Gandrīz svētais krokodils Gena. Mācītājs Linards Rozentāls par filmu 'Gandrīz svētais'
Foto: Kadrs no filmas "Gandrīz svētais"

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā šogad iekļauta filma "Gandrīz svētais", kas stāsta par ukraiņu mācītāju Genādiju Mohņenko, kura misija ir strādāt ar ielu bērniem kara un nemieru pārņemtajā Marioupolē. Par filmu pēc noskatīšanās raksta latviešu mācītājs Linards Rozentāls.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Manai, četrdesmitgadnieku, paaudzei piederīgie droši vien labi atceras bērnībā bieži redzēto multfilmu "Krokodils Gena un tās kolorītos varoņus. Man šķiet, ka kāda cilvēku radīta mākslas darba ģenialitāte un pārlaicīgums slēpjas tajā, ka šis darbs kļūst par metaforu kaut kam citam – tas tālu un dziļi pārsniedz paša mākslas darba realitāti un kontekstu. Tā tas ir noticis arī ar savulaik tik populāro multfilmu pavisam citā vēstījumā – režisora Stīva Huvera 2015. gada filmā "Gandrīz svētais" (filmas sākotnējais nosaukums – "Krokodils Genādijs").

Tas ir stāsts par kādu, no viena skata punkta, pretrunīgu un nekonvencionālu ukraiņu mācītāju un kapelānu Genādiju Mohņenko, kurš izveidojis rehabilitācijas centru "Svētceļnieka Republika". Mohņenko ar saviem draugiem kādā Ukrainas pilsētā, šobrīd daudziem zināmajā Mariupolē, no pagrabiem, ielām, izgāztuvēm, truščobām bieži vien piespiedu kārtā vāc ielu bērnus, pusaudžus un jauniešus un mēģina kaut kā viņus motivēt dzīvei, tiecas viņus izraut no lēnas, narkotiku apmiglotas nāves.

Tajā pašā laikā – viņa darbs, patiesībā, kaislība, iet šķērsām kaut kādai pastāvošai varas sistēmai, birokrātijai, instancēm, farmācijas interesēm vai vienkārši pieradumam. Tas ir pretstats apātijai un idejai, ka viss ir, kā ir, un nekas nevar būt citādāk. Genādijs bieži sevi dēvē par krokodilu Genu – tā salauzdams saprašanās stingumu ar sevī noslēgtajiem un savām dzīves drumslām savažotajiem jauniešiem.

Genādija darba metodes ir tiešas, realitāti konfrontējošas un paradoksālas ar to, ka tajās savienojas atvērta un ievainojama mīlestība, kā arī rakstura stingrība. Genādijā un viņa kaislē var redzēt ievainojamu spēku, ka viņš dara to, ko nevar nedarīt. Viņš saka: "Man nevajag atļauju, lai darītu labu." Līdzīgi kā multfilmā krokodils Gena izvelk kanalizācijas šahtā iekritušu bērnu, to dara arī Genādijs Mohņenko. Kā norāda paši filmas veidotāji – multfilmas paralelitāte ar Genādiju un "Svētceļnieka Republiku" ir pārsteidzoša.

Bet ir vēl viena paralelitāte, kuru kā mācītājs un teologs nevaru nepamanīt es. Es negribu Genādiju idealizēt. Taču viņa kaislība ir arī Jēzus kaislība. Tas ir acīmredzami. Jo Jēzus nostājās drosmīgā opozīcijā pret sava laika valdošo sistēmu – gan laicīgo, gan garīgo. Viņš nevis ar skaļiem vārdiem, bet konkrētiem darbiem aicināja to mainīties, pārtapt par to, kas kalpo nevis pati sev, bet cilvēkiem, iekšējai un ārējai labklājībai. Jēzus vēsts bija ļoti konkrēta un specifiska, tāda ir arī visas Bībeles centrālā vēsts – tā rāda mums ceļu, kā vai nu mainīt vardarbīgu vai apātisku sistēmu, vai arī – ja nepieciešams, iziet no tās un būvēt ko jaunu.

