Pienācis visai rets mūsdienu Latvijā brīdis – uz lielā ekrāna tiek rādīta pašmāju filma, turklāt pilnmetrāžas, pietiekoši netradicionāli uzņemta un vispār – notikums.
“Skumsošā meitene” uzņemta studijā “Kaupo”, to režisējis Arvīds Krievs.

Filma vairāk balstās uz personāžiem un nevis uz notikumiem. Sarežģītā savstarpējo attiecību pineklī iesaistās maniakāli noskaņots fotogrāfs (Mārtiņš Freimanis), dzejoļus rakstoša jauna sieviete (Kristīne Navarauska), no azartspēlēm atkarīgs arhitekts (Ģirts Krūmiņš), viņa no armijas pārnākušais brālis (Mārcis Lācis), biseksuāls frizieris (Regnārs Vaivars), ziedu salonā strādājoša seksīga sieviete (Anna Šteina) un diezgan turīgs nelaimīgs datoriķis (Ivars Stonins).

Atsevišķi skati filmā ir tik šķebinoši, ka cilvēkiem ar vājiem nerviem labāk to vietā aiziet atpūtināt acis ar kādu “Miroņu zemi” vai “Vaska namu”. “Skumstošās meitenes” skatītājs var pavērties gan mediķu darbā, kad tie zāģē līķa galvaskausu, gan gandrīz izjust asiņu garšu tuvplānā rādītam Mārtiņa Freimaņa, Kristīnes Navarauskas un starp viņu mutēm ceļojošas žiletes asiņainam skūpstam.

Kopumā jāatzīst, ka tieši “skandaloza” ir labākais vārds, ar ko īsi raksturot šo filmu. Līdzās baisminošajiem skatiem te atrodami arī vīriešu skūpsti un erotiskas dejas, transseksuāla izskata cilvēki, kaila scenārija autore, bēres, kurās dzīvie fotografējas ar nelaiķi un daudz kas cits.

Šī nav no tām filmām, par kurām var skaidri pateikt, ka tā ir laba vai slikta. Drīzāk gan neviendabīga. Pirmās desmit-divdesmit minūtes tu domā, ka skaties no skečiem veidotu komēdiju, pēc tam filma pārvēršas ģimenes drāmā, tad stāstā par mūsdienu “tikumiem” un nakts dzīvi, te atkal parādās šausmenes elementi – vismaz droši var teikt, ka sociālistisko reālismu šajā filmā velti meklēt. Tad jau drīzāk tā sasaucas ar Gundegas Repšes vai Noras Ikstenas grāmatām.

Kaut gan atsevišķās epizodēs no aktieru snieguma varētu vēlēties vairāk ticamības, kaut arī operatora darbība filmas sākumdaļā nešķiet perfekta, šo filmu ir vērts ikvienam vietējam un varbūt ne tikai vietējam kino mīlim, lai varētu pārliecināties, ka Latvijas kino mākslinieki var arī savādāk. Savādāk, nekā “Es mīlu jūsu meitu”, savādāk nekā padomju laikos. Vai labāk, lai katrs atbild sev pašam.

Vērtējums:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!