Cilvēki iziet no mājām, lai dotos uz kinoteātri, ne jau tādēļ, ka tur ir labāka skaņa, attēls vai krēsli, bet gan tādēļ, lai gūtu emocionālu un intelektuālu pieredzi kopā ar citiem. Kad skatāties kino vienatnē, tas ir pavisam citādi nekā skatīties to kompānijā, sajūtot un iedvesmojoties no vibrācijām, ko pieņemts dēvēt par "skatītāju zāles elpu." Pirmkārt jau tas attiecas uz tādām ekstravagantām un eksotiskām filmām, par kādām te būs runa.
Šīs filmas iespējams noskatīties tikai kinofestivālos, tās allaž pārsteidz nesagatavotus, provocē un uztrauc, raisa izbrīnu un aizkaitina – tas ir autorkino ar savu īpašo valodu. Pārdroša un kaislīga kinematogrāfija, kas paplašina vizuālo formu, sižeta risinājumu un emocionālo iespēju robežas. Graujot pamatus puritāniskajai pieejai, kas pastāv attiecībā uz kaisles, cietsirdības, nesavaldības un izlaidības atainojumu, šie kino darbi tiecas izcelt mūs no komforta zonas… un paveic to.
Pēc piecu gadu pavadīšanas noslēgtībā, savu jauno filmu pieteicis izteiksmes ziņā trakākais mūsdienu režisors: Larss fon Trīrs ir atgriezies Kannās. Kritiķi teju aizrīdamies meklē pēc iespējas aizvainojošākus epitetus, skatītāji šausmās pamet zāli.
Visdrosmīgākajiem kinomāniem – Larsa fon Trīra ironiski draudīgais jaunais darinājums "Māja, ko uzcēla Džeks" (The House that Jack Built, 2018). Šausminoša, tomēr ģeniāla filma par mākslas netikumību. Kāds saskaitījis, ka no tās pirmizrādes seansa Kannās dezertējuši vismaz simts skatītāju ar vājākiem nerviem. Pašu autoru tas esot sarūgtinājis, jo viņš gaidījis, ka izbēgs vairāk.
"Lūk, māja, ko uzcēla Džeks…
Un te, lūk, meitene,
Kura tumšā pagrabā ieslēgta
Mājā, ko uzcēla Džeks.
Un te, lūk, policists meklē meiteni,
Kura tumšā pagrabā ieslēgta
Mājā, ko uzcēla Džeks…"
Un tā līdz bezgalībai, jo Džeks ir neticami veiksmīgs ļaundaris, ar narcisismu sirgstošs sērijveida slepkava. Viņam ir hipertrofēta tieksme pēc pilnības. Viņš nav apturams. Viņš ir uzticams un neapturams sava elka, Marķīza de Sada, mantinieks. Asinskārais "misters Izsmalcinātība" nebūtu kulta kinorežisors, ja neiešifrētu savā dvēseli stindzinošajā stāstā daudz kulturoloģisku un estētisku vēstījumu, ko ir pa spēkam atminēt vien īstiem kino maniakiem.
Filmā ietvertas liriskas un filozofiskas atkāpes, ieskaitot animētas epizodes un daudzas kultūras un vēsturiskās atsauces. Trīrs dēvē šo metodi par "digresionismu" – atkāpju mākslu.
Darbs ir burtiski piesātināts ar simboliem un poētiskām metaforām, kas apvērš daudzus līdzšinējos priekšstatus un liek apšaubīt tradicionālās vērtības.
Daži saskatījuši filmā par sērijveida slepkavu ģeniālu režisora eseju par nodarbošanos ar mākslu un tā bēdīgajām sekām.
Šīs filmas iespējams noskatīties tikai kinofestivālos, tās allaž pārsteidz nesagatavotus, provocē un uztrauc, raisa izbrīnu un aizkaitina – tas ir autorkino ar savu īpašo valodu. Pārdroša un kaislīga kinematogrāfija, kas paplašina vizuālo formu, sižeta risinājumu un emocionālo iespēju robežas. Graujot pamatus puritāniskajai pieejai, kas pastāv attiecībā uz kaisles, cietsirdības, nesavaldības un izlaidības atainojumu, šie kino darbi tiecas izcelt mūs no komforta zonas… un paveic to.
Vēl nav pieklusuši strīdi un skandāli ap Larsu fon Trīru, bet visa Kruazeta bulvāra garumā jau vijas garumgara rinda, gaidot cita Kannu provokatora, Gaspāra Noē, filmas pirmizrādi.
Filma met izaicinājumu jau ar savu afišu – "Jūs ienīdāt "Viens pret visiem", neieredzējāt "Neatgriezenisko", izjutāt riebumu pret "Ieeju tukšumā", nolādējāt "Mīlestību". Nu pamēģiniet manu jauno filmu – "Ekstāze,"" aicina Gaspārs Noē.
Prasīgie Kannu kritiķi bija stāvā sajūsmā, apskatu virsraksti kliedza: "Gaspāra Noē jaunā filma ir spridzeklis!", "divas neprāta stundas un nenoliedzams triumfs", "amorāla ballīte, kas noved līdz "Ekstāzei"…
Jāteic, bija arī tādi, kas vispārējai līksmība nepievienojās. Viedokļi par filmu variē no naida līdz dievināšanai.
Vizuāli nežēlīgais un vētrainais deju šausmu gabals izraisa galvas reiboni un eiforiju, pārvēršoties "baudu parādē".
Filma turpina Gaspāra Noē neizturamo kino un noved līdz loģiskai kulminācijai viņa galveno tēzi: dzimšana un nāve ir neiedomājama pieredze, bet dzīve ir aizslīdošs baudījums.
Divas stundas jūsu priekšā bangos mežonīga, satriecoša orģija, kurā valda sekss, narkotikas un netīrās dejas. Tomēr jūs negribēsiet to palaist garām. Vieniem šis vakars izvērtīsies skaudrā pārbaudījumā, savukārt citi pieredzēs īstu ekstāzi…
Kamēr vēl domājat – izvēlēties kareivīgā erotomāna realitātes seksuālo izzināšanu vai sadista-perfekcionista radošos meklējumus, festivāls veic negaidītu gājienu, iemetot spēlē vēl vienu bumbu…
Mēslu bumba ir vīzija, kas vajā galveno varoni dižā čehu sirreālista Jana Švankmaijera filmā "Kukaiņi". Sirmais meistars ir paziņojis par aiziešanu no kino un ar šo pēdējo darbu atgriežas savu labāko avangarda provokāciju līmenī. Stāsts par mušu, circeņu un mēslu vaboļu dzīvi? Kāpēc gan ne? Jo īpaši tad, ja tas huligāniski samontēts kopā ar "Karali Līru".
Seši amatieraktieri izrādes mēģinājumu procesā pieredz biedējošas transformācijas, pakāpeniski saaugot ar kukaiņiem, kurus atveido. Šīs Kafkas cienīgās mutācijas un ar tām saistītās radošās mokas pārvērš insektoloģisko trilleri homēriskā farsā. Jā, no savas mēslu bumbas neizbēgt, lai arī cik ātri skrietu…
"Pirms izlēmīgi mesties "grēka atvarā", jums jāpieņem daži nosacījumi, kas saistās ar skatītāja briedumu, gatavību pārbaudījumiem, atsacīšanos no svētulības un spēju neatraidīt svešus kultūrkodus… Izvērtējiet savus spēkus un iespējas, pirms izšķiraties par to, uz kuru filmu doties," novel festivāla rīkotāji.
Plašāk par filmu seansiem – www.balticpearl.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