Jēzus pievērsās sabiedrības visatstumtākajiem un nicinātākajiem; tiem, kurus citi neturēja par neko un uzskatīja, ka tie vairs nav cilvēki. Jēzus viņiem atkal atdeva atpakaļ cilvēcību un izaicināja pārējos sākt apšaubīt pārmaiņu neiespējamību. Šī sistēma, ko Jēzus mainīja un būtu turpinājis mainīt, piesita Viņu krustā. No tā nav pasargāts neviens. Un tomēr – vienmēr visos laikmetos ir cilvēki, kuri sāk izkustināt to, kas iepriekš licies neizkustināms. Un iesāk kustību, ko vairs nevar apstādināt.

Filmas nosaukums ir "Gandrīz svētais". Bet svētais ir nevis cilvēks bez trūkumiem, bet gan cilvēks, kas spējīgs mainīties pats un mainīt citus. Būt svētam nozīmē spēt mainīties. Un gandrīz svētais laikam ir cilvēks, kurš ir darījis iespējamo un neiespējamo un vienlaicīgi redz, cik maz tas ir, cik niecīgs ir rezultāts. Tā ir tā bezpalīdzība, milzīga drosme un spēks, kas pavīd filmas noslēguma kadros: Genādijs peld Melnās jūras pelēkajos ūdeņos varenu un biedējošo kuģu fonā. Karavāna iet tālāk, lielās sistēmas nedzīvie kuģi ne par kapeiku nav novirzījušies no sava iepriekš noteiktā ceļa. Taču tam visam šķērsām, pavisam citādi – dzīvs, kails un ar gaišu sirdsprātu peld Genādijs. Vai viņš izpeldēs? Vai noslīks? Vai izdosies? Vai būs tāds brīdis, kad "Svētceļnieka Republiku" varēs aiztaisīt ciet? To mēs nezinām. Bet Genādijs un viņam līdzīgie turpina drupināt varenās sistēmas, mūsu domāšanas un uztveres sienas. Un veidot drupas. Uz kurām sākt augt pavisam kaut kas cits. Kāds stādiņš no citas esības.

Cits Gars, cita dzīve, cita domāšana un uztvere. Un man šķiet, ka tieši tas ir vienīgi patiesais kristīgās Baznīcas uzdevums. Būt par to un darīt to, ko dara Genādijs. Spēt zināt, kas kurā brīdī ir tie pilgrimi (tulkojumā - svētceļnieki), ar kuriem kopā tev ir jābūt – gribi vai negribi, proti vai neproti. Un jāvāc kopā svētceļojumam, kura jēgu vēl pats nemaz nespēj līdz galam izskaidrot un saprast.

Man tā arī netapa skaidrs, kādas kristīgās konfesijas mācītājs Genādijs ir. Bet, vai tam ir kāda nozīme? Viņā jūtams kristietības autentiskais nervs – vēl pirms visām konfesijām un institūcijām. Kaut kas radniecīgs ar Jēzu. Genādijs ir kā pārejas laika pravietis, kur vecais brūk un vairs nespēj kalpot saviem mērķiem, bet jaunais vēl nav izveidojies. Tad – vienīgie, kas iznes cilvēcību, labestību, līdzcietību, piedošanu un ieskicē jaunas cerības, ir šādi pravieši. Bez viņiem mēs nevarētu būt tie, kas esam. Bet par viņiem var būt tikai retais.

Tikpat rets kā krokodils, kurš nevis kampj, bet palīdz. Tikpat rets kā krokodils Gena. Un tāpēc gandrīz svēts.

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.

"Gandrīz svētais" – režisors Stīvs Hūvers (Steve Hoover), 2015 gads, ASV/Ukraina.

Tags

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form