Latvijas kino aina bez viņas klātbūtnes nav pilnīga. Filmas ar Astrīdu Kairišu
Foto: LNKC. Astrīda Kairiša filmā "Pūt, vējiņi!" 1973. gads

Aktrises Astrīdas Kairišas (1941–2021) vārds ir starp tiem ekrāna un skatuves vēsturē, kas papildu paskaidrojumus neprasa, un var droši apgalvot, ka Latvijas kino aina bez viņas klātbūtnes nav pilnīga.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Astrīda Kairiša bija teātra un kino aktrise, sākotnēji sešus gadus pavadīja Liepājas teātrī (1962–1968), tad nokļuva uz Nacionālā teātra skatuves, kur nostrādāja arī visu pārējo teātra dzīves mūžu. Kairišas debija kino bija 1961. gada filmā "Pieviltie", ko režisēja Ada Neretniece un Māris Rudzītis, nākamā loma bija Neretnieces īsfilmā "Viņš dzīvs" (1963), bet nopietnāk Kairiša kino ienāca ar lomu Jāņa Streiča filmā "Šauj manā vietā" (1970).

Iespējams, viņas slavenākā kinoloma ir Laura Gunāra Cilinska un Vara Braslas režisētajā "Ezera sonātē" (1976), un Kairišas atturīgā un dziļā galvenā varone, kuras attiecības ar ārstu Rūdolfu tiek pakļautas daudziem šķēršļiem, lielā mērā ir definējusi mīlestību vairākām skatītāju paaudzēm.

Pieminot aktrisi, kas mūžībā devās šī gada 13. janvārī, portālā "filmas.lv" ir skatāma Astrīdas Kairišas filmu izlase, piedāvājot noskatīties sešas pavisam atšķirīgas filmas, kurās aktrisei ir bijušas lielākas vai mazākas lomas, un visi seši kinodarbi ir tādi, kurus noteikti ir vērts noskatīties. Iespējams, kādas no šīm filmām jau ir redzētas, iespējams, dažas iepriekš bijušas nezināmas, bet visas sešas nepārprotami ir pelnījušas skatītāju uzmanību arī mūsdienās.

Oļģerta Dunkera režisētā filma "Tauriņdeja" (1971) stāsta par Hariju Mauru (igauņu aktieris Bruno Oja), kuram ir lielas ambīcijas un vēlme kļūt slavenam, ietekmīgam un apbrīnotam. Viņš dara daudz ko: spēlē ģitāru, sporto, dzied, galu galā kļūst par kinoaktieri. Mauram arī attiecības ar citiem cilvēkiem pārsvarā ir tādas, kurās viņš citus gluži vienkārši izmanto savam labumam. Izņēmums sākotnēji ir skaistā un noslēpumainā Ieva, Maura mīļotā sieviete, kuru attēlo Astrīda Kairiša. Šīs ir vienīgās attiecības filmā, kas liekas cilvēcīgi pamatotas un dziļas. Taču tas arī mainās, kad Mauram parādās iespēja kāpt augšup pa karjeras kāpnēm, kaut arī uz citu, arī mīļotās Ievas, rēķina. Tāpēc viņš viņu pamet, atvadoties ar vienu vēstuli. Pēc gadiem, kad Maurs jau ir slavens un zināms aktieris, viņš viesojas Rīgā, Ieva atnāk uz viņa koncertvakaru, kur viņi pirmo reizi tiekas pēc ilgāka laika.

Stāsts, protams, ir par to, ka slava uz kompromisu ar savu sirdsapziņu rēķina nav tas labākais dzīves ceļš, bet filmai izdodas noturēt līdzsvaru starp moralizēšanu un dažādu raksturu un ambīciju sadursmju attēlošanu. "Tauriņdeja" ir viena no tām filmām, kas liekas nepelnīti aizmirstas, vismaz tāds iespaids radies, sekojot līdzi sarunām par latviešu kino vēsturi publiskajā telpā, taču šis laikmetīgais stāsts par ambīciju samērīgumu un cilvēciskajām attiecībām ir ne tikai interesants, smeldzīgs darbs, bet arī saistoša laika liecība ar vairākiem īpaši komiskiem elementiem. Šī ir arī filma par filmām, kur kino veidotāji pastarpināti reflektē arī paši par sevi un savu darbu, to attēlojot arī brīžiem komiski. Piemēram, jāmin filmēšanas aina pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, kur režisors, ko attēlo Kārlis Sebris, režisē ainu, kurā pa muzeja kāpnēm tiek nests zārks un iesaistītajiem tiek dotas dažādas komiskas norādes. Arī citas filmēšanas ainas atklāj kino veidošanu viegli komiskā gaismā, kas palīdz noturēt filmas emocionālo līdzsvaru un paglābj no kļūšanas par pārlieku moralizējošu stāstu.

