Par tiekšanos uz virsskaņu, kas ievibrē kosmosu. Saruna ar Raimondu Tigulu
Foto: LETA

Svētdien, 8. decembrī, kultūras centrā "Siguldas devons" ceļu pie klausītājiem uzsāks komponista Raimonda Tigula koncertsērija "Rīta un vakara dziesmas", kas tapusi kopā ar Rīgas Doma zēnu kori diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raimonds Tiguls ir ļoti uzskatāms piemērs tam, ka cilvēka darbi runā krietni vien skaļāk un pārliecinošāk par jebkādiem vārdiem. Viņš saņēmis vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas, radījis vairākus zīmīgus Dziesmu un deju svētku skaņdarbus, kā arī ar savu mūziku krustu šķērsu apceļojis pasauli, pērn paviesojoties arīdzan prestižajā Kārnegī koncertzālē Ņujorkā. Nu kopā ar Rīgas Doma zēnu kori kopumā sešos koncertos Latvijas lielākajās koncertzālēs izskanēs viņa jaunākais veikums.

Šo koncertsēriju esi nodēvējis par īpašu, jo savus pirmos soļus mūzikā spēri, dziedot tieši zēnu korī. Vai un ko tieši tu atceries no šī bērnības laika?

Jau no pirmās klases dziedāju zēnu korī, jo gāju mūzikas skolā. Vēlāk sāku muzicēt arī bērnu diksilendā "Talsu sprīdīši", kam bija nedaudz cits muzikālais lidojums, bet pirmie koncerti publikas priekšā notika tieši kopā ar zēnu kori, tādēļ tagad muzicēšana kopā ar Rīgas Doma zēnu kori, kas izpilda manas dziesmas, ir ļoti emocionāls brīdis. Arī tāpēc, ka šāda veida sadarbība tieši ar zēnu kori man ir pirmo reizi.

Vai sadarbība ar zēnu kori atšķiras no sadarbības ar pieaugušo kori?

Skaidrs, ka zēniem ir cits enerģijas līmenis nekā pieaugušiem cilvēkiem, bet viņi ir ļoti atsaucīgi, un ātri var redzēt reakciju, piemēram, kura dziesma viņiem patīk, kura ne tik ļoti. Nevar teikt, ka tas būtu vieglāk vai grūtāk, vienkārši citādi. Protams, viņi ir drusku "jāsavāc" un jāmotivē, jo ieraksti studijā nozīmē garas stundas, kas arī pieaugušo korim ir izaicinājums, bet viņi tāpat ir profesionāli mūziķi.

Kādi skaņdarbi būs dzirdami šajā koncertprogrammā?

Tās ir gan jaunas kompozīcijas, gan jau dziedātas dziesmas, gan arī pāraranžēti skaņdarbi. Un – lai arī šoreiz kopā ar diriģentu Mārtiņu Klišānu esam izteikts vīru sastāvs, tomēr šajā projektā ir iesaistītas arī trīs brīnišķīgas dāmas.

Viena ir dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, ar kuru esmu sadarbojies jau iepriekš. Zināmākā dziesma, kas noteikti jāpiemin, ir "Lec, saulīte!", kas izskanēja pagājušajos Dziesmu svētkos.

Otra, ar kuru man ir izveidojusies lieliska sadarbība jau daudzu gadu garumā, ir rakstniece Nora Ikstena. Pirms vairāk nekā 10 gadiem kopā ar Māri Sirmo, akadēmisko kori "Latvija" un Noru tapa cikls "Dod, Dieviņi", kas izskanēja 2013. gada Dziesmu svētkos, bet šovasar ar oratoriju "Jūras grāmata" atklājām Ventspils koncertzāli "Latvija".

Savukārt trešā ir bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ar kuru sadarbojāmies pirms četriem gadiem, veidojot ierakstu "Saules dainas".

Par tiekšanos uz virsskaņu, kas ievibrē kosmosu. Saruna ar Raimondu Tigulu
Foto: LETA. Nora Ikstena un Raimonds Tiguls

Kā tu satiec šos īpašos cilvēkus, ar kuriem veido kopdarbus?

Dzīve pati mūs saved kopā. Piemēram, ar Noru mēs pirms padsmit gadiem pilnīgi nejauši satikāmies Gotlandē, rakstnieku mājas bibliotēkā. Ne es zināju, ka viņa tur būs, ne viņa zināja, ka es tur būšu, bet rezultātā mēs gluži neplānoti sadraudzējāmies. Izbraukājām kopā Gotlandi, aizbraucām arī uz slavenā zviedru kinorežisora Ingmara Bergmana mājām.

