Interesanti fakti - patiesība un mīti par 3D kino  (10)

Ar apzīmējumu 3D bieži vien saprotam 3D animāciju vai 3D datorgrafikas efektus filmās. Tādēļ kino, ko šobrīd kinoteātrī skatāmies ar īpašām brillēm, patiesībā būtu jāsauc par S3D – stereoskopisko 3D.

Tas nozīmē, ka filmu neatkarīgi no tā, vai tā ir animācija vai aktierkino, veido divas nedaudz atšķirīgas attēlu plūsmas; vienu paredzēts skatīt ar labo, otru ar kreiso aci.

Lai arī varētu šķist, ka S3D ir mūslaiku izgudrojums, eksperimenti ar telpisko filmēšanu sākās apmēram tajā pašā laikā, kad piedzima kino - 19. un 20. gadsimta mijā. Interesanti, ka kino pionieri brāļi Limjēri 1933. gadā pārfilmēja S3D formātā vienu no pašām pirmajām un slavenākajām filmām kino vēsturē - "Vilciena pienākšana stacijā".

Ap 1940. gadu S3D filmas sāka uzņemt un izrādīt arī PSRS. Rīgā 1969. gadā tika uzbūvēts kinoteātris "Spartaks", kas tagad ir kino "Splendid Palace" Mazā zāle. Padomju laikā tajā rādīja S3D filmas.

Sākotnēji S3D filmas tika demonstrētas no divām kino lentēm ar diviem projektoriem. Tas bija tehnoloģiski sarežģīti, seansa laikā bija nepieciešami starpbrīži kino lenšu nomaiņai. Lai skatītāji neaizietu uz mājām, scenāriji tika rakstīti tā, ka filma jāmaina pašā interesantākajā brīdī. 60. gados tika izgudrots veids, kā stereoskopisko kino parādīt no vienas kino lentes, uz kuras uzkopēti abi attēli. Tas gan padarīja attēlu tumšāku un krāsas mazāk izteiktas. Rezultātā S3D popularitāte pamazām noplaka. 80. gados S3D filmas uzņēma gandrīz tikai IMAX kinoteātriem - un tās lielākoties bija dokumentālās filmas par dabu.

Taču Holivudā vienmēr bijuši stereoskopiskā kino fani, viens no tādiem ir Džeimss Kamerons, kurš pirms vairāk nekā 10 gadiem ar jaunizgudrotu digitālu kameru sistēmu uzņēma vairākas dokumentālās filmas. Arī citi režisori sāka izmantot šo tehnoloģiju. 

Roberta Zemeka filma "Polārais ekspresis" (2004) tika izrādīta gan "parastajā" 2D formātā, gan 3D formātā - un tieši tie nedaudzie IMAX kinoteātri, kas izrādīja 3D versiju, nopelnīja ceturto daļu no visiem filmas ienākumiem. 

Šie grandiozie panākumi izraisīja tehnoloģiju sacensības visām lielākajām filmu studijām. 2009. gadā pirmizrādi piedzīvoja filma "Avatars", tolaik dārgākā jebkad uzņemtā filma, ar kuru plašākai sabiedrībai arī saistās S3D atdzimšana mūsdienās.

Kamēr plaši tiek apspriestas Holivudas industrijas S3D veiksmes un neveiksmes, kino profesionāļu vidū par labāko S3D filma tiek uzskatīta Vima Vendersa dokumentālā filma "Pīna" (2011) par vācu horeogrāfi Pīnu Baušu. Tā pierāda, ka S3D telpā tehnoloģijas nenomāc saturu, bet to papildina. 

Nākamais S3D tehnoloģijas solis ir autostereoskopija jeb S3D, ko var skatīties bez neērtajām brillēm. Šādi ekrāni jau ir izgudroti - tie atgādina padomju laika kalendārīšus ar grubuļaino virsmu, ko, kustinot rokās, var novērot divus vai vairāk attēlus. 

