23. novembrī Lielajā ģildē Kristīna Poska būs diriģente LNSO ciklā "#koncertsarunas ar Goran Gora" (programmā Roberta Šūmaņa Ceturtā simfonija), savukārt 25. novembrī turpat Lielajā ģildē Kristīnas vadībā notiks "Baltijas simfoniskā festivāla" atklāšanas koncerts, un tajā līdzās Šūmaņa Ceturtajai simfonijai skanēs igauņu izcilā mūslaiku komponista Erki Svena Tīra Ceturtā simfonija "Magma", kurā solo spēlēs mūsu spožais sitaminstrumentālists Guntars Freibergs un kuras atskaņojumu klātienē klausīsies pats autors.
Simfonisko orķestri diriģējoša sieviete mūslaikos nav nekāds pārsteigums – labi panākumi ir Marinai Olsopai (Alsop), Simonai Jangai, Džoannai Falletai, Susannai Melki; kritiķus un klausītājus žilbina jaunā lietuviete Mirga Gražinīte-Tila; nesen sāka diriģēt ģeniālā dziedātāja Barbara Hanigena, un šī ir visa saraksta neliela daļa. Latvijā daudzi atcerēsies Kornēliusa Meistara talantīgo asistenti Joannu Malvicu, kurai patlaban teicami angažementi; mūsu klausītājiem pazīstama būs arī igauniete Anu Tali, kura dažas reizes diriģējusi LNSO.
Vērts atgādināt, ka jau 30. gadu sākumā pie LNSO jeb tolaik Radiofona orķestra diriģenta pults stājās divas dāmas. 1931. gada jūlijā četrus koncertus ar Dvoržāka, Brāmsa, Baha, Bēthovena opusiem diriģēja amerikāniete Antonija Briko, pirmā dāma, kas diriģējusi "Ņujorkas filharmoniķus", daudz uzstājusies Eiropā gan spēlējot, gan diriģējot. Savukārt 1932. gada vasarā radiofona orķestri diriģēja Marta Linca – ungāru vijolniece un diriģente. Starp citu, Briko un Linca bija attiecīgi piektā un sestā dāma, kas diriģēja "Berlīnes filharmoniķus", – abas to darīja 1930. gadā. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Rīgā dažas reizes viesojās padomju laika grande dame Veronika Dudarova.
Ar prieku gaidot Kristīnas Poskas viesošanos Rīgā, te dažas rindkopas no sarunas, kas ieskaņota 1. novembrī Eindhovenā, kur Poska tobrīd iestudēja Bēthovena Ceturto simfoniju.
Skatījos bildes no jūsu dzimtās pilsētas Tīri – tur tāda skaista, sena baznīca.
Tā ir viena no Igaunijas vecākajām baznīcām – Mārtiņa baznīca, celta 13. gadsimtā. Un pati Tīri ir maza pilsētiņa Igaunijas vidienē, to pat ne katrs igaunis zina. Liekas, ka šajā pilsētā nekā nav, un tomēr – laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu tur bija Ziemeļeiropas un Baltijas valstu, iespējams, pati augstākā būve – Tīri radiotornis. Mans vecvectēvs bija viens no četriem šī torņa inženieriem, un mūsu māja atrodas tuvu vietai, kur slējās šis tornis. Uz vecu radioaparātu skalas var redzēt uzrakstus: Ņujorka, Parīze, Tīri, Maskava un tā tālāk. Tagad Tīri atrodas radiomuzejs.
Ir vēl viena zīmīga lieta, kas saistās ar Tīri. Igaunijā ir dažas gadalaiku galvaspilsētas. Piemēram, vasaras galvaspilsēta ir Pērnava, ziemas galvaspilsēta ir Otepē, savukārt Tīri dēvē par pavasara galvaspilsētu, jo tur ir daudz privātmāju ar dārziem un pie mums notiek valsts lielākais puķutirgus. Ik pavasari vienu nedēļas nogali uz Tīri brauc privātdārzu īpašnieki no visas Igaunijas.
