Filmas apskats: Vudija Allena veltījums slavai. Romai – ar mīlestību  (13)

Iespējams, tā, tāpat kā iepriekšējais Allena darbs ”Pusnakts Parīzē”, saistāma ar zināmu sentimentu pret zudušo pasaules godību. Tomēr šķiet, ka režisoru ar filmas darbības lokāciju īsti nekādas īpašas jūtas nesaista. Romas sajūta gandrīz divas stundas garajā kinodarbā aprobežojas ar ierastiem, pastkartīšu cienīgiem kadriem pie Trevi strūklakas, Spāņu kāpnēm, neaizmirstot arī par mazajām un romantiskajām pilsētas ieliņām, kurās maldās tie, kam tūristu iemītās takas nav pa prātam. Šāda samērā nodrāzta Romas izjūta brīžiem sāk šķist kaitinoša. Arī šoreiz, tāpat kā Parīzē un Barselonā (filmā ”Vikija Kristīna Barselona”) dominants izrādījies sauklis – ”pilsēta, kurā var atgadīties jebkas”, bet ”Romai – ar mīlestību” galvenais trumpis ir Allena izvēle dažādās stāstu līnijas koncentrēt uz vienu mērķi - trāpīgi pasmieties par mūsdienu slavenību kultu, kurā daži vēlas kļūt pamanāmi, bet citi - noreibt no slaveno tuvuma, bet, galvenokārt, ilgojas izrauties no smacīgās dzīves realitātes.

Šķiet, ka Allenam - kolorītajam kungam, kuram sarkastiski izteikumi nav kabatā jāmeklē – vienreiz ir apnikusi Holivudas sabiedrība un popularitātes industrija, kura liek ”cilvēkam – parastajam” sajusties pavisam mazam. ”Romai – ar mīlestību” varētu nodēvēt par saistošu un uzjautrinošu refleksiju par pasaules slavenajiem. Tajā prasmīgi apspēlētas gan 21. gadsimta 15 minūtes slavas, kuras sevī ietver arī līdz mielēm absurdu personības kultu - tā ietvaros sabiedrības intereses zonā nonāk pat savu varoņu brokastu ēdienkarte un ”nopietnais” jautājums par mīļāko apakšveļu.

Vēl ir tie, kurus slavas aura apbūrusi tik ļoti, ka tie gatavi doties saviem elkiem līdzi uz pasaules malu, vai vismaz Sicīliju, pa ceļam iegriežoties arī kādā no Romas viesnīcu istabām. Stāsti neiztiek bez Allenam raksturīgajām un visnotaļ patīkamajām intelektuālajām atsaucēm, minot tādus pasaules literatūras klasiķu vārdus kā Strindbergs un Rilke, gan iemānot izklaidējošajā komēdijā traģisma pilnas operas ārijas, pie reizes maigi paķiķinot par tiem, kuri sevi uzskata par intelektuāļiem.

Neskatoties uz lielisko aktieru plejādi, un Allena filmām tik ierasto nedaudz neveiklo un savādi nopietno komēdiju, jāatzīst, ka pats režisors ir šīs filmas viskolorītākais varonis – pensijas vecuma kungs, kuram problēmas samierināties ar savas ”zvaigžņu atradēja” karjeras beigām. Ņujorkas intelektuālis, kā ierasts ar tumšiem, masīviem briļļu rāmjiem, dīvaini augstu uzvilktām biksēm, mērenu neirotismu un fantastisku melno humoru, kura dēļ vien vērts redzēt režisora veltījumu mūžīgajai pilsētai. Arī šajā filmā izteikti redzams tas, ka visi Allena varoņi ir samērā parasti, bet viņu piedzīvojumos Romā nenoliedzami ir kaut kas neparasts, kaut kas, par ko vērts runāt. Zem apspēlētās slavas tematikas slēpjas varoņi, kuri alkst būt īpaši un izkāpt no dzīves vienmuļības, šoreiz pavadot laiku dzīves baudu mekā.

Allena filmas vienmēr interesantas ar to, ka viņš veikli izmanto klišejas gan saistītas ar darbības lokāciju, piemēram, šoreiz par stāstu pieteicēju izvēloties Romas policistu, kurš darba dienas aizvada aizrautīgi, bet visnotaļ bezjēdzīgi uzstājoties noslogotos ielu krustojumos, gan cilvēku attiecībām un sadzīvi. Tomēr neskatoties uz labi zināmajiem un atpazīstamajiem kodiem un modeļiem, Allens tos savieno atjautīgā un gudrā komēdijā, kura baudāma arī tiem, kuri nemeklē tikai vieglu izklaidi. Sirsnīgi un cilvēcīgi.