Atkarībā no leņķa, ekrāns katrai acij rāda atšķirīgu attēlu, taču skatītājam jāatrodas pareizajā vietā, lai ieraudzītu 3D objektu. Jau pērn vairākas TV ražotāju kompānijas piedāvāja kvalitatīvus bezbriļļu TV risinājumus, tomēr pašreiz tas vēl nav gluži tas, ko vēlas skatītājs, savukārt kinoteātrī šo tehnoloģiju ieviest ir sarežģīti, jo šāda tipa lielizmēra ekrāni ir pārāk dārgi.

Jāņem vērā arī tas, ka S3D telpiskums ir atkarīgs no tehnikas. Filmu, kas radīta viena izmēra ekrānam, nevar izrādīt cita izmēra ekrānā - telpiskums nedarbosies vai tiks izkropļots, piemēram, izstiepjot cilvēku degunus kā Buratino.

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņiem 3D nelatīk, taču, iespējams, viņu pieredzi sabojājušas "viltotās" jeb korverģētās S3D filmas. Šādas filmas ir uzņemtas ar vienu, nevis divām kamerām, pēc tam datorprogrammā pārveidotas par telpiskām filmām. 

Kadru pēc kadra tēlus izgriež no filmas un bīda telpā uz priekšu un atpakaļ kā aplikācijas, tādēļ nereti detaļu apstrāde nav kvalitatīva skatītāja acij. Ir, protams, arī rūpīgi konverģētas populāras filmas - piemēram, "Titāniks" vai "Juras laikmeta parks", kuras faktiski nevar atšķirt no "īstajām" S3D filmām. Pirms došanās uz 3D filmu vērts internetā papētīt tās izcelsmi.

Cits aspekts, kas traucē baudīt S3D filmu, ir pieraduma jautājums. Kino mūsu acis pieradušas koncentrēties uz noteiktu attālumu divu studu garumā, bet te pēkšņi tām pamatīgi "jāvingro", jāskatās te tuvāk, te tālāk. Pierodot pie intensīvās vērošanas, nepatīkamās sajūtas mitēsies.

Es pētu S3D filmēšanas tehnoloģijas kopš pirmajām S3D filmām uz Latvijas kino ekrāniem. Uzskatu, ka šī tehnoloģija spēj ne vien izklaidēt, bet arī būt noderīga dažādās zinātnēs, piemēram medicīnā, fizikā, ķīmijā, arī izglītībā, apgūstot trigonometriju, dabu un citas zinātnes. 

Bet lielākais devums ir klātbūtnes sajūtas nodrošināšana. Jo tālāka, nesasniedzamāka un fantastiskāka vide, jo neaizvietojamāka ir šī tehnoloģija. Varētu iebilst, ka var taču iekāpt lidmašīnā vai zemūdenē un piedzīvot to pats, tomēr ar vairākiem piemēriem šis arguments ir atspēkojams. Piemēram, S3D tehnoloģiju eksperti ir radījuši mikroskopiska izmēra videokameras, ar ko iespējams filmēt dzīvās dabas mikropasauli - augus un kukaiņus, ko cilvēkam ar savām acīm nav iespējams novērot. To pašu var teikt par jūras dzīlēm vai fantastikas filmām, kas ļauj pabūt uz citām planētām vai kosmosa kuģiem, kas mūsu dzīves laikā, visticamāk, vēl nebūs iespējams.

Svarīgi ir, ka ejam kopsolī ar pasaules kino attīstību. Uzņemot "Rīga-2041", izmantojām Latvijā būvētu S3D kameru stiprinājumu sistēmu, kas pēc visiem parametriem neatpaliek no Holivudā lietotajām sistēmām. Esmu lepns, ka "Rīga-2041" komanda apguva šo filmu veidošanas tehniku un mums nenācās pirkt dārgu ārvalstu speciālistu pakalpojumus, kuri, iespējams, slēptu savu aroda prasmi un nesagādātu tādu pieredzi, kādu guvām mēs, paši uz savas ādas izmēģinot visus pirmās Latvijas S3D filmas uzņemšanas aspektus, stāsta Eglītis.