saturs
Virspusējs ieskats Austroungārijas imperatores Elizabetes dzīvē atgādina burvīgu mīlas romānu, kura sākumā jaunā, valdzinošā Bavārijas princese laupa savai vecākajai māsai iecerētā precinieka – Austroungārijas imperatora Franča Jozefa – sirdi un vietu galmā. Taču turpinājums iezīmē jaunas un brīvdomīgas sievietes nostāšanos pret konservatīvajām 19. gadsimta Eiropas galma tradīcijām un sevis meklējumus visas dzīves garumā – Sisī daudz lasa, raksta dzeju, ceļo, pievērš uzmanību fiziskajām aktivitātēm, iepazīst savas karaļvalsts iedzīvotājus un viņu kultūru. Pēc savas traģiskās nāves 19. gadsimta beigās Sisī kļūst par nacionālo mītu un skaistuma simbolu, kuras kulta statusu 20. gadsimtā nostiprina viņas simpātiskais attēlojums kino, literatūrā un mākslā.
Kā uzskata pētniece Heidija Šlipake grāmatā "Sisī pasaule", tad Sisī tēls sevī iemieso zudušo māsu, meitu, māti un mīlētāju. Savas dzīves laikā imperatore Elizabete pārstāvēja impērijas minoritātes, apvienojot laukus un pilsētas un palīdzot pārvarēt aizspriedumus par provinciālismu, ar ko ierasti asociējās Hābsburgu zemes ārpus lielajām pilsētām Vīnes, Budapeštas un Prāgas. Īpaši Elizabetei izdevās iekarot ungāru tautas cieņu un mīlestību (viņa pat apguva ungāru valodu), taču arī poļi ļoti sēroja par viņas nāvi, rīkoja publiskas ceremonijas un pat veltīja viņai dzejoļus.
Sisī patiesi uzskatāma par vienu no agrākajām mūsdienu slavenību kulta skartajām personām. Viņa nepārtraukti atradās preses pārstāvju, fotogrāfu, pielūdzēju un kritiķu uzmanības lokā. Pētniece Alise Freifelda uzskata, ka imperatore Elizabete ir pirmā "galma slavenība", kas piepildīja publisko telpu ar jaunās monarhijas glamūru un vienlaikus piešķīra tai cilvēcisku seju. Vēlāk šo kultu pārmantoja karaliene Viktorija un mūsu laika ikona princese Diāna.
Bez šaubām, nozīmīgu lomu imperatores statusa vairošanā spēlēja arī viņas traģiskā un pat absurdā nāve. 1898. gada rudenī Sisī apmeklēja Ženēvu, un 10. septembra vakarā pa ceļam uz prāmi viņai uzgrūdās kāds šķietami nejaušs garāmgājējs. Imperatore sajuta asas sāpes starp ribām, taču turpināja ceļu. Jau uz klāja 60 gadus vecā imperatore saļima no asins zuduma, ko bija radījis naža dūriens krūtīs. Izrādījās, ka "nejaušais garāmgājējs" bija viņu nāvējoši sadūris, un imperatore nomira tajā pašā naktī.
Cita starpā, Sisī slepkava tika notverts – tas bija kāds itāļu anarhists vārdā Luidži Lučeni, kurš atzina, ka viņam personīgi pret imperatori nav bijušas nekādas pretenzijas, viņš vienkārši vēlējies noslepkavot jebkuru karaliskās ģimenes pārstāvi. Sisī bija izteikusi vēlmi tikt apglabāta Vidusjūras krastā, tomēr Francis Jozefs to ignorēja un lika viņu apbedīt Vīnē, dzimtas kapličā.
Kopš Elizabetes nāves vairāk nekā 120 gadu garumā mākslinieki, tēlnieki, rakstnieki, dramaturgi, dzejnieki un scenāristi centušies iemūžināt un formulēt viņas personības svarīgākās šķautnes. Elizabetei veltīti pieminekļi sastopami dažādās vietās agrāko impērijas zemju teritorijās, bet viņas attēli vēl šodien rotā parkus, publiskās vietas un pilsētu skvērus. Jau gadu pēc Sisī nāves iznāca viņas pirmā biogrāfija, ko ar pseidonīmu publicēja viņas tuva draudzene. Tajā Sisī tēls ieguva gan mūsdienīgas, neatkarīgas sievietes vaibstus, gan teju pārcilvēciskas mocekles atveidu, kas upurējusi sevi augstāku ideālu vārdā.
20. gadsimtā tapušo biogrāfiju autori vairāk tiecās atspoguļot imperatori kā patiesi modernu, iespējams, pat feministisku personību, koncentrējoties uz atsevišķiem spilgtiem faktiem no Elizabetes dzīves. Zināms, ka viņai bija tetovējums, ko uzskatīja par dumpiniecisku attieksmi ne tikai pret galma tikumiem, bet arī tradicionālajām dzimumu lomām. Sisī jau kopš bērnības ļoti mīlēja zirgus un medību suņus, kā arī bija kaislīga medniece, tikmēr viņas apmātība ar fiziskiem vingrinājumiem (sauksim to par fitnesa priekšteci) un diētu bieži atspoguļota ēdienam, medicīnas vēsturei un vaļaspriekiem veltītos pētījumos. Viņa bija arī kaislīga jauno tehnoloģiju cienītāja un, pateicoties tieši Sisī, Hofburgas pilī parādījās mūsdienīga tualešu sistēma.