Krietni mazāk komiska un laikmetīga ir Gunāra Pieša režisētā Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" ekranizācija (1973). Stāsts, kas tapis pēc Raiņa lugas motīviem, ir labi zināms un plaši atkārtots dažādās versijās: bagātais Uldis (Ģirts Jakovļevs) brauc precībās pie Zanes (Astrīda Kairiša), bet sētā sastopas ar bārenīti Baibu (Esmeralda Ermale), kas sākotnēji izraisa Uldī daudz lielāku interesi, jo neatsaucas viņa iekārei. Taču Uldis iekaro Baibas sirdi, un tomēr Baiba nespēj izvēlēties likt savu laimi augstāk par citu vajadzībām, ja viņas izvēle sāpina gan Zani, gan Gatiņu (Pēteris Gaudiņš), gan citus, tāpēc stāsts beidzas traģiski. "Pūt, vējiņi!" ir viens no tiem klasiskajiem stāstiem, kuriem nepieciešama arī laikmetīga interpretācija, jo, skatoties acīm, pieradinātām pie mūsdienu vērtībām, šis stāsts liekas patiesi netaisnīgs un negodīgs, īpaši sarīdot Zani un Baibu vienu pret otru, kaut gan viņas abas ir pakļautas Ulda rīcības sekām, no kā cieš abas. Interesantā kārtā, kā norāda Kristīne Matīsa savā grāmatā "Vecās labās... latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles", filmas tapšanas sākumā par sievietes ideāla izmaiņām kopš Raiņa laikiem šaubījusies arī kino kritiķe un zinātniece Valentīna Freimane, kura norādījusi, ka stāsta beigas – Baibas pašnāvība – būs grūti attaisnojamas.

Latvijas kino aina bez viņas klātbūtnes nav pilnīga. Filmas ar Astrīdu Kairišu
Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva foto

Tāpat arī jāpiebilst, ka "Pūt, vējiņi!" kā filma ir izpelnījusies īpašu atzinību arī tajā dzirdamās mūzikas dēļ: filmas komponists Imants Kalniņš filmas mūziku uzrakstīja vēl pirms filmēšanas sākuma un tā ir tiešām fundamentāla stāsta daļa, nevis tikai filmas piedeva. Filmas scenārijs tapa kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni, bet galu galā Ziedonim ar režisoru Piesi radās nesaprašanās, un Ziedonis filmas veidotāju komandu pameta. Pēc filmas iznākšanas bija viļņošanās sabiedrībā par šo konfliktu un tā iemesliem.

"Pūt, vējiņi!" no mūsdienu skatītāja prasa iedziļināšanos un kaut minimālas zināšanas par stāsta tēmu, bet pretī dod fantastisku mūziku, krāšņus skatus, kā arī pārliecinošu aktieru tēlojumu, iedzīvinot šos Raiņa tēlus. Šis nav vienkāršs stāsts, un šī noteikti nav priecīga filma, ko skatīties kopā ar ģimeni garas darba dienas beigās, bet vismaz vienreiz mūžā noskatīties "Pūt, vējiņi!" vajadzētu ikkatram.

Pavisam neparasts gadījums latviešu kino vēsturē ir filma "Motociklu vasara" (1975), kur Astrīdai Kairišai ir otrā plāna loma kā galvenā varoņa mātei. Šī ir dokumentālā kino režisora Ulda Brauna vienīgā režisētā spēlfilma. Uldis Brauns Latvijas kino pasaulē ienāca 1960. gadu sākumā, viņš ir strādājis gan kā kino režisors, gan kā operators, un jau viena no pirmajām filmām, kuras veidošanā Brauns bija iesaistīts kā operators, – Ivara Kraulīša diplomdarbs "Baltie zvani" (1961) – ir ierakstījusi Brauna vārdu Latvijas kino vēsturē uz palikšanu. Viņš ir bijis viens no Rīgas kinostudijas poētiskā dokumentālā kino skolas pamatlicējiem, un viņu filmās interesē autentiskums, dzīve tās patiesīgumā, kā arī skaistums. Kā jau minēts, "Motociklu vasara" ir viņa pirmā un vienīgā spēlfilma, kuru raksturo patiesa, autentiska vide un spēcīgi notverta vasaras noskaņa. Šī jau no paša sākuma tiek veidota kā operatoru filma, proti, uzsverot tieši filmas vizuālo pusi un operatoru meistarību (filmas operatori Ivars Seleckis un Kalvis Zalcmanis), kas filmas veidošanas brīdī jau ir uztrenēta, vairāk nekā desmit gadus strādājot dokumentālajā kino. Īpaši jāuzsver, ka "Motociklu vasara" laikam neraksturīgi ir veidota kā melnbalta filma, lai tieši vēl vairāk izceltu un uzsvērtu filmas vizuālo pusi.

