Kino kritiķe Ieva Viese: Sazīmēt vīrišķību
Foto: Publicitātes foto

Rīgas Starptautiskais filmu festivāls "2Annas" spēj lieliski izmest kādu provokatīvu āķi. Sākumā šķiet pavisam ikdienišķa tēma, filma vai veids, kā palūkoties uz kino, bet tad tu attopies, atceroties par to vēl pāris gadus vēlāk. Šoreiz, kad festivāls ar svinīgu nerātnību atzīmē 20. norisi, programmai dots nosaukums "Vīrietis: Varonis. Mīļākais. Āksts". Jau laikus pirms filmu konkursa (festivālā "Positivus", forumā "Baltā Nakts" un citur) iesaistījuši diskusijās dažādu nozaru ekspertus, festivāla organizatori tur skatītājus gatavībā atsvaidzināt domas par vīriešiem kino.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Konkurss šogad norisinās trijās grupās – Starptautiskais īsfilmu konkurss, Starptautiskais vidēja garuma filmu konkurss un Baltijas īsfilmu konkurss, bet festivālā skatāmas vēl vairākās tematiskās skates ar tādiem daiļrunīgiem nosaukumiem kā "Vīrietis un sekss", "Vīrietis un futbols" , " Vīrietis un reliģija". No filmām, kas piedalās konkursā, visplašāko panorāmu piedāvā Starptautiskā īsfilmu skate, kurā šogad bijušas pieteiktas vairāk nekā 1000 filmu - gan eksperimentālas, gan dokumentālas, spēles un animācijas.

Pirmajā acu uzmetienā tā šķiet savāda doma - izdalīt animācijas filmas un tad, atbilstoši festivāla aicinājumam, palūkoties uz vīrišķā atveidojumu tajās. Galu galā, animācijas tēlu sistēmas var pavisam radikāli atšķirties no spēles un dokumentālajā kino redzamajām būtnēm. Animācijā ar ticamu motivāciju skraida fotostatīvs vai ūdens šļakatas, pēc iekšējas loģikas virzās abstraktas figūras un līnijas. Nerunājot par dzīvniekiem, pat cilvēki var būt atbrīvoti no dzimumu atšķirībām… Bet varbūt tieši tāpēc vīrišķā attiecības ar animāciju ir īpašas?

Pirmā pieļaujamā versija ir tāda, ka, līdzīgi gramatiskajai vīriešu dzimtei, piemēram, latviešu valodas vārdā "cilvēks", arī ķermeņa attēlojums, kas cenšas būt simbolisks cilvēkam, varētu būt tuvāks vīrišķam. Galu galā, kā visur kinoindustrijā, animācijā ļoti ilgi lielie autori, kas noteikuši pamatstraumes attēlu, galvenokārt bijuši vīrieši. Skaidru stereotipu par vīriešu valdītu pasauli redzam grieķu režisora Nassosa Vakalis antiutopiskajā filmā "Vakariņas dažiem" - pie drūma, bet bagātīgi klāta galda sēž vīriešu drēbēs ietērpti, antropomorfi kuiļi. Zem galda pabiras uzlasa kaķīši - tiem nav noteiktu dzimuma pazīmju. Režisors pats, cita starpā, darbojies tādās lielākajās kompānijās kā Warner Brothers un Dream Works. Līdz ar to ļoti ticams, ka šajā filmā saistība starp varu un vīrišķību ir ne vien simboliska, bet tieša - ne vien kritiska, bet paškritiska.

Citādi ir, skatoties uz reivojošajiem murmuļiem Viljama Gereta "Jūsmošanas verdzībā". Lai gan sākotnēji šķiet, ka arī tie visi varētu būt vīrieši, pēc brīža var redzēt vienādos tēlus izdalītus ar aksesuāru palīdzību, un atliek vien jautāt sev - vai tas, ka, tikai redzot pērles un bantītes, parādās doma "dažas te ir sievietes" nav drīzāk baļķis skatītāja acī, nevis režisora apzināta vai neapzināta klišeja.

Neizbēgama ir stereotipizācija, kad sievišķais un vīrišķais tiek pretstatīti divās grupās - abās skates filmās, kur tā notiek, nav runas par indivīdiem, bet gan par hiperbolisku un brutālu attiecību dinamiku. Provokatīva ir stilistiski popārtīgā beļģietes Žoannas Bokrā īsfilma "Ar prieku un jautru garu" zinātniskās fantastikas žanrā. Tā vēsta par nākotnes sabiedrību, kas ar zinātnes palīdzību īsteno seno cilvēces vēlmi – atbrīvoties no nāves. Izmantojot ģenētisko materiālu no bioloģiski nemirstīgas medūzas Turritopsis nutricula, cilvēki iegūt spēju virzīties pa dzīves ciklu atkārtoti un atjaunoties pēc smagām traumām. Pirmajā asiņainākajā ainā mājsaimniece, gatavojot savas ģimenes vīriešiem, nošķeļ pirkstu, klusēdama to aplaiza un turpina griezt gurķi (viss kārtībā, pirksts ataug).

