Princeses fenomens. Kā Austrijas imperatore Sisī kļuva par kultūras ikonu

Virspusējs ieskats Austroungārijas imperatores Elizabetes dzīvē atgādina burvīgu mīlas romānu, kura sākumā jaunā, valdzinošā Bavārijas princese laupa savai vecākajai māsai iecerētā precinieka – Austroungārijas imperatora Franča Jozefa – sirdi un vietu galmā. Taču turpinājums iezīmē jaunas un brīvdomīgas sievietes nostāšanos pret konservatīvajām 19. gadsimta Eiropas galma tradīcijām un sevis meklējumus visas dzīves garumā – Sisī daudz lasa, raksta dzeju, ceļo, pievērš uzmanību fiziskajām aktivitātēm, iepazīst savas karaļvalsts iedzīvotājus un viņu kultūru. Pēc savas traģiskās nāves 19. gadsimta beigās Sisī kļūst par nacionālo mītu un skaistuma simbolu, kuras kulta statusu 20. gadsimtā nostiprina viņas simpātiskais attēlojums kino, literatūrā un mākslā.

Kā uzskata pētniece Heidija Šlipake grāmatā "Sisī pasaule", tad Sisī tēls sevī iemieso zudušo māsu, meitu, māti un mīlētāju. Savas dzīves laikā imperatore Elizabete pārstāvēja impērijas minoritātes, apvienojot laukus un pilsētas un palīdzot pārvarēt aizspriedumus par provinciālismu, ar ko ierasti asociējās Hābsburgu zemes ārpus lielajām pilsētām Vīnes, Budapeštas un Prāgas. Īpaši Elizabetei izdevās iekarot ungāru tautas cieņu un mīlestību (viņa pat apguva ungāru valodu), taču arī poļi ļoti sēroja par viņas nāvi, rīkoja publiskas ceremonijas un pat veltīja viņai dzejoļus.