"Motociklu vasara" ir stāsts par Māri (Pēteris Gaudiņš), kuram vecāki 18 gadu jubilejā uzdāvina motociklu. Viņš ļaujas motocikla sniegtajai brīvībai un nosacīti aizbēg no mājām, lai dotos ceļā pa visu plašo Latviju ar draugiem. Pa ceļam viņi sastop cilvēkus, kas dodas uz kāzām, un pievienojas šim braucienam. Līgava Inese (Inese Jansone), kurai nav īpaši siltu jūtu pret līgavaini, pazaudē plīvuru, topošais vīrs tiek norīkots kāpt kokā pakaļ plīvuram, bet Inese izmanto radušos situāciju, lai aizbēgtu no savām kāzām ar nezināmo Māri. Tā divi jaunieši bez naudas, bez papildu drēbēm un mantām braukā pa dažādām gleznainām Latvijas vietām, un, tā kā Inesei mugurā ir kāzu kleita, viņi tiek uztverti kā tikko apprecējies pāris. Šī filma ir oda brīvībai, ko sniedz ceļš, un neparedzamībai, kas var notikt uz tā, kā arī oda Latvijas dabai un tās skaistumam. Filmas veidotājiem likās īpaši būtiski arī parādīt jaunas, mazāk uz ekrāna redzētas Latvijas vietas, kas, nenoliedzami, piešķir papildu svaigumu – arī šodien ne visas filmā redzamās vietas ir viegli atpazīstamas.

"Motociklu vasaru" varētu salīdzināt ar daudzām ārzemju filmām, bet varbūt tas nav labākais, ko darīt, jo šī filma ir patiešām unikāla parādība Latvijas kino vēsturē, kura ir pelnījusi īpašu un nedalītu uzmanību. Filmā izveidotā autentiskā vide, satriecošās ainavas, notvertā brīvības sajūta, kas rodas, kad lielā ātrumā traucies pa ceļu un kad liekas, ka viss ir iespējams, filmas krāšņais aktieru ansamblis, kurā iekļauti dažādi neprofesionāli aktieri, – tas viss ir radījis paliekošu kino dārgakmeni, kas ir īpašs arī tāpēc, ka neatkārtojams.

"Filmas.lv" skatāmajā filmu izlasē ir iekļauta arī vienīgā filma, kuras veidošanā aktrise ir sadarbojusies ar režisoru Aloizu Brenču, – 1976. gada "Liekam būt", kas ir viena no Brenča iespaidīgākajām un virtuozākajām filmām viņa kriminālfilmu sērijā. Voldemārs Viters (lietuviešu aktieris Vītauts Tomkus) filmas sākumā iznāk no cietuma, kur viņš ir bijis septiņus gadus, un secina, ka dzīve ārpusē tikmēr jau ir gājusi uz priekšu un viņam tajā vietas vairs nav. Viņš sākotnēji vēlas dzīvot godīgi, bet piekrīt vēl pēdējo reizi iesaistīties juvelierveikala aplaupīšanā. Voldis satiek Irēnu (Astrīda Kairiša), taksometra šoferi, ar kuru visciešāk saistītas viņa cerības uz jaunu dzīvi, kura būtu brīva no noziedzības, taču vilkme pie vecajām shēmām ir pārāk liela. Starp citu, ar Kairišas apstiprināšanu Irēnas lomai gāja grūti, jo bija iebildumi pret to, ka aktrise ir pārāk smalka un pārāk apgarota, lai varētu būt taksometra vadītāja.

"Liekam būt" ir stāsts ar ne pārāk laimīgām beigām par to, kā cilvēks kļūst lieks sabiedrībai un zaudē savu vietu tajā. Šī ir arī pirmā filma, kurā liela loma ir tobrīd nesen Rīgas kinostudijā dibinātajai kaskadieru grupai. Skatītāji to novērtēs filmas noslēguma daļā, kurā ir, manuprāt, aizraujošākā pakaļdzīšanās aina Latvijas kino vēsturē. Sākot no Elizabetes un Avotu ielas stūra, noziedznieku mašīna bēg no nozieguma izdarīšanas vietas, pa ceļam notriecot gan trolejbusa vadītāju, gan pāri ar bērnu ratiņiem, gan vairākus citus garāmgājējus – šajā dinamiskajā ainā upuru netrūkst. Galu galā mašīna šķērso Daugavu vēl pa Pontonu tiltu, un filmas noslēgums norisinās jau ārpus pilsētas teritorijas. Dinamiskā pakaļdzīšanās aina, kas atklāj reti redzētas pilsētas ainavas šķautnes, gan nav vienīgais iemesls, kāpēc iesaku noskatīties "Liekam būt". Aloizs Brenčs 1970. gados izkopa savu detektīvfilmu režisora prasmi līdz augsta līmeņa virtuozitātei, kas nenoveco, un arī "Liekam būt" joprojām skatītājiem piedāvā satraucošus brīžus.