Bokrā modelētā sabiedrība sastāv no diviem dzimumiem, bet vīrišķais no vīrišķā un sievišķais no sievišķā atšķiras tikai pēc vecuma fāzēm. Viena dzimuma ietvaros visi ir kloni – vīrieši haki krāsas uzvalkos un sievietes kuplām frizūrām un augstu jostasvietu svārkiem. Arvien skaidrām saprotot, ka vardarbība un nāve viņus neietekmē, cilvēki šajā mikrokosmosā sāk atļauties arvien vairāk un atklājas pieaugoša brutalitāte starp dzimumiem un paaudzēm.

Skarbumu starp dzimumiem un paaudzēm nežēlo arī poļu animācijas režisors Pjotra Dumala, kurš jau kopš astoņdesmitajiem gadiem ir pazīstams ar grotesku vardarbību filmās. Filma "Nīlzirgi', kam mūziku komponējis vijolnieks Aleksandrs Balanesku, ir skumjš un brutāls vēstījums par būtnēm kādā ezerā. Kamēr vīriešus interesē pārošanās rituāls, sievietes nodarbina bērnu audzināšana. Abas lietas vienlaikus ezerā nav iespējamas un rezultātā kādam jāmirst…

Tomēr pastāv arī cīņa ar uzvaru un bez bojāejas jeb festivāla apakšvirsrakstā pirmais minētas vīrietis – varonis. Vīrietis - varonis ir pazīstams jau kopš senākajiem mītiem, kur viņš dodas cīņā pret savvaļīgajiem spēkiem. Vistiešāk šo motīvu izmanto beļģu režisors Džekijs De Groens filmā "Aptumsums". Dinamiskā ritma un līniju spēlē figurālais mijas ar abstrakto, un sākumā manāmas tikai dažas detaļas – gaismas avots, ko pārklāj tumsa un pēkšņi uzzibsnījumi melnajā haosā. Vienīgā starmeša gaismā kļūst izšķirami divi tēli – lauva un dresētājs. Varoni gaida būtiska atklāsme gan par zvēra, gan tumsas patieso dabu.

Arī melnbaltajā Dāvida Jansena filmā "Dēvits" vīrietis cīnās gan ar apkārtējo vidi, gan grūti valdāmo zvērīgumu sevī, pie kam dabas postošajiem spēkiem viņā pašā ir divas sejas – viena no vilkiem, kas viņu audzinājuši, otra no tēva pārmantotās vardarbības.

Cita veida, daudz reālistiskāka varonība jāpiemin sakarā ar Aisa Kartala dokumentālo animācijas filmu "Skrējiens uz aizmuguri" – filma demonstrē režisora drosmi un atklātību, runājot par politiskajiem nemieriem, kas 2013. gadā aizsākās Turcijā pēc policijas agresijas pret miermīlīgajiem protestētājiem. Lai gan valsti pāršalca vērienīgi protesti, mediji klusēja un sabiedrības daļa, kas nebija sasniedzama caur sociālajiem tīkliem, dzīvoja neziņā. Filmā izmantoti autentiski audioieraksti no uzbrukumiem protestētājiem un saturs, ko pārraidīja mediji - radiodziesmas par to, kā viss kārtībā.

Un vēl citādu versiju par vīrieti piedāvā sievietes režisores skatījums tādās filmās kā "Pludmales karogi" un "Izglītība" - lai gan tajās abās galvenokārt darbojas sievietes, vīrietis parādās kā klātbūtne sievietes zemapziņā: te drauds, te sargs, te draugs. Un kino, kā jau ar zemapziņu cieši saistītā mākslā, vīrišķais paliek līdz galam neizskaidrojams un nesatverams simbols.

Trešdien skatāmās Starptautisko īsfilmu skates: Starptautiskais īsfilmu konkurss "Mēs esam šeit" un Starptautiskais īsfilmu konkurss "Kad sāp".

Pārējās trīs skates - 24. un 25. septembrī. Biļetes iespējams iegādāties šeit.

Raksts tapis sadarbībā ar festivālu "2Annas", kura tēma šogad ir "Vīrietis - varonis, mīļākais, āksts".

Tags

2Annas
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form