Foto galerijaJa pārāk bieži tiks lietots vārds 'pozitīvs', tad jau laikus atvainojos, bet šī festivāla nosaukums tik ļoti atbilst kopīgajai noskaņai un saturam, ka grūti būtu iedomāties kādu citu vārdu, ko lai te vēl lieto. Ak, šīs laimīgās, pārlaimīgās sejas visapkārt. Tāda vieglā eiforija, saule, jūra un rokenrols. Tieši tādā sajūtā ir aizvadīta pagājusī nedēļas nogale, kad otro reizi Latvijā notika "Positivus AB" festivāls, jau pārliecinošāks nekā pagājušogad.
Bet par visu pēc kārtas. Nezinu cik cilvēkiem spēlēja lietuviešu meitene Živile, un Latvijas grupa "Astro'n'out", taču lielākā daļa festivāla publikas ieradās laikā, kad jau uz skatuves bija kāpuši šie festivāla pirmie mākslinieki. Bet piektdiena, lai cik būtu skaista, tomēr ir darbadiena. Tā kā, draugi mīļie.......,varbūt bija vērts paņemt brīvdienu?
Mašīnu rindas, rindas vietējos veikalos un pilnā pludmale jau liecina par faktu, ka šogad tie nebūs vis tādi palielāki dārza svētki pie jūras, bet patiešām labi apmeklēts festivāls. Oficiālie cipari vēl netiek saukti, bet organizatori ziņo, ka apmeklētāji bijuši aptuveni trīs reizes vairāk nekā pagājušogad. Tātad rēķināt mākam. (pagājušogad bija aptuveni seši tūkstoši apmeklētāju)
Mēs festivālu sākam ar zviedru frīku kori "I'm from Barcelona", kas ir perfekta festivāla vakaru iesildošā grupa. Viņi priecājas par sevi, publika priecājas par viņiem. Emanuels Lundgrēns izpildās pēc pilnas programmas, ar jociņiem par Džastinu Timberleiku un sērfošanu ar gumijas laivu. Visa finālā Lundgrēna kungs paziņo, ka viņam ir labi un nekur viņš prom vis nebraukšot. No drošiem avotiem, gan ir zināms, ka pilnīgi visi daudzie grupas dalībnieki ļoti organizēti norunātajā laikā ir devušies uz lidostu, bet lai nu paliek. Viņi uzdod pozitīvo noti, un to, ka vārds 'pozitīvs' pagājušās nedēļas nogales notikumu sakarā pamatoti tiks lietots vairākkārt, to jau mēs noskaidrojām.
Ar nelielu novēlošanos ierodamies "Satellites LV" koncerta pirmajās rindās, kas spēlē iepriekš solīto rokmūzikas programmu. Atšķirībā no pagājušā gada festivāla, kad 'Satelītu' jaunajās dziesmas publika uzmanīgi klausījās un tikai dīdījās līdzi, šogad jau var labi just, ka tās aizgājušas tautās un par to, ka "jānopērk jaunas sporta čības" un karavīriņiem pilnā balsī rauj līdzi visi. Protams, vēl joprojām vieglam sprādzienam līdzīgu reakciju spēj izraisīt grupas deviņdesmito gadu repertuārs, un, mums tas patīk, un mēs gribam 'Disko'. Par to arī paldies, tas tiešām bija īsts disko.
Tam seko pārskrējiens uz otru festivāla skatuvi, kur pavisam drīz sāk spēlēt romantiskie skoti "Travis", kuri no visiem festivāla māksliniekiem man personīgi bija visvairāk gaidītie, un kā vēlāk secinu arī drusku pārāk daudz gaidīti. "Travis" nospēlē jauku, aizkustinošu koncertu, liek aurot meitenēm it kā būtu uz skatuve Bītli (fui, labajiem puikām tā nepiestāv), Frensis Hīlijs stāsta stāstu par savu ģitāru, un iepazīstina ar grupas jauno repertuāru, kas, vismaz pagaidām pilnīgi nemaz neaizķeras galvā, un arī pasveicina savu labo latviešu draugu Renāru. Publika ar sajūsmu uzņem klasiskos "Travis" hītus, treknu punktu pieliekot ar kopīgu aurošanu 'Why Does It Always Rain On Me'.
