Marta Elīna Martinsone: Pieauguši vīrieši uzvedas kā puišeļi
Foto: Publicitātes foto

Ko gan šis maskulinitātes kults, kas joprojām tiek turēts pie dzīvības, nodara vīrietim, kuram nav iespējas sevi pierādīt kara laukā, mamutu medībās vai boksa ringā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bieži esmu aizdomājusies par to, kā diez vīriešiem liek justies kārtējā supervīriešu filma? Kāda ir sajūta vērot uz ekrāna šos izskatīgos kungus, kas spēj izpildīt akrobātu cienīgus trikus, braukā ar pasaulē dārgākajiem auto un guļ tikai ar pašām skaistākajām sievietēm, kuras pie tam pašas teju vai līp klāt? Es zinu, kā es jūtos, skatoties jebkuru romantisko komēdiju un saprotot, ka nekad nebūšu pat uz pusi tik izskatīga kā jebkura no ekrānā redzamajām varonēm. Ko gan šis maskulinitātes kults, kas joprojām tiek turēts pie dzīvības, nodara vīrietim, kuram nav iespējas sevi pierādīt kara laukā, mamutu medībās vai boksa ringā?

Latvijas medijos pēdējā laikā bieži izskan gan kareivīgi, gan gaudulīgi prātuļojumi par vīrišķības nāvi, par vīriešu feminizāciju un vēl visādām vīrišķības apokalipsi pierādošām parādībām - par vainīgajām gan pārsvarā tiek sauktas sievietes, kuras, izrādās, arī ir pietiekami spējīgas, lai kaut ko sasniegtu pašas, feminisms (kas gan cits?), kā arī vispārējs rietumu sabiedrības un vērtību pagrimums.

Manuprāt, šādi teksti ir ne tikai populistiski, bet arī apkaunojoši un bīstami abiem dzimumiem, jo nostāda tos karojošās pozīcijās. Tieši šie pretnostādījumi un citu vainošana traucē meklēt dziļākus iemeslus tam, kādēļ šobrīd ir radusies situācija, kad maskulinitātes jēdzienu nav iespējams definēt un nav pat saprotams, vai šāds termins vispār vēl joprojām ir nepieciešams.

Noskatoties piecas īsfilmas par tēmu "Eiropas disfunkcionālais vīrietis", radās iespaids, ka lielākoties to autori ir centušies atmest tradicionālos veidus, kā runāt par vīrietību un mēģinājuši rakties dziļāk vīrieša iekšējā pasaulē un izgaismot tās problēmas, ar kurām viņam ir jāsaskaras. Jāatzīst, ka visas filmas nav vienlīdz kvalitatīvas vai izdevušās, un manuprāt ir iespējams izcelt divas, kurās ir izdevies šīs tēmas aplūkot daudz smalkāk un emocionālāk - "Ich Bins Helmut" ("Es esmu Helmuts") un "Onno de onwetende" ("Izklaidīgais Onno").

Īsfilma "Ich Bins Helmut" uzbur teju vai teatrālu absurda pasauli, kurā mēģina eksistēt pusmūža vīrietis vārdā Helmuts. Ja sākotnēji šķiet, ka šis stāsts būs par sievas vainošanu kunga problēmās, tad, filmai attīstoties, kļūst skaidrs, ka ne tikai laulība, bet visa apkārtējā pasaule ap Helmutu grūst un sadalās pati no sevis. Filma ir spēle par un ap neiederības sajūtu un iespaidu, ka pats vairs neesi spējīgs neko kontrolēt. Galvenais varonis cenšas pieķerties pie kaut kā, kas varētu nodefinēt to, kas ir viņš pats, bet katrs no šiem mēģinājumiem noved pie kārtējās pasaules sadalīšanās, jo apkārt esošais nespēj Helmutam izskaidrot to, kas viņš ir un kādam viņam būtu jābūt.

Arī filmas vizuālā stilistika lika aizdomāties par to, cik tālu no Holivudas glamūra atrodas ikdienā sastopamo vīriešu dzīves - viņi nebrauc ar "Aston Martin" mašīnām, nevalkā "Armani" uzvalkus un nedodas aizraujošos piedzīvojumos ar trūcīgi ģērbtām modelēm.

