Viljama Šekspīra Romeo + Džuljeta (1996)
Trakulīgā austrāliešu režisora Baza Lūrmena stilīgo ekranizāciju iedvesmoja mūzikas kanāla "MTV" estētika. Darbība no Itālijas tika pārcelta uz ASV Rietumkrastu, zirgus aizstāja krāšņi amerikāņu "muskuļauto" un zobenus – automātiskie ieroči. Tomēr aktieri joprojām deklamēja Šekspīra rīmes, neraugoties uz tetovējumiem, grebenēm un fonā nemitīgi dārdošo 90. gadu popmūziku. Leonardo di Kaprio saņēma "Sudraba lāci" par labāko aktierdarbu, filma nopelnīja 150 miljonus dolāru ar 14 miljonu budžetu un pavēra ceļu Lūrmena nākamajam projektam – vēl ambiciozākajai "Mulenrūžai".
Romeo un Džuljeta (1966)
Keneta Makmilana Karaliskā baleta uzvedumā izmantota par jau par hrestomātisku kļuvusī Sergeja Prokofjeva mūzika. Interneta dzīlēs iespējams uzmeklēt oriģinālā 1965. gada uzveduma video versiju (uzņemta gadu pēc pirmizrādes), kurā piedalās tā laika spožākās zvaigznes Margo Fonteina un Rūdolfs Nurijevs. Prokofjeva "Romeo un Džuljeta" vairākas reizes izrādīta arī uz mūsu operas un baleta skatuves (pirmoreiz 1953. gadā), taču atzīmēsim Vladimira Vasiļjeva 1999. gada iestudējumu ar Elzu Leimani un Raimondu Martinovu un 2014. gada versiju Valentīnas Turku un Leo Mujica horeogrāfijā.
Gnomeo un Džuljeta (2011)
Tas bija tikai laika jautājums, līdz Šekspīra mīlasstāsts nokļūs Holivudas animatoru uzmanības lokā. Šajā versijā abus mīlētājus iemieso dārza rūķi, kuri dienā stāv nekustīgi, bet naktī dzīvo savu dzīvi. Gnomeo pārstāv zilcepuraino dārza rūķu dzimtu, bet Džuljeta – naidīgo sarkancepuraino. Filmā skan Eltona Džona mūzika (viņa duets ar Lēdiju Gāgu izpelnījās plašu atzinību), bet animēto rūķu balsis ierunājuši Džeimss Makevojs, Emīlija Blānta un pat Ozijs Osborns. Arī šī salīdzinoši nelielā budžeta filma negaidīti kļuva par "Disney" studijas hitu, nopelnot gandrīz 200 miljonus dolāru.
Romeo un Džuljeta (1968)
Pirms Baza Lūrmena 90. gadu popkultūras kiča cilvēki, izdzirdot par "Romeo un Džuljetas" kinoversiju, visdrīzāk iztēlojās šo itāļu režisora Franko Dzefirelli nu jau par ikonisku atzīto ekranizāciju. Dzefirelli 1960. gadā iestudēja lugu "Old Vic" teātrī Londonā ar Džūdiju Denču un Džonu Straidu galvenajās lomās, piedāvājot skatītājiem klasiski ieturētu, Šekspīra tekstam uzticīgu redzējumu uz pievilcīgu viduslaiku Itālijas ainavu fona. Līdzīgu pieeju režisors īstenoja arī filmā, kurā galvenajās lomās bija pavisam jauniņie un nepieredzējušie Olīvija Hasija un Leonards Vaitings. Tā izrādījās panākumu atslēga – filma kļuva par sava laika kases grāvēju (teju 40 miljoni dolāru ieņēmumu ar pieticīgu 850 000 dolāru budžetu) un saņēma vairākas "Oskara" balvas. Tiesa, pretrunīgi tika vērtēta tolaik 15 gadus vecās Olīvijas Hasijas atkailināšanās aina, tomēr jaunieši filmu skatījās kā uzburti.