Pa to laiku uz "Tele2" skatuves sākuši spēlēt latviešu world music grandi "Iļģi". Pie skatuves pulcējas pamaz, bet aktīvi klausītāji. Interesanti, bet fakts - lai ko arī dziedātu "Iļģi", pēc nelielas ieklausīšanās teksti paši kaut kā ir zināmi, pat tad, ja dziesma iepriekš nav bijusi īpaši labi pazīstama. Tātad tas kaut kur ir iekšā - asinīs un kaulu smadzenēs. Tāpat kā tie deju soļi, kas veiklāki, vai neveiklāki, bet ir savādāki, (lasi tautiskāki), nekā lēkājot pie citu mūziķu spēlētās mūzikas. Ko tur daudz, viņi patiešām ir labākie.
Vakaru uz lielās skatuves noslēdz "Manic Street Preachers", kuri ir bieži viesi šīs vasaras festivālos visā Eiropā. Man šī nav pirmā tikšanās reize ar Velsas ideālistiem. Ar smaidu secinu, ka pēdējo gadu laikā nav mainījies nekas, pat Džeimsa Dīna Bredfīlda krekls un mūžīgais rozā boā pie Nikija Vaiera mikrofona statīva. Iepriekš dzīvajā izpildījumā nedzirdēts ir slavenais Rianas 'Umbrella', kas manā skatījuma tikai un vienīgi apliecina pusmūža vīru izmisīgo turēšanos pie popularitētes. Bet pārsteigums ir 'Pennyroyal Tea', kas arī līdz šim iepriekš "Manics" izpildījumā nebija dzirdēts. Kopumā, pozitīvam festivālam piemērota, līdzi dziedamā grupa.
Vēl īss pludmales apmeklējums, secinājums, ka jūrā tik vienkārši pabradāties nemaz nebūs, dejas pie "Tele2 skatuves", kur ar deju priekšnesumiem uzstājas Jānis Holšteins, pazīstams ar skatuves vārdu Goran Gora. Un tad jau arī gaismai svīstot var doties pie miera.
Nākamās dienas muzikālos piedzīvojumus sākam ar "Livingstones" jeb kādreiz populāro tv raidījumu vadītāju un producentu Viesturu Dūli kaut kur tālumā, un izpētot festivāla tirdziņa piedāvājumu. Mirkļa vājumā tiek iegādāti festivāla suvenīri un vēl daži nieki. Palūkojam izrādi "Mammas Dabas" teltī, aizstaigājam līdz kino teltij, atzinīgi novērtējam programmu, tomēr secinām, ka šitik labā laiciņā sēdēt tumšā teltī mūs šoreiz nepievilinās citkārt ļoti pievilcīgā programma. Savukārt ir festivāla apmeklētāji, kas domā savādāk, jo vismaz laikā, kad tika rādītas LKA studentu filmas kinoteltī gandrīz brīvu vietu nebija.
Lai gan veselais saprāts liek taupīt spēkus vakaram, kājas un ska dara savu. Pie "Kuchenbeat" vienkārši nav iespējams nosēdēt mierīgi. Publika metas trakulīgā dejā un aizrautīgākie pat met kūleņus. To pašu saulaino noskaņu un AB skatuves turpina Latvijas ska klasiķi "Voiceks Voiska", kacinot publiku un stāstot stāstus par Buratino, pašu dziesmu tā arī nemaz nenospēlējot. Katrā ziņā uz "Voiceku" prieks skatīties, kā no vienas šķības greizas pagrīdes dauzonības sanākusi tik laba grupa.