Tomēr šķiet, ka visvairāk par savu popularitāti jaunāko laiku Eiropas kultūrtelpā jaunajai imperatorei jāpasakās pagājušā gadsimta 50. gados tapušajai Ernsta Mariškas "Sisī" filmu triloģijai ar burvīgo, tikai 16 gadus veco Romiju Šneideri titullomā. Tām pamatā bija Marijas Blankas-Eismanes divās daļās izdotais romāns. Pirmā filma "Sisī" nonāca uz Vācijas kinoekrāniem 1955. gadā un ātri iekaroja skatītāju sirdis. Panākumi bija tik šokējoši, ka ātri vien sekoja turpinājumi – "Sisī: jaunā valdniece" (1956) un "Sisī: liktenīgie gadi" (1957), un noteikti būtu uzņemta arī ceturtā daļa, ja vien Romija Šneidere nebūtu kategoriski atteikusies no piedalīšanās. Precīzi skaitļi nav zināmi, tomēr rēķināts, ka filmas tolaik noskatījās ap 25 miljoni skatītāju.
Romija Šneidere vienā acumirklī kļuva par vietēja mēroga superzvaigzni, taču aktrise ātri vien nogura no imperatores lomas spožuma, jo filmēšanās apstākļi bija fiziski smagi – kleitas un parūkas spieda, filmēšana notika lielā steigā un viņai nācās ļoti daudz laika veltīt dažādiem reklāmas pasākumiem. Pati aktrise izteicās, ka tolaik jutās kā "Vīnes krēmšnite, ko visi vēlas apēst." Par dalību ceturtajā filmā Šneiderei piedāvāja vairākus miljonus vācu marku, tomēr viņa atteicās, lai meklētu citus izaicinājumus.
Starp citu, arī Franča Jozefa lomas atveidotājs Karls Bēms visai nicīgi izteicās par filmās redzamo vēsturisko realitāti, nosaucot to par "rozā marcipāna cūku pasauli", un, vēloties izmēģināt pilnībā citu ampluā, piekrita spēlēt maniakālu slepkavu šokējošajā Maikla Pauela trillerī "Lūriķis". Bet Romija Šneidere atgriezās imperatores Elizabetes tēlā 70. gadu sākumā Lukīno Viskonti episkajā drāmā "Ludvigs" – jo viņai ļoti simpatizēja Viskonti redzējums par Sisī personību, kas krietni atšķīrās no Ernsta Mariškas piegājiena.
"Sisī" triloģija īpaši Vācijā un vācu kultūras telpā kļuva par īstu fenomenu, ar savu košumu, romantisko noskaņojumu un vieglprātīgo attieksmi dziedējot pēc kara sapostīto vācu tautas dvēseli. Līdz ar "Sisī" uzplauka vesels žanrs, ko paši vācieši dēvēja par "Heimatfilm" – kino par dzimtenes un māju sajūtu, un šo filmu skatīšanās laika gaitā kļuvusi par iemīļotu vāciešu brīvdienu tradīciju.
Skarbie kritiķi jau tolaik pārmeta, ka režisors apzināti izkropļojis vēsturisko patiesību un vairāk paļaujas uz kiča spozmi, nevis varoņu psiholoģiju. Taču "Sisī" triloģijas fanu armādām tas netraucēja ne toreiz, ne tagad – tās kases panākumi pārspēja ilgu laiku Vācijā dominējošo "Vējiem līdzi", ienesot vācu kino Holivudas tradīcijas, bet atsevišķi pētnieki pat uzskata, ka "Sisī" filmu pārspīlētais pozitīvisms un naivitāte padarījusi to par mūsdienu kvīru kultūras pielūgsmes objektu – līdz ar pašu imperatori.
Par nezūdošo Sisī popularitāti liecina arī fakts, ka pat mediju gigants "Netflix" nolēmis ieguldīt ievērojamus līdzekļus topošā daudzsēriju filmā, kuras filmēšanas vajadzībām jūlija izskaņā mūsu pašu Vecrīga tika pārvērsta par 19. gadsimta Vīni. Iecerēts, ka mini seriāla sešās sērijās skatītāji varēs sekot līdzi jaunās imperatores pirmajiem soļiem Vīnes galmā.
Topošajā seriālā imperatori Elizabeti atveidos uzlecošā šveiciešu-amerikāņu zvaigzne Dominika Devenporta, bet Franci Jozefu I iemiesos vācu aktieris Janniks Šūmanis. Kā ziņots iepriekš, seriāla "Sisī" pirmās sezonas pirmizrāde ir paredzēta jau šī gada nogalē, vēsturisko daudzsēriju filmu izrādīs lielākās Vācijas, Francijas un Austrijas televīzijas, bet Latvijā pirmizrāde tiks nosvinēta ar slēgtu pasākumu kinoteātrī "Splendid Palace".
Seriāla veidotāji sola, ka līdzās mīlasstāstam un Sisī cīņai ar vīramāti daudz lielāka uzmanība tiks pievērsta arī politiskām tēmām, respektējot imperatores nostāju pret vīra ģimenes piekopto impērijas pārvaldīšanas stratēģiju un ļaujot seriāla pasaulē ienākt tālaika aktuālajiem globālajiem procesiem – Krimas krīzei, Austrijas veiktajai Ziemeļitālijas okupācijai un karam ar Prūsiju. Jaunajā seriālā Sisī krietni atšķiršoties no Romijas Šneideres romantizētā attēlojuma, sola filmas producents Morics Kredeners: "Sisī ir pārlaicīgs stāsts par jaunu, liberālu sievieti, kas cīnās par neatkarību visnotaļ naidīgi noskaņotā vidē. Šķiet, ka vēsturei patīk atkārtoties. Šodien tādu sievieti kā Sisī mēs noteikti redzētu Opras Vinfrijas šovā." Tā teikt, imperatore ir mirusi, lai dzīvo imperatore.
Slēpošanas kūrortā saskrienas Latvijas un Vācijas pilsoņi; nerimst tiesāšanās par apdrošināšanu 