Romeo un Džuljeta (1936)
Dzefirelli nepavisam nebija pirmais, kas "Romeo un Džuljetu" pārcēla no teātra skatuves uz kinoekrānu. Patiesībā, par pionieri tiek uzskatīts leģendārais franču kino pamatlicējs Žoržs Meljē, taču viņa versija nav saglabājusies. Ar vērienu Šekspīra stāstu ekranizēja Holivudas profesionālis Džordžs Kjūkors, bet galvenajās lomās darbojās zvaigznes Leslijs Hovards un Norma Šīrere. Tiesa, filma izmaksāja dārgi, tāpēc kases panākumi gāja secen, bet abi aktieri tika uzskatīti par nepiedodami veciem pusaudžu mīlētāju atveidošanai (abiem kopā filmēšanas brīdī viņiem bija 75 gadi). Tik un tā "New York Times" vēlāk to nodēvēja par vienu no 1000 visu laiku labākajām filmām.
Vestsaidas stāsts (1961)
Skaidrs, ka viss sākās kā Brodvejas mūzikls dažus gadus agrāk, tomēr tieši Roberta Vaiza un horeogrāfa Džeroma Robinsa kinomūzikls ātri kļuva par kultūras fenomenu. To augsti vērtēja gan skatītāji, gan kritiķi – filma kļuva par 1961. gada ienesīgāko filmu (nopelnot tam laikam satriecošus 44 miljonus dolāru) un saņēma ne mazāk satriecošas 10 "Oskara" balvas. Filmas darbība tika pārcelta uz 50. gadu Ņujorku, bet Kapuleti un Monteki vietā darbojās poļu un puertorikāņu ielu bandas. "Vestsaidas stāsta" fenomens joprojām nav zaudējis aktualitāti – ne velti tapusi gluži svaiga versija režijas leģendas Stīvena Spīlberga inscenējumā. 2010. gadā oriģinālo mūziklu ar Džeroma Robinsa horeogrāfiju iestudēja Liepājas teātris.
Metjū Borna Romeo + Džuljeta (2019)
Viena no pēdējo gadu intriģējošākajām interpretācijām uz teātra skatuves ir britu horeogrāfa Metjū Borna iestudējums Londonas teātrī "Sadler's Wells". Borns pārcēlis darbību uz netālu nākotni sterilā Veronas institūta vidē, kur jaunie cilvēki tiek sazāļoti un nozombēti, lai piespiestu viņus atteikties no mīlestības – tā režisora iztēlotajā sabiedrībā ir aizliegta. Tikmēr komponists Terijs Deiviss radoši apspēlējis klasisko Prokofjeva mūziku. Izrādē ir atsauces arī uz Keneta Makmilana jau pieminēto klasisko baleta izrādi.
Romeo un Džuljeta. Mīts (2003)/Romeo n'Džuljeta (2015)
Bet ko latvieši? Arī mums netrūkst savu radošā gara spārnotu Šekspīra interpretu. Un spilgtākā (varbūt precīzāk būtu teikt – neparastākā) "Romeo un Džuljetas" skatuves versija laikam gan būs režisores Gaļinas Poliščukas iestudējums Liepājas teātrī, kurā aktieri, cita starpā, mērcējās milzīgā stikla akvārijā ar ūdeni, bet fonā dārdēja skaņu celiņš no tolaik aktuālā Krievijas seriāla "Brigāde". Titullomas atveidoja Inga Misāne un Arturs Krūzkops, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis. "Romeo un Džuljetas" iestudējumu latviešu teātrī netrūkst, un tos visus droši vien pat būtu grūti uzskaitīt, taču mums, starp citu, ir arī sava kinoversija, ko 2015. gadā uzņēma režisors Māris Martinsons, darbību pārceļot uz mūsdienu Kauguriem un visai provokatīvi apspēlējot latviešu un krievu kopienu attiecības.
Tiesa, Martinsons nav pirmais, kas Monteki un Kapuleti naidā un kaislībās saskatījis latviešu un krievvalodīgo attiecības. 1989. gadā šādu versiju Valmieras teātrī iestudēja režisors Valentīns Maculēvičs. Noteikti jāpiemin arī Viestura Kairiša dokumentālais ekrāna darbs "Romeo un Džuljeta" (2004), kurā mūziklu "Vestsaidas stāsts" iestudē vājdzirdīgi jaunieši. No pēdējā desmitgažu iestudējumiem jāpiemin pēc Šekspīra klasiskā darba tapušais Kārļa Lāča mūzikls Dailes teātrī, ko iestudēja režisors Dž Dž Džilindžers. Savukārt salīdzinoši nesen – 2014. gadā Valmieras teātrī režisors Mārtiņš Eihe slaveno mīlas stāstu bija pārcēlis uz mūsdienu Ameriku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
