgu darbu orķestrī, tā vairs nekad nebūs."
Kad neilgi pēc tam ar LNSO spēlējām Mālera Ceturto simfoniju, man tiešām gribējās raudāt, jo nebija nekā no Mālera jauniešu orķestrī piedzīvotā. Citi cilvēki apkārt, citas tradīcijas, bet manī bija spilgtas atmiņas par to, kas piedzīvots. Tā jauniešiem ir. Sapratu, ka jāmācās dzīvot dzīvi – vispirms tu esi jauns un jūra līdz ceļiem, spuras gaisā par jebko, bet ar laiku tu meklē un atrodi savu vietu, izdari izvēli.
IM: Vai jauns mūziķis, sākot darbu orķestrī, ir cerību un ilūziju pilns, vai arī viņš nāk ar nolemtības sajūtu, ka nu uz mūžu būsi iejūgts kolektīvā darbā?
LP: Domāju, ka tas ir ļoti individuāli. Man nekad nav bijis ilūziju par to, ka būšu soliste. Pēc savas būtības neesmu vis soliste, bet gan komandas cilvēks. Ceļš uz orķestri bija likumsakarīgs iznākums pēc studijām, kad vispār parasti ir meklējumi, ko dzīvē darīt, ko nedarīt. Un viens no variantiem ir darbs orķestrī. Savulaik bija iespēja dzīvot ārpus Latvijas, bet pieņēmu apzinātu lēmumu braukt mājās un palikt šeit. Līdz ar to lēmums par orķestri nāca pašsaprotami. Tam nav nekāda sakara ne ar ilūzijām, ne sodamēru. Turklāt orķestris sniedz privilēģiju diendienā bagātināt sevi ar izcilu mūziku.
IM: Tevī vēl ir dzīvs tas jaunietis no Mālera orķestra?
LP: Jā! Īpaši pēdējo gadu laikā LNSO bijuši spēcīgi koncerti, kas dod milzīgu emocionālo un enerģētisko lādiņu. Tad gribas aizvērt acis un, atkal atverot tās, noticēt, ka tiešām esmu Lielajā ģildē. Piemēram, savu orķestra desmitgadi nosvinēju pagājušās sezonas noslēguma koncertā ar diriģentu Vladimiru Fedosejevu. Tas bija kaut kas fantastisks! Iepriekš nezināju Skrjabina Trešo simfoniju un pēc atskaņojuma jutos stipri piepildīta ar labām un spēcīgām emocijām.
Tā bija arī LNSO festivālā "Vasarnīca" Cēsīs, kad Andra Pogas vadībā spēlējām Vāgnera "Izoldes mīlasnāvi". Jau mēģinājumos tas bija daudzsološi, bet koncertā mēs devāmies vēl tālāk, un tas izvērtās par brīnišķīgu radošu procesu. Tās ir burvīgas sajūtas.
IM: Kā rodas šādi brīži? Vai tiešām tas ir tikai diriģenta nopelns?
LP: No diriģenta ir ļoti daudz atkarīgs. Orķestris ir tāds neparasts organisms – kā spogulis. Piemēram, ja diriģents atnāk nelāgā noskaņojumā un iemet agresīvāku noti savos tekstos, orķestris enerģētiski uzreiz atbalso pretī to pašu. Ja diriģents iemet labo, radošo dzirksti, tad viņš tieši to dabū atpakaļ. Tas nav izskaidrojams, un tādos brīžos es jūtu, ka neesmu vis pati, bet gan orķestris. Tur vairs nav 'es', tur ir 'mēs'. Orķestris – tā ir subordinācija, disciplīna un, protams, arī māksla, bet pamatos katram ir savs uzdevums.
IM: Orķestris pēc būtības ir līdzīgs pulksteņmehānismam, kurā daudz sīku, dažādu detaļu. Pietiek kādai skrūvītei iziet no ierindas vai ierūsēt, kā tas vairs nedarbojas.
LP: Orķestris ir daudzu cilvēku kopums, un tā antropoloģija ir ļoti interesanta. Man ļoti interesē antropoloģiskās jeb ar cilvēku saistītās lietas, tāpēc tagad, rakstot disertāciju par klaviertrio, mēģinu šo ansambļa tipu skatīt arī šādā aspektā. Antropoloģisku pētījumu par orķestri es neuzdrošinātos veikt, jo tas ir pārāk sarežģīti. Jau ar trim cilvēkiem dažreiz nonāku strupceļā. Orķestris savā ziņā ir makropasaules mikromodelis. Tas liecina arī par sabiedrības izpausmēm un tendencēm.
Kad sāku strādāt orķestrī, maksimālisms un ideālisms bija liels. Atceros brīžus, kad bija grūti pieņemt šos likumus, ka esmu tieši tā skrūvīte tieši šajā sistēmā un veicu tieši šo konkrēto funkciju. Ir tā, ka, ja pat ne līdz galam šo funkciju izproti, tev savs uzdevums vienalga jāveic. Jaunības maksimālismā to ir grūti pieņemt, rodas pretestība. Tagad esmu jau pieņēmusi, ka tā tas notiek. Orķestris ir organisms, kas darbojas tieši tā.
