”6 stiķi” ir vietējo, pieredzes ziņā svaigo kino režisoru spēju paraugdemonstrējums -īsfilmu programma, kura dzimusi atlasot šī gada ”Lielajam Kristapam” nominētos darbus kategorijās - labākā debija un īsmetrāžas spēlfilma. Jāatzīst, ka ”Kino Citadele” un no oktobra vidus arī ”Splendid Palace” vērojamie stiķi, ir izdevušies samērā meistarīgi, atjautīgi un humora pilni. Skatītājiem patīk un kino zāles tumsā ar ritmiskām pauzēm izskan smieklu viļņi.
Lielāko daļu no filmām vislabāk raksturotu apzīmējums – īsas anekdotes. Formas ziņā tās atgādina rūpīgi izstrādātas etīdes, bet saturiski tajās atjautīgi izstāstīti nelieli stāstiņi. Vienīgi Paula Ķestera internacionālā filmu skolu projektā tapušais ”Personību veikals” un Dāvja Kaņepes Itālijas kinoskolā izstrādātā ”Noklausīšanās” ir izteiksmē nopietnākas un iezīmē ar indivīda personību saistāmus jautājumus, lai gan arī pārējiem darbiem, lai gan vieglākiem savā izpausmē, nevar piedēvēt īpašu pamatīgāka zemteksta trūkumu.
Par komiskuma pilnākajām varētu uzskatīt Ilzes Kungas-Melgailes īsfilmu ”Gaismas zīmes” un Elīnas Eihmanes ”Gūtenmorgenu un trešo aci”. Lai gan pēdējo labi varētu raksturot ar slāviskās izcelsmes apzīmējumu - bezpriģels, tomēr savā izpildījumā audiovizuālais stāstiņš par rakstnieka Māra Bērziņa radīto, absurdo varoni Gūtenmorgenu ir simpātisks savā bezjēdzībā. Tomēr vislielāko humora devu Gūtenmorgena neveiksmīgajiem, labākas redzes meklējumiem atverot trešo aci, piešķir viņa draugi no kāda Rīgas mikrorajona, it īpaši tad, kad Ģirta Krūmiņa un Andra Keiša tēlotie varoņi nododas entuziastiskai, absolūti muļķīgai indiešu dejas parodijai sniegotā daudzdzīvokļu namu pagalmā.
Sirsnīgus smieklus un ķiķināšanu skatītāju zālē un arī uz ekrāna var dzirdēt Ilzes Kungas-Melgailes ”Gaismas zīmēs” (attēlā), kurās Sandra Zvīgule, izpildoties jau ierastajā koncentrēta sievišķības iemiesojuma lomā, iekaro kaimiņu vīrieša vienmuļo dzīves telpu – mājokli – alu. Viņa šarmanti paziņo, ka cakaina lustra un grezns spogulis nav vis iegriba, bet gan nepieciešamība, piedāvā vīrietim saldu liķierīti, un gluži kā ”Astro'n'out” dziesmā par luksoforu, līdz ar zīmēm – ”stāvi, gaidi, nāc” – izcīna Egona Dombrovska tēlotā varoņa simpātijas. Stāsts, lai gan viegls un sadzīviska humora pilns, tomēr nedaudzo minūšu laikā ļauj aizdomāties par to, cik ļoti inerti un noslēgti mēdzam būt attiecībās ar citiem.
Īpaši skaista ir Unas Rozenbaumas īsfilma ”Logs”, kurā redzamas grēcīgi kārdinošas krāsas un galēji estetizēti vizuālie risinājumi. Tomēr sižetiski garlaikotās jaunkundzes izspēlētais jociņš šķiet novests līdz pārāk uzskatāmai atklātībai, padarot to par klaji saprotamu un līdz ar to ne visai izdevušos. Lai gan iesākumā radītā, noslēpumainā intriga šķiet pat ļoti saistoša, un filmas telpā jūtama gan Ģirta Luiznika neirotiskā tēla trauksmainā neveiklība, gan Anetes Saulītes varones laiskais rotaļīgums, tomēr šķiet, ka abi aktieri filmas smalkajā 19. gadsimta vidē jūtas nedaudz neveikli, it īpaši uz Maijas Apines relaksētā krustmāmiņas tēlojuma fona. Rozenbaumas īsfilma lieliski parāda, ka Latvijā iespējams izveidot skaistas kostīmfilmas, bet diemžēl tā tik pat ļoti izceļ vietējā kino galvenās problēmas darbā ar scenārijiem un aktieriem.
Režisors Dāvis Kaņepe filmā ”Noklausīšanās” skatītājus aizved uz Itāliju un iepazīstina ar tās mafiju, kura gan nezin kāpēc šoreiz sarunājas itāliski mīkstinātā krievu valodā un ierasto sēmeņu vietā uzgrauž pa valriekstam. Mazmetrāžas darba pamatā ir visnotaļ interesanta un gana spraiga ideja par panākumu cenu, šajā gadījumā – glīti sasukātu konservatorijas studentu, pārvēršot noplukušā ielu muzikantā. Tāds savdabīgs PR. Nelielā filmiņa ir saturiski interesanta, tomēr samērā nebaudāma ir attēla kvalitāte uz lielā ekrāna.
Pavisam nopietns un rūpīgi nostrādāts satura ziņā ir Paula Ķestera ”Personību veikals”, kurā norisinās spekulācijas ar indivīda rakstura iezīmēm, liekot aizdomāties par cilvēciskās identitātes fleksiblitāti, izaugsmi un to, kā abi šie faktori ietekmē attiecības. Īsfilma ir kvalitatīva, ar augstu estētikas līmeni, un profesionāliem aktierdarbiem, jaušama pamatīgi nospodrināta lielā kino sajūta. Turklāt pateicīgā stāsta dēļ tai piemīt arī pilnmetrāžas filmas potenciāls.
”6 stiķu” programmai punktu pieliek ”Lielā Kristapa” balvu saņēmusī Ivo Brieža ”Filma”. Kas ar savu saturu lieliski papildina filmu skates kolekciju, prezentējot modīgākās 21. gadsimta kino vizuālās tendences un vietējo darbu saturiskos virzienus. Smieklīgi, nedaudz skaudri par Latvijas laukiem un jauniešiem, trāpīgi par sapņiem un kino veidošanu.
Lai gan visas sešas īsfilmas ir ļoti atšķirīgas, tās tomēr apliecina, ka jaunajiem kino režisoriem ir spēja un vēlme radīt vizuāli skaistus, dažādu nozīmju pilnus, cilvēciski patiesus un atklātus darbus, kuros netrūkst patīkami kairinošas spriedzes un intrigu. Skaidri iezīmējas arī potenciālie izaugsmes virzieni, kas lielākoties saistāmi ar darbu ar aktieriem un tekstuālo materiālu. Tomēr lielākais atklājums ”6 stiķu” programmas ietvaros ir tas, ka vēl joprojām esam spējīgi veselīgi un sirsnīgi pasmieties gan par uz ekrāna redzamo, gan paši par sevi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