Vai uzaugāt muzikālā ģimenē?
Mani vecāki ir sportisti, un interese par mūziku nāk no vecvecākiem, sevišķi no vectēva. Viņš nebija mans bioloģiskais radinieks, bet es viņu uzskatu par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē. Viņš nomira, kad man bija 17 gadu, taču bērnībā viņa iespaids bija milzīgs. Un jā – viņš bija lietuvietis, kas dzimis Latvijā. Kara laikā augsts virsnieks, pēc tam pavadīja 12 gadu Sibīrijā; kad viņu reabilitēja, viņš nez kādēļ nedrīkstēja atgriezties Lietuvā un nonāca Igaunijā, jo Krievijā bija apprecējies ar manu vecmāmiņu, kura tolaik jau audzināja manu mammu.
Lūk, šis vīrs bija sevišķa personība – viņš mācēja septiņas valodas, rakstīja dzeju, dziedāja, spēlēja vairākus mūzikas instrumentus. Viņam ļoti patika opera un piederēja apjomīga skaņuplašu kolekcija. Viņš lieliski spēlēja klavieres un aizrautīgi improvizēja. Droši vien visu šo iemeslu dēļ es pati sešu gadu vecumā paziņoju mammai, ka vēlos iet mūzikas skolā. Tā bija absolūti mana ideja, mammai nekas tāds nebūtu ienācis prātā.
Pastāstiet par saviem diriģēšanas skolotājiem Tallinā un Berlīnē.
Interesanti, ka gan Tomass Kaptens, pie kura mācījos Tallinā, gan arī mans Berlīnes skolotājs Kristians Ēvalds savulaik tika studējuši Sanktpēterburgā. Kaptens mācījās pie Aleksandra Dmitrijeva, Ēvalds – pie Arvīda Jansona un Marisa Jansona.
Pie Kaptena es formāli mācījos kordiriģēšanu, taču ārpus programmas mēs skatījāmies arī kādus simfoniskos darbus divu klavieru pavadījumā, un tieši viņa klasē manī dzima interese par simfonisko repertuāru. Ar mācību orķestri iestudējām Mocarta 29. simfoniju Lamažorā – četri studenti, katrs savu simfonijas daļu. Kopš tā laika es kļuvu atkarīga no orķestra un sapņoju tikai par orķestra diriģēšanu.
Pirms dažiem gadiem skatījos Berlīnes Komiskajā operā jūsu diriģētu Mocarta "Dona Žuana" izrādi un biju lielā sajūsmā. Savukārt LNSO direktore Indra Lūkina redzēja jūs diriģējam Britena "Sapni vasaras naktī", ko turpat Berlīnes Komiskajā operā iestudēja Viesturs Kairišs.
Viesturs nav vienkāršs cilvēks, un vācu dziedātājiem viņa idejas sākotnēji varbūt arī nebija viegli uztveramas, turpretim es momentā sapratu visu, ko viņš teica. Viesturs ir intuīcijas cilvēks. Viņš pasaka pāris vārdu, bet vācietis atbild – es nesaprotu, tu nerunā gana konkrēti. Man gan ar šiem pāris vārdiem pietika, lai saprastu, ko Viesturs vēlas. Viens viņa pateikts vārds varēja atvērt lielu pasauli. Darba sākumposms ar teātra trupu bija drusku problemātisks, bet tad nāca lūzumpunkts, un pēc tam visi augstu vērtēja un cienīja Viestura veikumu.
