"Šī būs mana pirmā viesošanās Rīgā, esmu ļoti priecīga, ka beidzot pilsētu, par kuru esmu tik daudz dzirdējusi, redzēšu savām acīm!" intervijā portālam "Delfi" stāsta krievu izcelsmes amerikāņu mūziķe Regīna Spektore, kura jau pēc dažām stundām (koncerta sākums pulksten 20) kāps uz koncertzāles "Palladium" skatuves, kur redzēsim arī viņas dzīvesbiedra grupu "Only Son".
Labdien, Regīna! Mēs Latvijā jūs ļoti gaidām!
Labdien, man liels prieks! Es arī ļoti gaidu pirmdienu, kad būšu Rīgā!
Bērnībā jūs braucāt atpūsties uz Igauniju. Vai jūs zināt kaut ko par Latviju un kādas jums saglabājušās atmiņas no braucieniem uz Igauniju?
Starp citu - pašlaik esmu Tallinā. Atvainojiet, man ir nedaudz grūti runāt, jo vakar uzstājos festivālā, gulēju vien četras ar pusi stundas.
Kad biju maza, mums bija arī draugi un radi Rīgā, tāpēc esmu par to daudz dzirdējusi. Reiz, kad vakaru pavadījām Pērnavā, vecāki man teica, ka kāds mans tēvocis ar jahtu ieradīsies tur no Rīgas. Mēs stāvējām un viņus gaidījām, bet viņi tā arī neatbrauca. Droši vien brauciens tika atcelts. (Iesmejas.)
Kad Latvijas žurnālistiem pavēstīja par jūsu koncertu Rīgā, jūs pieteica kā anti-folk mākslinieci. Anti-folk definīcija ir visai mīklaina. Lūdzu, pastāstiet, kas tas ir jūsu izpratnē! Vai jūs arī sevi pieskaitāt šī virziena māksliniekiem?
Nē, es sevi neuzskatu par anti-folk mākslinieci. Jūs neesat vienīgā, kam tas šķiet mīklains apzīmējums. Man šķiet, ka anti-folk nemaz nav saistīts ar mūzikas žanru.
Ņujorkā bija kāda kafejnīca, kurā notika brīvā mikrofona vakari, kuros katrs no cepures lozēja kārtas numuru un spēlēja vienu vai divas dziesmas. Man vienmēr bija jāspēlē gandrīz pašās beigās - ap diviem naktī, kad visi jau bija piedzērušies un aizgājuši mājās. (Iesmejas.)
Tomēr uz šo kafejnīcu es no Bronksas braucu ļoti bieži - katru pirmdienu. Spēlēju visu jauno, ko biju sacerējusi. Šajā kafejnīcā ļaudis sevi dēvēja par anti-folk virziena pārstāvjiem, taču tas vairāk nozīmēja draudzību, ne muzikālo žanru.
Kad es tur spēlēju, pārējie pret mani ļoti labi izturējās, bet visi saprata, ka mans muzikālais žanrs tur nemaz neiederas. Man bija ļoti patīkami klausīties citu darbos, bet viņi klausījās manos. Mēs vienkārši draudzējāmies, bet kāds apzīmējumu "anti folk" sāka atkārtot, kad iznāca mans pirmais ieraksts. Tā šis apzīmējums joprojām ir ar mani, lai arī pati pilnībā nesaprotu, kas tas ir. Drīzāk tā ir vienkārši draugu grupa, apzīmējums, kas vairāk saistīts ar attieksmi pret dziesmām - kad rakstīt var par visu. Šajā žanrā visbiežāk sastopamas dziesmas ar atklāti politiskiem tekstiem, bet es esmu citāda.
Vai sevi pieskaitāt kāda konkrēta muzikālā žanra pārstāvjiem?
Uz šo jautājumu man vienmēr ir bijis ļoti grūti atbildēt, jo uzaugu ar ļoti dažādu mūziku - klasisko mūziku, bardiem... Kad ar ģimeni pārcēlāmies uz ASV, sāku klausīties arī citādu mūziku - panku mūziku, hiphopu, kantrī, džezu... Visu, ko vien var iedomāties!
Es mīlu ļoti dažādu mūziku un tāpēc man nemaz nav nekāda konkrēta žanra - es vienkārši rakstu to, kas rakstās. Reizēm tas ir viens stils, reizēm - pavisam cits. Man ir mazāk interesanti būt piesaistītai kādam žanram, jo patīk eksperimentēt ar dažādiem stiliem, sajust kaut ko jaunu. Mani vairāk pievelk ideja uzrakstīt kādu jaunu dziesmu, ne ierakstīties kādā konkrētā žanrā.
Par jums nereti runā kā par Torijas Eimosas un Keitas Bušas muzikālo mantinieci. Vai jūs tam piekrītam un kādi mūziķi jūsu daiļradi ietekmējuši visvairāk?