IM: Tava vieta mehānismā ir otro vijoļu grupa, kuras uzdevums ir atbalstīt vadošās pirmās vijoles, radīt augsni, kur tām uzziedēt.
LP: Jā, otrās vijoles ir interesanta tēma. Tā kā man nav solista ambīciju, šķiet, ka otrā vijole vairāk atbilst manam raksturam. Arī spēlējot kvartetā, mana komforta zona daudz vairāk saistās ar otro vijoli.
IM: Līga, tu esi viens no nedaudziem cilvēkiem, kas nodarbojas ar komponistu rakstīto partitūru digitalizēšanu, tu arī izraksti instrumentu partijas. Vai tas palīdz darbam orķestrī?
LP: Ir pretēji – spēlēšana orķestrī palīdz nošu pārrakstīšanā! Būdama mūziķe, labi zinu, kā jābūt uzrakstītām partijām, lai spēlēšanas laikā varētu ērti pāršķirt notis; ka jābūt pauzei, kur elpu ievilkt, bet gadās, ka komponists par to aizmirsis.
Ja redzu, ka kaut kas nav kārtībā ar pierakstu, jautāju komponistam, vai tiešām tā domāts? Lielākoties ar komponistiem sadarbojos ilglaicīgi, pārrakstot ne vienu vien viņu darbu, un tad ir interesanti sekot attīstībai un vērot, kas katrā nākamajā skaņdarbā jauns atrasts, kā mainās rakstības līnija no opusa uz opusu.
IM: Ar kuriem komponistiem tu sadarbojies?
LP: Ar daudziem. Ļoti sirsnīga sadarbība un laba savstarpējā sapratne izveidojusies ar Pēteri Plakidi. Daudzi viņa darbi aizvien ir rokrakstos, tādēļ pamazām opusu pa opusam tos digitalizēju. Plakida mūzika ir ģeniāla, un tai jābūt pieejamai, nevis jāguļ plauktā. Sadarbojos arī ar Selgu Menci, Santu Bušs, Andri Vecumnieku u. c. Patlaban strādāju pie Gundegas Šmites Akordeona koncerta orķestra partijām.
IM: Nošu pārrakstīšana ir interesanta nodarbe?
LP: Jā, mani pašu pat pārsteidz, ka ar to nodarbojos, jo kādreiz šķita, ka pacietība man nepiemīt. Bet galvenais, kas vajadzīgs šajā darbā, ir tieši mežonīga pacietība.
IM: Komponistiem mēdz būt sliktāks rokraksts nekā ārstiem.
LP: Gadās visādi, jo īpaši tad, kad nodošanas termiņi tuvu. Bet... profesionāls aptiekārs taču iemācās salasīt visneskaidrāk uzrakstīto ārsta recepti. Patiesībā nošu pārrakstīšana nav tikai tehnisks darbs vien, tas ir arī atbalsts komponistam. Redzot viņa veikumu, saprotu, ko tas no viņa prasījis, tādēļ gribas uzmundrināt, uzsist uz pleca un teikt: "Tu dari visu pareizi, ir kārtībā! Tikai atsūti man vēl kādu nošu lapiņu!" Tā ir sadarbība, bet varētu arī teikt – profesionāla draudzība.
IM: Ja būtu jāizvēlas tikai viena nodarbe – orķestris vai nošu rakstīšana, kam tu dotu priekšroku?
LP: Finiša taisnē ir mana disertācija par klaviertrio vēsturi Latvijā, tādēļ būtu jāizšķiras par vienu no trim! Ir pabeigta doktorantūra, un no šī gada esmu pieaicinātā pētniece Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur mana darbistaba ir Jāzepa Vītola kabinets. Tā ir brīnišķīga darbavieta pētniekam! Tikai ar vienu nodarbošanos man laikam būtu par maz, jo ir tik daudz ar mūziku saistītu pētāmo jautājumu! Pētnieciskais darbs ir iespēja uzzināt tik daudz interesanta, sastapt zinošus cilvēkus no dažādām jomām.
IM: Kā to visu var paspēt?
LP: Vajadzīga precīza laika sadale katram darbam. Man ļoti patīk kārtība. Rakstot disertāciju, bija daudz laika jāpavada arhīvos un jārokas pa vecu avīžu kalniem, bet kā man tas patīk! Šī īpašā papīra smarža! Gadījās arī, ka kartotēkas kastītē kāds bija sajaucis kartītes, tad es aši visu sakārtoju!
IM: Vai kārtības gars ienāk arī orķestra darbā? Nav nepārvaramas vēlmes diriģentam pačukstēt, ka kaut kas nav pareizi?
LP: Nē, kārtību es ieviešu savā laukā – notīs un pētniecībā, bet orķestrī esmu vijolniece, un mana atbildība ir spēlēt savu partiju un būt ansamblī ar savu grupu!
Jau ziņots, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šogad svin savu 90. pastāvēšanas jubileju. Tuvākais jubilejas lielkoncerts gaidāms 26. novembrī, diriģenta Olari Eltsa vadībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