Latvijas kino aina bez viņas klātbūtnes nav pilnīga. Filmas ar Astrīdu Kairišu
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs. Kadrs no filmas "Ezera sonāte"

Viena no vislabāk zināmajām un populārākajām Astrīdas Kairišas lomām, nenoliedzami, ir skolotāja Laura, ko viņa attēlo Gunāra Cilinska un Vara Braslas režisētajā melodrāmā "Ezera sonāte" (1976). Rūdolfs (Gunārs Cilinskis) vasaru pavada lauku mājās, iepazīstas ar Lauru. Viņai ir divi bērni un vīrs, kurš ir cietumā. Tomēr starp Lauru un Rūdolfu sāk virmot siltas jūtas, taču sievietes pienākuma izjūta pret ģimeni neļauj šīm jūtām izpausties arī darbos. Rezultāts ir emocionāli nospriegota filma par mīlestību, kas varētu būt, bet kurai netiek dota vaļa, un spriedze ir burtiski jūtama no ekrāna. "Ezera sonāte" ir iekarojusi savu vietu latviešu kinoskatītāju sirdīs uz palikšanu ne tikai ar atturīgo, bet tomēr kaislīgo Lauras un Rūdolfa attiecību dinamiku, bet arī dažiem leģendāriem izteicieniem, piemēram, par to, "vai tagad ir bankrats".

Man gan īpaši jāizceļ vēl kāds filmas elements, kura ietekme uz Latvijas kultūru liekas īsti nenovērtēta, proti, Gunāra Cilinska vilnas džemperis. Šķiet, ir maz tādu apģērba gabalu, kas redzami latviešu kino un kas kļuvuši par tik atpazīstamiem tēliem kā šis Gunāra Cilinska ietērps. Savā ziņā džempera atpazīšana var kalpot par kino erudīcijas testu. Ja tu uzdod kādam jautājumu, vai viņš zina Gunāra Cilinska džemperi, cilvēks vai nu uzreiz saprot, par ko ir runa, vai nekad nav redzējis "Ezera sonāti", un tas nu būtu jālabo.

Latvijas kino aina bez viņas klātbūtnes nav pilnīga. Filmas ar Astrīdu Kairišu
Foto: A. Veisbārdis

Kā noslēdzošā filma, kas ir iekļauta šajā izlasē, jāmin Dzidras Ritenbergas režisētā laikmetīgā drāma "Vakara variants" (1980). Filma ir par 38 gadus veco Annu (Astrīda Kairiša), kura vēlas bērnu, bez vīra varētu arī iztikt. Anna pārceļas uz mazpilsētu, lai strādātu par skolotāju vakarskolā, kur starp viņas audzēkņiem ir gan cilvēki pusmūžā, gan jaunieši. Viņa tiek ierauta savu audzēkņu mutuļojošajā dzīvē, skola savukārt pretojas Annas eksperimentālajām mācību metodēm. Anna satiek Viktoru (Romans Gromadskis), ar kuru izveido īsu romānu, lai paliktu stāvoklī. Plāns izdodas, bet tad izrādās, ka Viktors, pirmkārt, nevēlas, ka notikušais ar Annu ir tikai viena vakara sakars, un, otrkārt, ka vispār Viktoram jau ir sava ģimene – sieva un sešgadīgs dēls. Tā nu Annas dilemma par savu un gaidāmā bērna nākotni, kā arī Viktora lomu tajā turpina samežģīties. Šāds sižets, jāsaka godīgi, nav pārāk bieži sastopams latviešu kino, un filmas laikmetīgums, kā arī sarežģīto attiecību līkloču attēlojums joprojām notur uzmanību. "Vakara variants" ir arī pārsteidzoši godīga un atsvaidzinoši tieša kinolente, runājot par seksuālajām attiecībām filmas varoņu starpā.

Kā jau minēts, visas sešas filmas, kas iekļautas šajā izlasē, ir ļoti atšķirīgas gan tematiski, gan stilistiski. Tāpat arī Kairišas attēlotās varones, protams, viena no otras kardināli atšķiras, kas uzskatāmi parāda arī aktrises talanta spektru un viņas nozīmi latviešu kino vēsturē, ko nevar novērtēt par zemu. Labi, ka iespējams par to pārliecināties pašiem, skatoties šīs un citas filmas, un labi, ka beidzot krietna daļa latviešu kino klasikas ir pieejama tiešsaistē visiem interesentiem, turklāt bez maksas, piedāvājot iespēju pārliecināties par to, kāpēc klasika ir kļuvusi par klasiku.

Tags

Astrīda Kairiša Gunārs Cilinskis Kārlis Sebris recenzija Varis Brasla
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form