Filmas darbība risinās aizgājušā gadsimta 40. gadu beigās, Losandželosā. Attēlotais laikmets, redzamie tipāži un estētika iezīmē niansētas atsauces uz tā laika amerikāņu kino pērli - film noir. Tomēr doties uz "Gangsteru medniekiem", sagaidot izsmalcinātu detektīvdrāmu ar noslēpumainiem cilvēkraksturiem, nevajadzētu, jo galvenais uzsvars, vismaz vizuāli, likts uz asiņainiem cīniņiem ar vietējo mafiju, bet filmas varoņu kolorīts slēpjas ironizēšanā par to klasiskākām Holivudas versijām. Uz ekrāna redzamais savā ziņā ir Tarantino kino cienīga, atklāta, bet tomēr skaista vardarbība, kuras izpildījums arī veido filmas kiču. Tomēr neskatoties uz vieglo zobgalību un estētisko mežonību, arī "Gangsteru medniekos" neiztrūkst klasika Holivudas stāsta uzbūve ar konfliktu, tā saasinājumu, un atrisinājumu. Zudušas nav arī laimīgās beigas un pašaizliedzīgie varoņi.
Līdz ar to pats stāsts par ļauno Losandželosas mafijas vadoni Mikiju Koenu un dažiem brīvdomīgiem pilsētas policijas pārstāvjiem, kuri rada grupējumu mafijas nelikumību apkarošanai savā pilsētā, neliekas diez ko interesants. Tomēr filma piesaista ar jau iepriekš minēto vizualitāti, kas klātesoša ne tikai vardarbības ainās, bet arī tēlu raksturojumos. Jau pašā sākumā, kad skanot aizkadra tekstam, kurš iezīmē mītu par centrālo ļaundari, uz lielā ekrāna vērojams Šona Pena, kurš spīdoši un kolorīti attēlo Mikju, izpildījumā smalks un niansēts cīniņš ar boksa maisu. Izmantotais palēninājums izceļ katru viņa kustību, radot pārliecinošu iespaidu par tēla mērķorientāciju, varu un spēku, kas spoguļojas arī viņa dzelžainajā un samocītajā sejas izteiksmē. Filmas gaitā rafinētais bezsirdis, tiesa gan neiegūst sirsnīgākas iezīmes, tomēr Šona Pena tēlojumā ir neizskaidrojami simpātisks ar savu kodolīgo runas manieri, kurā iezogas savāds un dzēlīgs humors, piemēram, paziņojot, ka par prostitūtu nepiedzimst, par tādu ir jāuzaudzina.
Viņa pretinieki – drosmīgie, tiesa arī ne tie pareizākie likumsargi - ir gana koša kompānija, kurai veltīto uzmanību gan lielākoties filmas laikā nozog Raiena Goslinga varonis – smukākais un arī apķērīgākais no gangsteru medniekiem, kuram izdodas savaldzināt arī filmas femme fatale - Emmas Stounas tēloto Greisu. Savā ziņā sapulcētā apvienība, kura, aizstāvot savu pilsētu, darbojas ārpus likuma robežām, atsauc atmiņā Oušena bandu, jo arī te ir labākie - šāvēji, braucēji, tehniķi. Tomēr atšķirībā no iepriekš minētās komandas, šie neizceļas ar īpašu atjautību. Tieši tas viņus arī padara par neparastiem varoņiem, ļaujot visu filmas gaitu aizrautīgi sekot grupiņai gandrīz cilvēku - parasto, kuri cīniņā ar prasmīgiem un nežēlīgiem ļaundariem devušies bez jebkāda plāna un sajēgas par veicamo uzdevumu, paļaujoties tikai uz veiksmi.
"Gangsteru medniekos" netrūkst vecās, labās amerikāņu kino morāles, kas slavē drošsirdību un uzdrīkstēšanos, pašaizliedzīgu cīņu par vietu, ko saucam par savām mājām, un ģimeni kā centrālo vērtību, kuras labklājībai jāziedojas. Tas, kas glābj filmu no Holivudas pasakas titula, ir sprāgstoši pēckara autiņi, palēninājumā pa ekrānu lidojošas lodes un nesaudzīgie sitieni pa Mikija Koena seju filmas noslēguma lielajā kautiņā. Kopumā sanācis labs gangsterkino ar nodevu pareizībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