Starp citu, "Sapņa vasaras naktī" ģenerālmēģinājumā ar publiku teātra dramaturgs paziņoja visai zālei, ka šīvakara izrāde esot Baltijas rokās un pat diriģente esot no Latvijas. Mana pirmā reakcija – es strādāju ar viņiem jau cik ilgi, bet viņi nezina, ka esmu no Igaunijas... Tomēr skaidrs, ka cilvēki visā pasaulē jauc trīs mūsu valstis. Slikti tikai, ka publikā tovakar bija daudz kritiķu, un laikraksti pēc tam viens aiz otra tiražēja šo pārliecību, ka Kristīna Poska ir latviešu diriģente. Tātad novembra beigās es diriģēšu dzimtenē. (smiekli)
Kā jūs nonācāt Berlīnē?
Skatījos Ķelnes, pēc tam Karlsrūes virzienā, lūkojos pēc kādiem padomdevējiem, bet tad nolēmu paļauties uz sajūtu un aizbraucu uz Berlīni. Nodomāju – pat, ja neveiksies ar profesoru, Berlīnē ir trīs opernami, pieci augstākās klases orķestri, varēšu iemācīties kaut ko arī no koncertiem un izrādēm. Galu galā tomēr izrādījās, ka milzīgi veicās arī ar profesoru – tā tiešām bija manas dzīves lieliska izvēle.
Kāds ir Kristiāns Ēvalds?
Ļoti laipns. Nekā no krievu skolas ierastās attieksmes. Bet man tas labi derēja. Igaunijā tiku pieredzējusi dažu labu vecās skolas pedagogu, kas audzēkņus turēja baiļu varā. Uz mani tas īsti nedarbojas. Man šķiet, ka baiļu zonā pazūd viss radošais. Gan Kaptens, gan Ēvalds stipri atbalstīja mani un pieņēma, kāda esmu.
Darba sākumā Ēvalds mēģināja rādīt man priekšā, kā jādiriģē, bet, kad es mēģināju atdarināt, nekas jēdzīgs nesanāca, jo viņš ir liels vīrs, bet es – maza meitene. Un man arī īstenībā jau no paša sākuma bija skaidrs, ka visam jānāk no pašas. Zinu, ka daudzi diriģēšanas studenti izvēlas elku un tad mēģina atdarināt viņu. Mana pārliecība – diriģēšana nav skaistumvingrošana, tā ir dziļi iekšēja padarīšana. Un diriģēšanas kustības rodas no tā, ko tu sajūti. Viss, ko redz skatītājs, dzimst no iekšējas nepieciešamības.
Tas, protams, ir ilgāks ceļš.
Bet tas ir manis pašas ceļš.
Vakar mēģinājumā klausījos, kā jūs diriģējat Bēthovena Ceturto simfoniju, un konstatēju, ka jūsu piegājiens ir tāds, it kā jūs diriģētu operu. Tēli, kontrasti – viss kā operā.
Protams, ir liela atšķirība, diriģējot simfonisko koncertu un operas izrādi. Jau pats darba process ir tik atšķirīgs. Man ļoti patīk abi. Kopš vairs nestrādāju pamatdarbā Berlīnes Komiskajā operā un esmu brīvmāksliniece, ievēroju, ka man drusku pietrūkst operas. Protams, es turpinu diriģēt operizrādes, tomēr ne tik daudz, kā tas bija, strādājot Berlīnē. Man tik ļoti patīk tas darba process. Tajā ir daudz problēmu, bet, kad viss rit gludi, nav nekā skaistāka. Tiesa, kad diriģēju simfonisko koncertu, visu nedēļu strādāju ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un mēs kopīgi attīstām idejas. Operas iestudējuma laikā orķestranti nepārtraukti mainās.
Jums taisnība attiecībā uz Bēthovena simfoniju un operu – simfoniskajā mūzikā es vienmēr meklēju un atrodu drāmu. Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem, jo viņa mūzikā mums ir darīšana ar dzīvi un nāvi. Viņš ietiecas dziļās eksistenciālās problēmās, un to pašu es dzirdu arī, piemēram, Šūmaņa un Erki Svena Tīra mūzikā. Vai arī Šostakoviča darbos, kas man tik ļoti tuvi. Mūzikas valoda visiem šiem komponistiem atšķirīga, bet idejas līdzīgas.
