Tiesa gan saturiski tā neizceļas ar neko īpašu, un mēģinājums parādīt stāstu par karali Edvardu, kurš mīļotās sievietes Vollisas Simpsones dēļ atteicās no troņa, no liktenīgās dāmas skatu punkta, nav īpaši izdevies. Turklāt saturiski mulsinoši ir tas, ka leģenda par Velsas princi un viņa mīļoto sievieti pietiekami veikli savīta ar mūsdienīgu melodrāmas sižetu, kurš, lai gan diez gan plakans, tomēr apveltīts ar šarmantu daļu humora. Interesanti šķiet tas, ka abas stāsta galvenās varones – mūsdienu Volliju, kurai vārds dots par godu Edvarda mīļotajai amerikānietei, un Vollisu, kura 30. gados iekaroja topošā karaļa sirdi, vieno vien daži līdzīgi likteņa pavērsieni.
Šķiet, ka Madonna vēlējusies runāt par mūsdienu sievietes dzīvi, kurā jāsabalansē centieni būt sievietei sava vīrieša acīs un spēja piepildīt personīgos sapņus. Un, kā izskatās, balansu gūt nav tik viegli kā Vollisai Simpsonei 30. gados, pavadot laiku šarmanti izklaidējot vīriešus, jaucot tiem gardus martini un iekarojot to sirdis.
Stāsts par karaļa mīļoto amerikānieti kalpo kā mūsdienu un tā laika sieviešu dzīves salīdzinājums, vēršot uzmanību uz to, ka arī Velsas prinča Edvarda un Simpsones mīlas stāsts nav bijis nekāda pasaka. Filma samērā simpātiskā veidā runā arī par to, cik saistošas un mītu pilnas, brīžiem ir vēsturiskās personālijas. Gribētos apgalvot, ka šajā gadījumā britu karaļnama pasaka, kura 20. gadsimta sākumā katrai meitenei atjaunoja ticību mīlestībai, kura gatava pārvarēt visus šķēršļus, ir tikai pārdomas raisošs materiāls, nevis centieni izstāstīt stāstu par slaveno pāri no citādāka skatu punkta, un labi, ka tā. Sižetiski viss šķiet ieturēts labākajās melodrāmas tradīcijās, un tas nav nekas negaidīts.
Ievērības cienīgākā filmas daļa ir tieši tās izpildījums, kuru droši varētu saukt par absolūti eklektisku. Savā dažādībā un dinamikā tas ir pat ļoti pievilcīgs. Līdz detaļām smalki tuvplāni, klasiski gleznainas ainas, kuras nomaina dinamiski, ar rokas kameru filmēti kadri – šīs vizuālais košums ir tik iespaidīgs, ka notur uzmanību visu filmas laiku. Turklāt stāstam netrūkst arī asuma. Šķiet, ka agresīvāko ainu attēlojuma veidu Madonna aizguvusi no sava bijušā vīra Gaja Ričija, kura filmām raksturīgā dinamika redzama arī šeit.
Izsmalcināti un eklektiski ir veidota arī darbības vide. Tas, ka filmā pastiprināt pievērsta uzmanība sīkumiem, to padara par ļoti baudāmu vizuālo materiālu. "Chanel" smaržu pudelītes uz spoguļgaldiņiem, skaistas glāzes un smalkas cigarešu etvijas, veclaicīgi iekārtoti dzīvokļi, kas pieskaņoti 30. gadu interjera iezīmēm, pērles un balti cimdi. Dāmas ietērptas klasiski melnos tērpos, kuru izsmalcinātās detaļas – rotas – rāmi fiksē kameras acs. Tikpat veiksmīgi starp visu skaisto iekļaujas arī vizuāli izaicinošais, jo tik pat kaislīgi elementi kā sarkani krāsotās sieviešu lūpas un lakotie nagi, ir arī plūstošās asinis. Tieši vizuāli izaicinošais materiāls, kurš vērā ņemami agresīvs, piešķir filmai ko vairāk par pliekanas melodrāmas garšu.
Filmu sižetiskā ziņā īsti nevar nosaukt par ko novatorisku, turklāt dēvēt to par centieniem iedzīvināt ticību mīlestībai būtu bezgala banāli. Uz neko vairāk kā mēreni interesantā griezumā savītu stāstu tā nevar pretendēt, bet vizuālais materiāls savā eklektikā ir piesātināts un ļoti baudāms. Turklāt skaista ir arī filmas muzikālā tēma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