Ir ļoti daudzi mūziķi, no kuriem esmu ietekmējusies! Es ļoti cienu Keitu Bušu un Toriju Eimosu, bet ir citi mūziķi, piemēram, Pols Makartnijs, Džons Lenons, Džordžs Harisons, kuru mūzika ir mani ietekmējusi daudz vairāk. Arī [bardi] Vladimirs Visockis un Bulats Okudžava ir mani daudz ietekmējuši. Man ļoti patīk arī Billija Holideja, Edīte Piafa, Toms Veitss, Bjorka...
Man ļoti mīļi ir arī daudzi klasiskās mūzikas komponisti. Klasiskā mūzika ir mana pirmā muzikālā mīlestība - Mocarts, Bahs, Šopēns uz mani atstājuši, iespējams, pat lielāku iespaidu nekā mūsdienu mūziķi.
Vai jums kādreiz ir gribējies darboties akadēmiskās mūzikas jomā?
Esmu beigusi arī konservatoriju, taču mana programma nebija klasiska, tā bija saistīta ar dziesmām.
Es ļoti mīlu klasisko mūziku, cenšos apmeklēt arī daudzus klasiskās mūzikas koncertus, tā ir manai dvēselei ļoti tuva mūzika. Man būtu ļoti interesanti būt saistītai ar šo mūzikas pusi, taču dzīve ir tikai viena, tāpēc, manuprāt, ir svarīgi atrast kaut ko savu. Ja visa mana mīlestība būtu veltīta klasiskajai mūzikai... Taču, kad mācījos, man bija diezgan grūti atcerēties skaņdarbus, man ir mazas rokas - ir daudzas lietas, kas neizdodas dabiski. Es necentos sevi pārvarēt, lauzt, es centos atrast kaut ko patiešām savu, kas sanāk dabiski.
Pirms jūsu pagājušā gada koncertiem Krievijā kādā intervijā jūs sacījāt, ka sen esot vēlējusies koncertēt gan Krievijā, gan Izraēlā, taču koncertu organizatori nav vēlējušies ar jums strādāt, jo jums tur neesot savas publikas. Tomēr pērn jūs koncertējāt gan Krievijā, gan Izraēlā. Lūdzu, pastāstiet, kā jūs tur uzņēma!
Lieliski! Turp braucu kopā ar savu vīru [Džeku Dišelu, grupas "Only Son" līderis - aut.], kurš uz ASV emigrēja, būdams pavisam mazs zēns. Kopš aizbraukšanas no Krievijas mēs abi tur nebijām bijuši. Kopā ar mums atbrauca arī mana mamma. Mums tur bija ļoti labi! Mēs lieliski pavadījām laiku. Publika bija brīnišķīga. Man arī ļoti patika daudzas lietas ieraudzīt atkal. Īpaši man patika Maskavā satikt daudzus cilvēkus, kurus nebiju redzējusi kopš bērnības.
Biju arī Sanktpēterburgā, kur bērnībā nepaguvu aizbraukt. Man tik ļoti patika Sanktpēterburga!
Tā nu ir sagadījies, ka tā ir mana dzimtā pilsēta. Kas jums tur vislabāk patika?
Daudzas tipiskas lietas, piemēram, ekskursija uz Ermitāžu, greznās pilis, lielā upe [Ņeva - aut.]. Kad cenšos šo pilsētu aprakstīt draugiem, kuri tur nekad nav bijuši, saku - tā ir kā Parīze uz steroīdiem, jo Sanktpēterburgā viss ir kā Parīzē, bet trīs reizes liekāks! (Smejas.)
Man patīk Sanktpēterburgas radošā atmosfēra.
Lūdzu, nosauciet grāmatas, kuras savas dzīves laikā esat pārlasījusi vairākkārt!
Tās lielākoties ir krievu grāmatas - piemēram, Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita". Šo grāmatu es pārlasu ik pēc četriem, pieciem gadiem. Man ļoti patīk arī Jevgeņija Petrova "12 krēsli" - tā ir daļa no manas "literatūras Bībeles". Tāpat esmu pārlasījusi arī Džeroma Deivida Selindžera darbus.
Jums ir laba muzikālā izglītība, jūs zināt muzikālo kompozīciju veidošanas likumus. Vai jums ir kādas mīļākās skaņu kopas - tonalitātes, akordi, intervāli? Un kāda ir jūsu mīļākā neinstrumentālā skaņa?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tā kā man patīk eksperimentēt, man, iespējams, nemaz nav vienas mīļākās skaņas, es vienmēr meklēju kaut ko jaunu. Tas jaunais, ko atrodu, kļūst par manu mīļāko uz neilgu laiku - līdz atrodu jaunu mīļāko skaņu.
Man ļoti patīk arī stīgu orķestra skaņa, arī savos ierakstos tāpēc man patīk vijoles. Man ļoti patīk arī timpāni.
No neinstrumentālām skaņām man vismīļākās ir dabas skaņas - vējš, jūra, putni. Visas skaņas, ko nav iespējams dzirdēt pilsētā.
Fotogalerijā: Ieskats Regīnas Spektores koncertā Igaunijā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