"Voicekam" seko īru grupa "Gorbachov", kuri acīmredzami un dzirdami nāk no tās neskaitāmi daudzo grupu plejādes ko aizsāka pirmrindnieki "Interpol", pasludinot atkal kārtējo "jauno vilni". "Gorbachov" gan līdzīgāki ir citi ņujorkieši "The Bravery", un gan jau vēl visādas līdzības varētu sameklēt, jo tādas grupas ir patiešām daudz. Un taisnību sakot viņus arī noklausās laiski zālienā izlaidies skatītāju pulciņš, un kaut kur fonā puiši uzspēlē futbolu.
Pēc brīža atkal atgriežamies pie AB skatuves, kur kāpj "Mofo" ar visai pašpārliecinātu līderi priekšgalā. Protams, stilam kurā "Mofo" sevi pozicionē, piestāv pašpārliecinātība, bez tam skan jau arī patiešām labi. Arnis Račinskis pajoko, ka viņi ir "grupa no ārzemēm", tad saka, ka tomēr ir mānījies un stāsta, ka patiesībā viņi ir "grupa no Ventspils" (tas, šķiet, atsaucoties uz iepriekšējās dienas zviedru barseloniešiem). Lēnā garā aizsmokot un nudien pašpārliecināti jokojot Račinskis un "Mofo" turpina plosīties, bet paralēli uz "Tele2" skatuves jau kāpis nereti par latvju pankroka tēvu dēvētais Dambis ar savu grupu "Inokentijs Marpls". Un jau desmitiem gadu garumā zināmās patiesības par asinīm kas līst, un labāko draugu, skaidri redzams, savu aktualitāti nav zaudējušas.
Vienu no festivāla vislabākajiem koncertiem sniedz "Pienvedēja piedzīvojumi", nospēlējot īstu "zelta fondu" no sava repertuāra, paši sajūsminoties par fantastisko publikas atsaucību un sniedzot jebkura pasaules rokmūzikas festivāla atmosfēras cienīgu koncertu. Kā sacīja man blakus stāvošais puisis pēc 'Elektras': "Kā vieni Sabiles džeki var šitā nospēlēt!?!"
Festivāla izskaņā spēlē festivāla viesi no Braitonas, grupa "British Sea Power", uz kuru, cik zinu, pat speciāli braukuši vairāki ārvalstu festivāla apmeklētāji, bet uz AB skatuves vārdus virknē jau par Latvijas labāko hip-hopa pārstāvi sauktais Gustavo.
Par vakara kulmināciju un noslēgumu vajadzētu izvērsties 'Fatboy Slim' priekšnesumam. Tā ir līdz sīkumam atstrādāts DJ sets, kurā nav kļūdu un nav arī pārsteigumu. Toties ir daži jauki klasikas citāti - Igijs Pops, kurš vaikstās uz ekrāna, un 'Waiting for My Man'. Tas, nedēļu pēc Lū Rīda koncerta Rīga, kad tepat "Delfos" ir tik daudz lasīts par abiem iepriekšminētajiem kungiem, gluži nejauši, ir kā trāpīts naglai uz galvas. Vēlāk, pēc Normana Kuka izspēlēšanās ar kartona Parisu Hiltoni, man šī izslavētā diskotēka apnīk. Vēlāk, apjautājoties citiem festivāla apmeklētājiem, uzzinu, ka brīdis ar Igiju uz ekrāniem un pēcāk kartona Parisas parādīšanās arī ir bijis tas interesantākais visai garajā Normana Kuka priekšnesumā.
Vakars noslēdzas ar uguņošanu, bet uz mazās skatuves DJ pacenšas uzlikt "James", nezinu speciāli vai nejauši, bet arī tas ir kā naglai uz galvas.
Nobeigumā teikšu, ka festivāls jau nav tikai mūzika vien - festivālā lielu nozīme ir vietai, laikam un cilvēkiem. Un pat tad, ja šis tas muzikālajā ziņā bija pabāls, un bija dažas sīkas organizatoriskas nepilnības, tad kopējā atmosfēra, teicamā vietas izvēle un apkārt esošie cilvēki radīja to īpašo pozitīvo ķīmiju, kas jau ir kļuvusi par šī festivāla vizītkarti un, kas liek bez šaubīšanās to saukt par labāko vasaras pasākumu Latvijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