Arī opermūzikā man ļoti patīk drāmas, kurās risina lielos jautājumus, piemēram, kas ir tas, kā dēļ vērts iet nāvē. Un tamlīdzīgi. Vēl nesenā pagātnē man bija zināmas problēmas ar tādiem libretiem, kā, piemēram, Mocarta operā "Figaro kāzas". Tur ir tāda kā divertismenta klātbūtne. Bet tagad es domāju citādi. Jo ilgāk tu studē Mocarta operas, jo vairāk dziļāku slāņu tu tur atrodi.
Man liekas, ka Mocarts vispār ir jūsu mūzika.
Tā nebija mīlestība no pirmās reizes. Atšķirībā no Bēthovena vai Šostakoviča darbiem, kas mani uzrunāja uzreiz, Mocarts atklājās pakāpeniski. Tas bija garāks ceļš, bet tas bija ļoti skaists ceļš. Mocarta skaņdarbi jāpēta ilgāk, tikai tad tie uzplaukst jūsu acupriekšā. Tas, kā viņš liek vienkop dažādus mūzikas stilus, kādus akordus viņš lieto jūtu uzplaiksnījuma brīžos – Mocarta laikā tas bija kas ekstrēms. Mūslaiku cilvēka auss pieradusi pie tā, mums tas neliekas nekas sevišķs. Lai klausīties Mocarta mūziku, drusku jāatkāpjas atpakaļ uz viņa laikmetu, un tikai tad Mocarta mūzikas atveras. Patlaban esmu Mocarta apbrīnotāja. Sevišķi patīk viņa operas. Man pat liekas, ka pietiktu tikai ar Mocarta operām – jau tas vien darītu mani laimīgu operdiriģentes karjerā.
Kā notika jūsu tapšana par brīvmākslinieci?
Tā bija mana izvēle. Radās arvien vairāk interesantu piedāvājumu, bet nācās atcelt tos, jo mana pamatvieta bija Berlīnes Komiskajā operā. Turklāt nedrīkst pārāk ilgi palikt vienā postenī. Es varbūt varētu vēl kādu gadu vai divus būt šī opernama kapelmeistare, taču ne ilgāk. Sajutu, ka ir laiks dažādot savu karjeru. Bet Berlīnes Komiskajā operā es jutos lieliski, un tā bija labākā skola, par kādu varēju sapņot. Jāņem vērā, ka es tur nokļuvu uzreiz pēc augstskolas beigšanas...
Un tas ir kaut kas...
Jā, tas kaut ko nozīmē.
Kas īsti ir Vācijas opernama kapelmeistars?
Faktiski tas ir otrā diriģenta postenis. Berlīnes Komiskajā operā tas nozīmēja pirmā viesdiriģenta statusu. Man nebija jāasistē galvenā diriģenta mēģinājumos un izrādēs, man nebija jāpārņem viņa iestudējumi. Biju pietiekami neatkarīga. Un brīvajā laikā muzicēju citos angažementos.
Jūsu laikā galvenais diriģents bija Henriks Nānāši, bet no nākamā gada šajā postenī stāsies Ainārs Rubiķis. Vai pazīstat viņu?
Nē, mēs neesam pazīstami, bet reiz piedalījāmies vienā un tajā pašā starptautiskajā diriģēšanas konkursā, kas notika 2000. gadā Rīgā. Man bija 22 gadi, es biju pirmā semestra audzēkne, Tomass Kaptens teica, ka uz Rīgu jābrauc visai viņa klasei. Pirmo vietu dabūja igauniete Liliana Kaiva, Ainārs Rubiķis bija otrajā vietā. Arī es tur piedalījos, tā bija visai nejēdzīga pieredze, un es nosolījos sev nekad vairs nepiedalīties nevienā konkursā.
Bet jūs neturējāt solījumu.
