Foto: Publicitātes foto
Grūti pateikt, kas tieši divus jaunos režisorus Rūpertu Sandersu un Tarsemu Singu iedvesmoja gandrīz vienlaicīgi pievērsties brāļu Grimmu pasakas par Sniegbaltīti interpretācijai. Tomēr jāatzīst, ka atšķirīgās orģinālstāsta versijas un diametrāli pretējie vizuālie risinājumi ir tas, kas abus šos darbus padara interesantus. Ja Tarsema Singa piedāvātais pasakas variants "Spogulīt, spogulīt", lai gan ne līdz galam izdevies, bija vizuāli košs un ironiski pasmējās par saviem varoņiem, Rūperts Sanders savā pirmajā pilnmetrāžas filmā "Sniegbaltīte un mednieks" skatītājiem piedāvā Holivudas cienīgu grāvēju tumšā viduslaiku atmosfērā.


Abās filmās sastopamas sižetiskas atkāpes no brāļu Grimmu 19. gadsimta sākumā radītā stāsta, piemēram, Sanders ignorējis šķietami tik ļoti svarīgo pasakas detaļu – princi, tā vietā piešķirot Kirstenas Stjuartes tēlotajai Sniegbaltītei veselus divus vīriešus – mednieku un bērnības draugu Vilijamu -, kuri cenšas viņu atmodināt no miega ar skūpstu. Turklāt šajā gadījumā pat varētu runāt par filmas feministisko dvesmu, kuras ietvaros Sniegbaltīte, gluži kā Žanna d'Arka ved savu tautu cīņā ar ļauno pamāti, un, atgūstot tēva karaļvalsts vadīšanas tiesības, bet neizvēlas par partneri nevienu no abiem mīlniekiem. Savukārt rūķi šajā stāstā kalpo vien kā tautas vēsturiskās atmiņas glabātāji, kuri vairāk noderīgi Stjuartes varonei nekā viņa viņiem. Šāda sižetiskā pieeja filmu padara ne tikai vizuāli piesātinātu, bet arī samērā interesantu saturiski, jo pasaka par skaistuma zūdamību, kļuvusi par stāstu, kurā sievietes skaistums ir viņas neatkarīgās eksistences garants. Sanders centies rast skaidrojumu arī pamātes nežēlībai, kas gan ļoti tuvina Sniegbaltīti ļaunās karalienes tēlam. Šajā gadījumā tos nošķir vien melnās un baltās maģijas klātesamība.

Kā jau pasaka, kurā šajā gadījumā turklāt ietilpst arī laba deva cīņas ainu, "Sniegbaltītē un medniekā" režisors nav taupījis uz specefektiem. Tomēr jāatzīst, ka viņa izdarītās izvēles ir samērā pārdomātas un nepārvērš filmu jaunāko datorgrafikas iespēju parādē. Tajā ik pa laikam parādās arī ļoti gleznieciskas dabas ainavas – izdeguši meži, niedru pļavas un ūdeņi, pa kuriem pārvietojas trauslas laiviņas. Interpretējot stāsta vidi, režisors, jāatzīst, samērā klišejiski, bet vizuāli efektīvi atklājis tajā mītošās mītiskās radības, nežēlojot "mīlīgu" dzīvnieciņu daudzumu draudzīgākajā karaļvalsts daļā. Datorgrafikas iespējas arī nav traupītas rūķu atveidei, piešķirot tiem atpazīstamu Holivudas aktieru sejas. Tomēr, lai skaisto ainavu un vides baudīšana nepārvērstos par pastaigu, to, kā labākajās izklaižu filmu tradīcijās ierasts, pārtrauc deva dramatisma, kuru nodrošina karalienes norīkotie Sniegbaltītes vajātāji, piemēram, nogalējot meža staltāko briedi. Naratīvam zināmu daudzumu intrigas, kā arī papildus kontekstu piešķir izvēlētā stāstījuma tehnika, kurā nozīmīgu lomu spēlē atmiņu ainas.

Izvēlētajā žanrā "Sniegbaltīte un mednieks" ir sižetiski un vizuāli pārliecinošāka par Tarsema Singa interpretāciju. Tomēr uz ekrāna vērojamais, vājais aktierdarbs brīžiem bojā filmas baudījumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!