Mūziķis Goran Gora par filmu 'Bītlu labā feja'
Aizmugure
Filma "Good Ol' Freda" man kā mūzikas industrijā strādājošam neko jaunu neiemācīja. Bet tiem, kuriem šķiet, ka šajā biznesā pastāv tikai slava, atzinība un "viegla nauda", filma kalpos par piemēru tam, ka neviens uzņēmums nevar pastāvēt bez "pelēkajiem kardināliem".
Par "pelēkajiem kardināliem" ierasti sauc tos, kuri patiesībā virza "lietas". Tie ir cilvēki, kuri paliek aizmugurē, izvirzot priekšplānā tos, kuri saņems sitienus vai uzslavas. Un tieši tāds pats "kardināls" ir "Bītlu" sekretāre Frīda, kura ir viena no tiem cilvēkiem, kuriem ir bijusi tā laime (drīzāk gan - slogs) "apstrādāt" Bītlu mānijas "melno kasti" - fanu vēstules - un veikt ikdienas administratīvo darbu. Ja mēra ar šodienas mērauklu, tad gan Mailijai Sairusai, gan Bejonsē, gan mūsu pašu "Prāta Vētrai" "aizmugurē" sēž pāris cilvēku, kurus publika nemaz neredz, bet bez kuriem šie "kuģi" nespētu aizpeldēt nemaz ne tik tālu.
No vienas puses - tas ir milzīgs pagodinājums un laime strādāt uzņēmumā, kas maina Pasaules kārtību (kaut vai tik šķietami niecīgā nišā kā mūzika), bet no otras puses - tas ir tieši tāds pats uzņēmums kā jebkura būvfirma, reklāmas aģentūra vai "Facebook". Atnāk "galvenie", padara savu darbu un tad nāk "melnie" darbinieki, kuri aiz šiem "dūžiem" satīra. Un, dod Dievs, tādu mīlestību pret darbu, kāds bija Frīdai, kura mīlēja katru no "Bītliem". Mīlēja tik ļoti, ka uzņēmās padarīt "melno darbu" viņu vietā. Tikai aiz mīlestības. Pie kam - platoniskās, nevis fiziskās. Un katru reizi, kad redzu kādu līdzīgu stāstu, manī kaut kas "sakustas". Sakustas sajūta, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savu laiku citu dēļ. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, ka šie dzīvesstāsti reizēm ir pat daudz nozīmīgāki par tiem, kuri izcelti "slavas saulītē".
Frīda ir tā, kura šobrīd dzīvo mazā mājiņā un bauda sava mūža "mierīgās dienas", lai arī būtu pelnījusi būt tikpat slavena kā Pols Makartnijs vai Ringo Stārs - vienīgie šobrīd dzīvie Bītli. Kā atzīmē kāds kungs filmā - Frīda nav uzrakstījusi nevienu scenāriju filmai, nevienu grāmatu par savu pieredzi "Bītlu industrijā" un tikai tāpēc vien dzīvo sev "paredzēto" kluso dzīvi, paturot "Bītlu" pieredzi stāstiem pie kakao krūzes ģimenes saietos. Un tas liecina tikai par Frīdas cilvēcību, piezemētību un lojalitāti. Un man jāatzīstas, ka šajā laikmetā, kad pastāv paštīksmināšanās, patmīlība un egoisms, spēt noturēties pretī šķietamās slavas "gaišajām pusēm" (it kā tādas pastāvētu!) ir kaut kas apbrīnojams.
Mākslinieks nevar pastāvēt bez cilvēkiem komandā, kuri tic. Tic viņu spējām, talantam un veiksmei. Es gribētu, lai Frīda strādā uzņēmumā Goran Gora. Ja vien tas būtu uzņēmums. Ja vien es būtu Pols Makartnijs. Vai Ringo Stārs. Bet Frīdas sirds jau kopš sešdesmitajiem ir aizņemta.