Cilvēks mainās. Studiju laikā bija vairākas reizes, kad grasījos pamest iesākto, jo tas, ko un kā es darīju, ievērojami atšķīrās no mana priekšstata, kā tas būtu jādara. Bija vairākas krīzes.
Bailes? Paškritika?
Paškritika. Pati par sevi māksliniekam tā ir noderīga lieta, bet man dažkārt izpaužas pārspīlēti. Tev jāmāk novērtēt, ko tu dari un kā tu to dari. Tas ir vienīgais, kas tev ir.
Kad jūs diriģējat, izskatāties tik laimīga!
Tiesa! Krīzes uznāk, kad esmu viena, bet diriģējot esmu citā pasaulē. Es piedalījos konkursos apmēram līdz 35 gadu vecumam. Nu jau dažus gadus vairs to nedaru. Sešus gadus pēc Rīgas konkursa startēju Mitropulosa konkursā Atēnās, un toreiz mana pozīcija bija citāda. Teicu sev – ja izkritīšu pirmajā kārtā, tomēr zināšu, ka neesmu sliktākā diriģente pasaulē; ja uzvarēšu, vienalga nekļūšu par labāko diriģenti pasaulē. Mans viedoklis par sevi pašu nav atkarīgs no rezultāta konkursā. Faktiski es noslēdzu vienošanos ar sevi. Toreiz paliku ceturtajā vietā un dabūju orķestra simpātiju balvu, tas bija vairāk, nekā biju cerējusi. Un gatavošanās konkursam jau bija ieguvums, es tiešām izbaudīju to. Un vispār – tas, ka kāds ir labāks par citu, tā nereti ir ilūzija.
Negribu izklausīties pēc Normena Lebrehta, tomēr jautāšu – kā ar jūsu kreilību un zižļa turēšanu kreisajā rokā? Vai orķestrantiem nav problēmu ar to?
Liekas, ka nav gan. Dažkārt domāju – ja būtu zinājusi, ka tikšu tik tālu diriģentes profesijā, iespējams, būtu centusies pārmācīties par labroci. Bet tad atceros, ko teica Tomass Kaptens – tu esi kreile, tava vadošā roka ir kreisā, ņem zizli kreisajā rokā, tas tev ir dabiski. Kristiāns Ēvalds teica, ka paies vismaz pusgads, kamēr nomainīšu vadošo roku, lai tak es iztēlojos, cik daudz jaunu partitūru šajā pusgadā iespējams iemācīties. Studiju beidzamajā gadā uzdevu šo pašu jautājumu vēl dažiem cilvēkiem, kuru viedoklim uzticos. Un arī viņi apstiprināja, ka nevajag pārmācīties.
Interesanti ir tas, ka koncerta klausītājs var īsti nesaprast, kas par lietu, – viņš redz, ka kaut kas ir citādi, bet nesaprot, kas tas ir. Tāpat kā ģimenes dzīvē vīrs var jautāt sievai, vai viņa tikusi pie jaunas kleitas, bet īstenībā viņai jauna frizūra. Orķestrantam nepieciešams, lai pirmā stiprā taktsdaļa tiktu rādīta uz leju, un nav svarīgi, no kuras puses nāk šī informācija.
Viens kolēģis no Francijas reiz teica man tā – Kristīna, uzklausi mani kā labu draugu, tu esi diriģente-sieviete un kreile, tur vismaz viena faktora ir par daudz.
Tas, šķiet, nebija joks.
Bet es uztvēru to kā joku.
Vai jums nācies bieži just reakciju uz to, ka esat sieviete šajā profesijā?
Nē. Es arī nesaprotu šo "sievietes lietu". Nezinu, ko runā koncertnamu bufetēs un negribu zināt. Ikviens orķestris vēlas nospēlēt koncertu iespējami labāk. Un darba laikā prioritāte ir kvalitāte. Mēģinājumos ir tik daudz risināmu problēmu, ka šim sievišķības jautājumam neatliek ne vietas, ne laika. Tas ir labi.