Mana neapšaubāmā favorīte "Onno de onwetende" ("Izklaidīgais Onno") iemanās caur konkrētā vīrieša Onno izjūtām, pārdzīvojumiem un stāstu atveidot jebkuras cilvēciskas būtnes apjukumu un nemiera sajūtu.

Šīs neizskaidrojamās panikas lēkmes, kas mēdz pārņemt, vienkārši iekāpjot sabiedriskajā transportā, slikto ziņu spēja sagraut apkārt rūpīgi būvēto pasauli, neaprakstāmas bailes no zaudējuma un visam pāri - nepārvarama vēlme aizbēgt. Visu šo filmas galvenais varonis apzīmē ar neko un visu izsakošu frāzi "Tā dīvainā sajūta".

"Onne de onwetende" runā par vīrieti, kurš ir dzimis vienā gadā ar mani un arī viņa izjūtas šķiet tikpat it kā neizskaidrojamas, cik pazīstamas. Onno mēģina būvēt sev apkārt pasauli no tuviem cilvēkiem, no savas radošās dzīves, no mīlestības un savu emociju izskaidrojumiem, bet šī pasaule joprojām ir tik nestabila! Līdzko tev šķiet, ka esi kaut ko sapratis, ka situācija ir nostabilizējusies, tiek izsists pamats zem kājām. Tēvam tiek konstatēts vēzis, vai draugs sajūk prātā, un jautājumi, lai cik naivi, grozās Izklaidīgā Onno galvā - Vai tad vecākiem nebūt jābūt nemirstīgiem? Vai tad draudzībai nav jābūt mūžīgai? Tāpēc šī filma uzrunāja visvairāk, jo, lai arī runā par vīrietim sāpīgajām tēmām, rada vispārcilvēcisku problēmu sajūtu, un identificēties ar Onno bija ļoti viegli.

Mūzikas izmantojums rada patīkami ironisku pieskaņu, jo šķiet, ka režisors atsaucas uz melodramatiskā kino paņēmieniem un piemiedz skatītājiem ar aci - sak' cik dramatiskas un pārspīlētas mums šķiet mūsu problēmas un emocijas. Smalkās "kino iekš kino" saspēles ar Žana Lika Godāra "Trakais Pjero" ("Pierrot le Fou") kalpo ne tikai kā intelektuālas atsauces un postmodernisma laikmeta atblāzmas kino, bet gan rada īsfilmai vēl vienu ļoti svarīgu slāni - kā dzīvot vīrietim-māksliniekam? Kā, veidojot autorkino, ir iespējams sev un citiem pierādīt, ka esi īsts vecis?

Par džeku lietām stāsta arī "Me, Nobody and I" ("Es, neviens un es pats"), kas šobrīd tik modernajā trash un vintage datorspēļu estētikā stāsta par ko līdzīgu mūsdienu vīriešu cīņas klubam. Bez patiesas vēlmes pēc vardarbības viņi mēģina piepildīt savu bērnības sapni - kļūt par restlinga cīkstoņiem. Filmas galvenais varonis arī skaidro, ka patiesībā nemaz nevēlas nedz kauties, nedz ko vairāk - vienkārši līdzināties šiem pārspīlēti maskulīnajiem vīriem, kuru vīrišķību neapšauba pat krāsainie likras apģērbi. Arī filma "Snails" ("Gliemeži") aplūko maskulinitātes problemātiku - tikai Latvijai tuvāk kaimiņos esošo Austrumeiropas zemju vidē. Īsfilma, kurā gandrīz nemaz nav sižeta, drīzāk vides un atmosfēras attēlojums, galvenais vadmotīvs ir pusaudžu pacanu sarunas un izrādīšanās savam baram, vairāk pievēršas vīrietībai noteiktā vecuma posmā. Ko no tevis sagaida vienaudži? Kā ar lamāšanos, tēlotu vienaldzību un stulbiem prikoliem iespējams citiem pierādīt to, ka tu esi īsts, foršs vecis?

Operatora spēle ar tuviem un ļoti attālinātiem kadriem paspilgtina sajūtu, ka visa šī rupjā un it kā vēsā attieksme ir tikai un vienīgi spēle, kura no malas šķiet pilnīgi bezjēdzīga, muļķīga un nepārliecinoša. Tomēr šī spēle ir jāturpina, pat ja noteikumi jau sen nevienam nav zināmi.

