LTV žurnāliste Linda Bagone par filmu 'Laukums'
"Izvēlies lielisku atpūtu kūrortos!", "viens no populārākajiem kūrortiem ziemā", "noslēpumu zeme" - šādi un līdzīgi uzsaukumi tūrisma aģentūru mājaslapās mūs aicina pavadīt "neaizmirstamu atvaļinājumu" Ēģiptē. Taču, vai aizbraucot uz tūristiem glīti izveidotajiem viesnīcu rajoniem Sarkanās jūras piekrastē, mēs varam teikt, ka patiešām esam iepazinuši šo valsti? Vai, sastopot šajās lagūnās strādājošos, kuri smaidoši gatavi ar mums aprunāties gan angļu, gan krievu valodā, varam teikt, ka esam iepazinuši ēģiptiešus?
Citu Ēģipti iepazīst tie, kuri aizbraukuši līdz galvaspilsētai Kairai. Pāris soļu attālumā no ierastajiem tūristu maršrutiem jūti uz sevi pavērstus vairs ne smaidīgu ēģiptiešu skatienus. Kā ieejas pazemes alās izskatās kāpnes lejup uz metro, kur nokāpuši nav pat tie, kas šajā pilsētā dzīvo vairākus gadus. Lai atstātu automašīnu stāvlaukumā, tur strādājošajiem jāmaksā papildus (lai neaizvainotu nevienu šajā darījumā iesaistīto, to var dēvēt arī par tējas naudu). Savukārt, lai iekļūtu Ēģiptes muzejā, jāpaiet garām tankiem un jauniem puišiem, kuri rokās satvēruši automātus. Starp citu, Ēģiptes muzejs atrodas blakus Tahrīra laukumam. Vietai, kuru dēvē arī par Atbrīvošanas laukumu. Zīmīgi, ka tieši šeit 2011. gadā pulcējās tūkstošiem ēģiptiešu, lai pretotos 30 gadu ilgajam Hosni Mubaraka režīmam, iebilstu diktatora uzspiestajai komandantstundai un iestātos pret korupciju visos varas gaiteņu līmeņos.
Filma "Laukums" rosina domāt par pašaizliedzību. Jauni puiši un meitenes ir gatavi nakšņot Tahrīra laukumā, zinot, ka saullēktu var arī nesagaidīt. Taču viņiem ir ticība tam, ka izdosies panākt pārmaiņas valstī. Viņu aizsākto pretošanās kustību gan izmanto politiski radikālais spārns, kurš rezultātā kaut vai neilgi, tomēr spēj iegūt varu valstī.
Filma "Laukums" rosina domāt par sociālo mediju spēku. Populārajās interneta vietnēs ievietotie uzsaukumi un cilvēku liecības īsā laikā spēj mobilizēt cilvēkus. Tahrīrā un citviet valstī pulcējas arvien lielāks skaits neapmierināto. Tajā pašā laikā revolūcijas gaitā sociālajos medijos ievietotie video atklāj pārējai pasaulei patieso ainu par notiekošo vājprātu "civilizācijas šūpulī".
Filma "Laukums" rosina domāt par plaisu starp iedzīvotājiem un karavīriem. Armija, kurai būtu jāaizstāv sava valsts un pilsoņi no ārējiem agresoriem, iedarbina tankus. Šajās bruņu mašīnās iesēdušies tādi paši ēģiptieši, kā tie, kas ar savām vēlmēm un cerībām pulcējas Tahrīra laukumā, taču viņi ir spējīgi pārbraukt pāri saviem līdzpilsoņiem, tos izkropļojot un nogalinot.
Filma "Laukums" atspoguļo to, kā daļai tautas tomēr izdevās salauzt 30 gadu garumā ilgušo militāro režīmu Ēģiptē. Tas pavēra ceļu uz demokrātiskām vēlēšanām valstī. Pēdējās no tām uzvarēja un par Ēģiptes prezidentu kļuva bijušais armijas komandieris Abdelfatahs as Sisi. Tas liek uzdot jautājumu, vai filmā redzamo varoņu cerības nav kļuvušas par mazākuma vēlmēm? Vai maz šī valsts spēj iztikt bez militāra režīma?