Bet es atceros, ka tad, kad kļuvu par Berlīnes Komiskās operas kapelmeistari, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji pēkšņi ļoti ieinteresējās par mani, visi gribēja intervēt. Un tad es piepeši apjēdzu, ka neesmu "normāla". (smiekli) Ne Tomass Kaptens, ne Kristiāns Ēvalds nekad nerunāja ar mani par šo tēmu. Un pēc visām šīm intervijām es vienā brīdi teicu sev – viss, pietiek. Jo es sajutu, ka sāku noticēt savai "nenormālībai". Enerģija gāja pilnīgi nepareizā virzienā, un tam visam nebija nekāda sakara ar darbu, ko es daru. Bija jādistancējas.
No otras puses, es nepiekrītu tām savām kolēģēm-diriģentēm, kas atsakās runāt par šo tēmu. Ja tāda tēma gaisā virmo, tad ir nepareizi izlikties, ka tādas nav. Tā nepazudīs no tā, ka par to nerunās. Es arī neatbalstu feminisma kustību. Man ir sajūta, ka tajā visā ir kaut kas nepareizs, un rodas vēlme norobežoties. Var saprast, kā un kāpēc radās feminisma strāvas, bet tā ir ekstrēma izpausme. Es neatbalstu galējības. Mani interesē dabiska pasaules harmonija. Nedrīkst nostādīt sievieti pret vīrieti kā ienaidniekus.
Jā, ir bijuši daži kolēģi, ko uzskatīju par draugiem, un viņi pēc dažiem konkursiem teica – nu jā, tu tiki tālāk, jo esi meitene. Ir diriģenti-vīrieši, kas domā, ka meitenes viņiem ņem nost darbu. Bet tas ir nepareizs enerģijas virziens. Risinājums – sadarbība. Savstarpēja bagātināšanās. Tas ir vienīgais ceļš. Katrā no mums ir sievišķā daļa un vīrišķā daļa. Mūzikai vajag abus aspektus. Cilvēciskais līdzsvars iestājas tad, kad tu apjaut, kas esi. Ja izdodas. (smiekli) Man nevajag uzsvērt to, ka esmu sieviete. Es vienkārši esmu sieviete. Tas ir pamats. Ja mani apmierina šis stāvoklis, es varu koncentrēties darbam. Ja muzicējot tev ir blakusdomas, tā vairs nav simtprocentīga muzicēšana. Enerģija aizplūst nekurienē.
Mēdz uzvirmot runas par klasiskās mūzikas tuvo galu.
Jau daudzus gadus mēs dzirdam, ka klasiskajai mūzikai nav nākotnes, ka klasiskā mūzika mirst, bērni negrib spēlēt mūzikas instrumentus, jo viņiem ir planšetes un viss cits, kas nespēj konkurēt ar klasiskos mūziku... Tajā pašā laikā mēs redzam arī pretējus procesus. Vācijā opernami kļūst arvien pilnāki un pilnāki. Koncertnami ir labi apmeklēti. turklāt biļetes ir padārgas, bet cilvēki te var atļauties.
Es gan pati pēc dabas esmu optimiste, dažkārt arī stipri naiva, bet es ticu mūzikas spēkam. Kad pirmoreiz nokļuvu operas izrādē, man bija kādi 17–18 gadi, un es tiešām sajutos tā, it kā manā priekšā būtu atvēries pasaules lielākais brīnums. Tas ir vēl viens piemērs tam, ka ne jau tika Kinderstube aizved cilvēkus pie klasiskās mūzikas. Tā sabiedrības daļa, kas meklē personību bagātinošus ceļus, noteikti izvēlēsies arī mūziku. Klasiskā mūzika sniedz refleksiju par cilvēka eksistences jēgu. Pamatjautājumi ir tie paši, kas pirms divsimt un trīssimt gadiem – kas es esmu, ko es te daru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