Turpretim datoranimācijas filma "The External World" ("Ārējā pasaule") mēģina sevī ietvert tik daudz tēmas, kuras varētu saistīt ne tikai ar disfunkcionālo vīrieti, bet disfunkcionālo pasauli per se. Taču, iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc šī filma uz mani neatstāja nekādu iespaidu, atskaitot aizkaitinājumu. Ja pārējās četras filmas mēģināja izvērtēt un analizēt šo problēmu caur personisko skatījumu (vai vismaz caur galvenā varoņa vai varoņu prizmu), tad "The External World" tikai ieskicē kādu pseido-varoni (puisēns pie klavierēm), kas pat nepaspēj izveidot saikni ar skatītāju, jo tūdaļ tiek noslīcināts neskaitāmos sociālās un politiskās sistēmas kritikas simbolos. Turklāt šie simboli - laikam jau autors vēlējies būt izaicinošs un šokējošs - ir tik pārspīlēti un tieši, ka rada pilnīgi pretēju reakciju.

Piemēram, ieraugot epizodes, kurās fekālija dzemdē fekāliju vai skolotājai sejas vietā ir svastika, man nerodas ne mazākā vēlme aizdomāties par cilvēka dzīves bezjēdzību vai izglītības sistēmas diktatorisko uzbūvi. Manī rodas tikai un vienīgi skepse un pamatotas aizdomas par redzētā darba kvalitāti.

Kopumā redzētās īsfilmas rada sajūtu, ka to autori ir ļoti mēģinājuši iedziļināties vīrišķības problemātikā mūsdienās, neveidojot abu dzimumu salīdzinājumus vai pretnostādījumus. Trīs no piecām īsfilmām izmanto voice-over paņēmienu, lai padarītu autora balsi vēl skaidrāku un iezīmētu katra stāsta personīgo šķautni. Un tas arī darbojas - jo patiesāk režisors ir mēģinājis atveidot - Onno vārdiem runājot - to dīvaino sajūtu, jo spēcīgākas emocijas rodas manī kā skatītājā. Līdzko notiek vērtējums no it kā augstākas pozīcijas ("The External World" gadījumā), rodas pretestība, un man vairs autora skatu punkts nešķiet nedz aizraujošs, nedz patiess. Bet kas ir pats galvenais - ir redzams, ka notiek domāšanas process un ka jautājumi par to, kā un kādam vīrietim būt tagad un šodien, nodarbina filmu veidotāju prātus. Un viņi mēģina atrast atbildes tur, kur tās varētu arī būt - sevī.

Programma "Nefunkcionējošais Eiropas vīrietis" skatāma 26.septembrī plkst. 18 Kinoteātrī "Kino bize" Elizabetes ielā 37.

"Kādu dienu, es organezizēšu savu dzīvi", saka Traviss Bikls filmā "Taksometra vadītājs". Šajā teikumā, Travisa nefunkcionalitāte izpaužas valodas līmenī. Eiropas Travisi Bikli ir attēloti ar dažādu personāžu, stāsta formu un filmu valodu palīdzību.

Šī programma pēta dilemmas, ar kurām mūsdienās saskaras daudzi Eiropas vīrieši (un par kurām nevar vainot emancipāciju vien!). Filmā "Izklaidīgais Onno" tā ir cīņa par savas identitātes atrašanu sabiedrībā, bet "Es, neviens un es" - savas identitātes definēšanu salīdzinājumā ar bērnības varoni.

Lai gan šīs filmas apvieno nefunkcionalitātes tēma no šķietami pārlieku priviliģētā uzskata, citas filmas, kā piemēram ukraiņu produkcija "Gliemeži", ieskatās arī nepriviliģēto eiropiešu ikdienas nefunkcionalitātēs. Radošā filmu industrija izpēta mūsu sabiedrības Travisus Biklus gan rotaļīgā, gan nopietnā un saturīgā manierē. Visi šo filmu galvenie varoņi-vīrieši ir nedaudz nefunkcionējoši un traki, bet ņemot vērā apstākļus, kuros viņi atrodas - tā varētu būt arī pareizā attieksme pret apkārt notiekošo. Šī programma noteikti nodrošinās skatītājiem humoristisku un tajā pašā laikā domāšanu rosinošu izklaidi," stāsta programmas veidotāja Laura Valde.

Raksts tapis sadarbībā ar festivālu "2Annas", kura tēma šogad ir "Vīrietis - varonis, mīļākais, āksts".

Tags

2Annas
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form