LKA profesors Pēteris Krilovs par filmu 'Tēvocis Tonijs'
Tonio onkulss, trīs muļķi un slepenais dienests
Nesen viens radiožurnālists, pieteikdams raidījumu par Baltijas ceļa 25 gadu atzīmēšanu, izcēla kā ievērojamu parādību to, ka daudzi cilvēki vēl atceras notikumus un savu darbību tajos. Tā, laikam, ir tāda pārspīlētas aktuālās komunikācijas un informācijas laikmeta kroplība, - pat pavisam nesenus notikumus un vēsturi nepārzināt, neorientēties un iztikt ar vērtējumu klišejām.
Divas bulgāru režisores, Vesela Kazakova un Mina Mileva, ir izveidojušas šķietami nepretenciozu filmu par savu skolotāju. Skatoties "pa diagonāli", filma ir burvīga mākslinieka - animācijas filmu autora - dzīvesstāsts, kas iesākas dziļos padomju laikos, kad Bulgārijas Tautas republiku visi saukāja par PSRS 16. republiku un izbraukt no PSRS uz Varnas kūrortu pat neskaitījās ārzemju ceļojums.
Galveno filmas varoni, Antoniju Trajanovu, pasvītrojot viņa kalpošanu mākslai un nepolitizēto eksistenci padomju laika hierarhijā, visi sauca par onkuli Tonio. Viņa zīmētie animācijas varoņi bija klasisku komiksu siluetfigūru personāži, ātri uztverami, kustīgi un ar apbrīnojami vieglu humoru apveltīti. Onkulis Tonio saplūda ar savu filmu varoņiem un, spriežot pēc filmas, arī dzīvē gan kolēģiem, gan studentiem pauda savu paradoksālo humoru ar nebeidzamu vitalitāti. Trīs muļķi - tā sauc veselu animācijas īsfilmu seriālu, un, man liekas, tas ir Tonio "alter ego".
Taču bulgāru režisoru filma nav viss nekāds nepretenciozs biogrāfisks pastāsts. Filma sacēlusi lielu rezonansi un opozīciju dzimtajā Bulgārijā, saskalinot mākslas un varas attiecību nesvaigo ūdenstilpni. Un šī smirdīgā ūdens viļņošanās ir tas filmas aspekts, kuram vajadzētu ietekmēt arī Latvijas u.c. Austrumeiropas filmu skatītājus, vērtētājus.
Filma sākas ar to brīdi, kad neizprotamu un neizskaidrotu iemeslu dēļ Tonio zaudē darbu mūsdienu Bulgārijas intelektuālajai dzīvei svarīgā Jaunajā Bulgārijas Universitātē (NBU). Viņš tur strādāja par animācijas mākslas pedagogu un sagatavoja daudzus animācijas filmu režisorus. Filma beidzas ar ziņu par neseno Tonio nāvi.
Talantīgā un cilvēciski atvērtā Tonio dzīve visu laiku, arī mūsdienu demokrātiskajā Bulgārijā, bija rūpīgi pārraudzīta no gan padomju laika, gan postpadomju ēras ideoloģiskā "jumta" puses vai, prasti sakot, ar čeku/slepeno dienestu saistītiem ļaudīm, māksliniekiem un iestāžu vadītājiem. Un ne jau tikai pārraudzīta.
Šeit arī sākas tas vēsturiskās atmiņas fenomens, ko es pieminēju sākumā. Visās totalitārisma režīmu pārvaldītajās valstīs (arī padomju Latvijā!) pastāvēja tāds varas un mākslas aizbildniecības modelis. To zināja visi, bez tā nenotika neviens mākslas notikums, pat savas dzejas lasīšana draugiem paša dzīvoklī. Aizbildniecībā bija kaut kas no pirmatnējās iekārtas varas izpausmes: - "Tas, ka tu esi talantīgs, tas ir sūds, jo tu nezini, ko ar to darīt un kam kalpot. Un tāpēc tev jāklausa mums." Visi totalitārismu piedzīvojušie mākslinieki tam gāja cauri un tas bija drosmes, patstāvības un arī izdzīvošanas tests.
Tonio bija jāpieņem līdzautorība ar svarīgu, pat talantīgu, bet ar slepeno dienestu saistītu kolēģi, kuru kā paradoksālā pasaku konstrukcijā sauca - Donio Doņevs. Donio zināja, kā lietot onkuļa Tonio talantu. Uz mirkli filma uzbur ainas, kā Sofijas krogā pie "mafijas/čekas" galda krusttēvi kārtoja likteņus saviem padotajiem.
Taču bulgāru filmā ir viens aspekts, kuru režisores atklāj bez samulsuma. No Tonio dzīves beigu posma skaidrs, ka slepeno dienestu krusttēvu laiks nebeidzās 1990./91.g., līdz ar PSRS sabrukumu, demokrātiskajām pārmaiņām un sienu krišanām. Krusttēvi ar garšu izdzīvoja savas dzīves un iekarojumus līdz pat mūsdienām. Tonio viņiem arī pēc valsts iekārtas mutācijas palika "mazais, panāc šurp!..."
Un, kā jūs domājat - kad Latvijā tas patiešām beidzās, ja tā padomā?!