Līdzīgi arī ar Rasu – satikāmies 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, veidojot lieluzvedumu Mežaparkā "Lec, saulīte!". Iepazinos ar Rasu, Elmāru Seņkovu un Reini Suhanovu, un mums izveidojās ārkārtīgi jauka sadarbība.

Savukārt ar Vairu Vīķi-Freibergu pirmoreiz satikāmies vēl tad, kad viņa bija prezidente. Tolaik kopā ar Jāni Medni, kurš tad bija Vairas Vīķes-Freibergas oficiālais fotogrāfs, strādāju pie projekta "Zaļš, balts, zils" par lībiešu krastu.

Jaunās koncertprogrammas nosaukums ir "Rīta un vakara dziesmas". Kas ir šīs "rīta" un "vakara" dziesmas? Ko ar šo nosaukumu mēģināji pateikt?

Ar to nav mēģināts norādīt un nodalīt konkrētas rīta vai vakara dziesmas. Rakstot gan instrumentālus skaņdarbus, gan vokālo mūziku, biju apņēmies, ka kādreiz izveidošu ierakstu sēriju ar nosaukumu "Manas rīta un vakara dziesmas". Tas nenozīmē, ka ir konkrēti sadalīts, ka, lūk, šīs ir rīta, bet šīs – vakara dziesmas.

Tās visas ir manas dziesmas, jo rīti un vakari, manuprāt, ir laiks, kuru cilvēks velta sev, savai ģimenei un tuvākajiem cilvēkiem. Diena jau pati aiziet savā skrējienā, kad pārsvarā dzīvo sabiedrisko dzīvi, savukārt rīti un vakari ir laiks, kad esi pats ar sevi.

Ja runājam tieši par komponēšanas procesu, tad es strādāju agri no rīta vai vēlu vakarā. Pa dienu man īsti tik labi nesokas. Tāpēc arī šāds nosaukums.

Vai tavā komponista ceļā ir cilvēki, kurus dēvē par saviem skolotājiem, kuri palīdzējuši tev nonākt tur, kur esi šodien?

Skolotāju loma manā ceļā ir nenoliedzama, protams. Ne tikai mūzikas skolā, vidusskolā un pēcāk akadēmijā, kur ir apgūtas zināšanas, bez kurām nu nekādi komponēšana nebūtu iespējama.

Viens šāds cilvēks ir mammas brālēns, mākslas zinātnieks Jānis Borgs. Viņš mani iepazīstināja ar Braiena Īno ierakstiem. Tas bija 1985. gadā, Padomju Savienībā. Vari iedomāties? Viņš kā mākslas zinātnieks varēja braukāt pa pasauli. Mājās viņam bija videomagnetofons, kas tajā laikā bija wow, mūzikas ieraksti, žurnāli par mākslu un arhitektūru. Tajā laikā no elektroniskās mūzikas es biju dzirdējis varbūt "Depeche Mode", bet ambientā mūzika Braeina Īno izpildījumā man bija liels atklājums. Tas bija patiešām būtisks brīdis.

Noteikti jāpiemin arī mans tēvs. Viņš nu jau vairāk nekā 20 gadu ir aizsaulē, bet tas, ko mēs esam runājuši, kamēr es augu, ir atstājis lielāko iespaidu uz to, ko šobrīd daru.

Par tiekšanos uz virsskaņu, kas ievibrē kosmosu. Saruna ar Raimondu Tigulu
Foto: F64. Iveta Apkalna un Raimonds Tiguls koncertzāles "Latvija" atklāšanā

Pasaulīgums tevī no kurienes?

Kas?

Pasaulīgums! Tava mūzika nav nacionāla, kas saprotama vienīgi latviešiem, bet tāda... plaša, bez robežām.

Es nekad neesmu par to domājis. Tiešām. (brīdi klusē) Bet, ja tu prasi par pasauli, tad man ir stāsts par šo tēmu. Man ir skaņdarbs angļu valodā, kur pats arī spēlēju to apaļo instrumentu – hang. Šo darbu es rakstīju korim "Kamēr...", bet tas aizceļoja tālāk pa pasauli, kā rezultātā mani pirms trim gadiem uzaicināja uz Mineapolisu piedalīties Amerikas koru kongresā. Tur es iepazinos ar vienas no senākajām mūzikas izdevniecībām Amerikā pārstāvi, un viņš izteica vēlmi izdot manu dziesmu, jo, viņaprāt, Amerikā tā uzrunātu daudzus klausītājus. Sarunā es gan uzreiz nedevu savu piekrišanu, atteicu, ka padomāšu.

