Arhitekts – šovmenis. Žanete Skarule par filmu 'Slavas virsotnē'
Foto: Publicitātes foto

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) piedāvā jaunu programmu – "Architect's Cut, kurā iekļautas piecas filmas par arhitektūru un arhitektiem. Viena no tām – "Big Time" (Slavas virsotnē, 2017) vēsta par novatorisko un ambiciozo dāņu arhitektu Bjarki Ingelsu. Filmas režisors – Kaspars Astrups Šrēders. Par filmu savas pārdomas pauž Žanete Skarule, kura veidojusi filmu par latviešu arhitektu Austri Mailītu un viņa radīto Šaoliņas Lidojošā mūku tempļa tapšanu.

Dokumentālām filmām, kas veidotas par spilgtām, plašākā sabiedrībā atpazīstamām personībām, daļu veiksmes nodrošina skatītāju apbrīna vai, gluži pretēji, dziļa nepatika pret filmas galveno varoni. Tā piemēram, ar lielu interesi un nepacietību gaidu Vitālija Manska filmas "Putina liecinieki" pirmizrādi Riga IFF programmā, cerot, ka tā ne tikai ļaus piekļūt tuvāk varoņa personīgajai telpai un iepazīt viņa domu virzību, bet arī savā ziņā apstiprinās sirdī iesakņojušos naidu un pēc filmas noskatīšanās ar iekšēju mieru varēs teikt: "Jā, šis cilvēks patiesi ir nelietis", Jo, būsim godīgi, ja izjūtam nicinājumu pret kādu varoni, mēs nevēlētos, iznākot no seansa, just ko citu kā vien šīs pašas sajūtas pastiprinātā formā.

Līdzīgas ekspektācijas ir skatoties filmas par personībām, kuras cienām un apbrīnojam – to stāstiem būtu jāatklāj galvenā varoņa dzīves ceļā radušās grūtības, izaicinājumi, varbūt pat neviennozīmīgas izvēles, bet tikai tik daudz, lai beigās tomēr ar sajūsmas asarām acīs pie sevis nodomātu: "Kas par stāstu! Kas par cilvēku!"

Taču, kas notiek tad, ja filmas galvenais tēls mūsos neraisa emocijas ne vienā, ne otrā virzienā, kā manā gadījumā tas ir ar dāņu arhitektu Bjarki Ingelsu (Bjarke Ingels) un, pavisam subjektīvi, pasaulē atpazīstamie arhitektu biroja "Bjarke Ingels Group" (BIG) projekti nesaviļņo tā, kā, piemēram, Pītera Cumtora vai Renzo Piano ēkas?

Šķiet, tādā brīdī gribam uzticēties kino kā medijam, kas var atklāt kaut ko šajā personībā vai procesā, kas atsedz papildu līmeņus aiz tā, ko redzam, aizraujot, pirmkārt, ar pašu stāstu.

"Big Time" filmas uzbūve ( šajā kontekstā ļoti patīkami piefiksēt vārdus, kas ietver celtniecības terminus) ir diezgan klasiska: varoņa bērnības mājas un atmiņas, iedvesmas, rutīna, mazas neveiksmes un lieli sasniegumi. Filmas sākumā tiek iezīmēts arhitekta darbības vēriens ar Ingelsa vizīti CBS rīta raidījumā pie Čarlija Rouza, lai apspriestu topošo debesskrāpi "World Trade Center" projektā. Tam seko ģimene un pirmsākumi – paradoksāli, ka dažkārt par brīnumbērnu dēvētā arhitekta vecāki bijuši tie, kas iesnieguši viņa dokumentus arhitektūras studijām, lai arī Bjarkes sapnis bijis zīmēt komiksus. Un, iespējams, viņš šo sapni ir daļēji realizējis – cauri profesijas rutīnai, kur neskaitāmi pārceļojumi mijas ar sapulcēm, nepamet sajūta, ka Ingelss spēlējas, zīmējot mājas, kas vienlaikus ir slēpošanas trase un no skursteņa dod ārā dūmu gredzenus (filmā atklāsies, ka šis nav gluži tēlains apzīmējums ) un viņam noteikti nepatīk spēlēt pēc noteikumiem. Tas labi atklājas "Danish Maritime Museum" projektā, kur Ignelss uzvar skiču konkursā par muzeja realizāciju, "apejot" sākotnējo uzstādījumu, kas vēlāk noved pie konkurentu vēršanās tiesā.

Filmā, kas tapusi septiņu gadu laikā, skatītājs piedzīvo vairāku BIG arhitektūras projektu realizāciju, Ņujorkas biroja atklāšanu, Ingelsa 40. dzimšanas dienu, varoņa veselības problēmas un iemīlēšanos. Filma sākas un beidzas bez īpašām atziņām un fokusa no autora puses, lineāri slīdot cauri ikdienai, bet, kā ar konkrēto jomu nesaistītam skatītājam, visvairāk atmiņā paliek varoņa spēja bez jebkādiem kompleksiem un pārsvarā arī bez kompromisiem, bez īpašas pašrefleksijas un šaubām, turpināt iesākto un ar īpašām šovmena spējām pārliecināt apkārtējos. Atmiņā, personīgi, palikusi arī filmas mūzika. Šķiet, dokumentālajām filmām, ar pārsvarā limitētu budžetu, reti kad tiekkomponēts skaņu celiņš, kas šajā gadījumā patīkami caurvij stāstu.

Kopumā, arhitektūras un dizaina filmu žanrs arvien vairāk nostiprina savas pozīcijas – festivālos tam atvēlēta sava vieta un uzmanība, un ne velti, jo ēkas un dizains ir kas tāds, ko lietojam mēs visi, taču stāstus un cilvēkus aiz šiem objektiem, ja vien tas izdodas, lieliski palīdz iepazīt kino.

Tags

Riga IFF

Comment Form