Ko?

Es tā tiešām viņam pateicu! Viņš, protams, iepleta acis.

Are you nuts?!

Jā, apmēram! Pēc tam stāstīju draugiem, ka šis kungs, lūk, piedāvāja izdot manu skaņdarbu, uz ko es teicu, ka padomāšu par to. Un viņi visi kā viens teica: "Ārprāts! Tas taču ir tāds gods un iespēja, kam zibenīgi jāpiekrīt!" Protams, ka es padomāju un piekritu, un pēc kāda laika dziesma arī tika izdota. Un pagājušogad, kad spēlēju Kārnegī zālē, pēc koncerta pie manis pienāca klausītāji, jo atpazina mani pēc mana instrumenta. Teica, ka ļoti ir paticis, un vaicāja, kurā ielā es dzīvoju.

Domāja, ka esi savējais?

Jā! Es teicu, ka nemaz nedzīvoju Ņujorkā, uz ko viņi izbrīnīti vaicāja: "Bet kur tad tu dzīvo?" Latvijā. "Kur?!" viņi turpināja brīnīties. Pēc manas mūzikas viņi bija uztvēruši mani par vietējo čali (smejas).

Par tiekšanos uz virsskaņu, kas ievibrē kosmosu. Saruna ar Raimondu Tigulu
Foto: Publicitātes foto


Ko tu darītu, ja tev pēkšņi aizliegtu komponēt un muzicēt? Gleznotu? Audzētu aitas? Brauktu ar traktoru?

Es taisītu saldējumu.

Kādu?

Vaniļas.

Kāpēc citus ne?

Man garšo tikai vaniļas saldējums.

Konusā vai glāzītē?

Konusi man īsti nepatīk, jo tie viegli drūp un saldējums pa apakšu tek laukā. Tā kā spēlēju klavieres, man dikti nepatīk, ja rokas ir netīras (smejas). Jā, jā, es taisītu saldējumu. Šad tad jau taisu arī tagad, es nemaz nefantazēju. Saldējumu pats taisu no bērnības, man pat ir aparāts!

Vai un kā Raimonds Tiguls svin Ziemassvētkus? Vai arī tie, kā jau daudzu radošo profesiju pārstāvjiem, ir "pļaujas laiks"?

Nē, es Ziemassvētku laikā parasti nekoncertēju, šogad tā vienkārši ir sanācis. Kopš esmu precējies, Ziemassvētku vakarā kopā ar ģimeni aizejam uz baznīcu, bet no agrākiem laikiem man visdziļāk atmiņā ir iesēdušies tieši tie Ziemassvētki, kurus esmu pavadījis pilnīgi viens. Spēlējot, piemēram, hang bēniņu istabā. Esmu dzimis decembrī, tā ka man šis gada nogales svētku laiks jo īpaši ir pārdomu laiks.

Kādas ir šīs pārdomas? Cerīgas?

Cik vien cerīgas tās var būt uz planētas Zeme, kas atrodas kosmosā, par kuru neviens tā īsti neko nezina. Noteikti cerīgas. Bezcerībā nav jēgas.

Un kur ir jēga?

Ej nu sazini... Katram jau sava. Neviens nevienam nevar parādīt virzienu, viss ir pašam jāsaprot. Es ilgi to nesapratu, bet tagad ļoti skaidri apzinos jēgu. Tā, protams, ir saistīta ar mūziku, bet vispār ir attiecināma uz jebkuru mākslas veidu. Es to dēvēju par virsskaņu, proti, to, kas labu mākslas darbu padara par īpašu. Tajā es redzu zināmu jēgu. Definēt to nevar, bet uz to ir vērts tiekties. Lai gan – ko tur ko diži tiekties. Tas vai nu ir, vai nav. Tā ir neizskaidrojama štelle. Pasaules vēsturē ir tik daudz skaņdarbu, bet tikai nedaudziem piemīt šī virsskaņa, kas spēj ievibrēt kosmosu.

Koncertsērijas "Rīta un vakara dziesmas" koncerti:

8. decembris – "Siguldas devons"

15. decembris – koncertzāle "Latvija", Ventspils

21. decembris – koncertzāle "Cēsis"

23. decembris – Rīgas Doms

4. aprīlis – "Lielais dzintars", Liepāja

9. aprīlis – Latgales vēstniecība "Gors", Rēzekne

Tags

Raimonds Tiguls
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form