No 5. līdz 11. septembrim notiks ikgadējais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Tā programma būs skatāma kinoteātrī "K Suns" Rīgā, kā arī Talsos, Rēzeknē, Jēkabpilī un Smiltenē. Viena no filmām, kas iekļauta foruma programmā, ir "Jaunais Platons" ("Young Plato"), Niasas Ni Hianainas un Deklana Makgrata darbs, kas aizved uz Ziemeļīrijas galvaspilsētu Belfāstā, kur kādā nomaļā rajonā, kas gadu desmitiem cietis no nemiernieku uzbrukumiem un kopienu segregācijas, kādas pamatskolas direktors ar filozofijas palīdzību maina savu skolēnu un viņu vecāku uzskatus.
Filma tiek pieteikta kā iedvesmojošs paraugs, kā pārvarēt izaicinājumus, vairot labo un palīdzēt bērniem veidot humānāku pasauli.
Par filmu "Jaunais Platons" pēc noskatīšanās raksta TV un radio raidījumu vadītāja, dūla un ģimenes cilvēks Evelīna Strazdiņa.
Vīrs ar kailu galvu, vērīgu skatienu, priecīgs brauc mašīnā pa Belfāstas ielām, kurās sastop vienkāršus ļaudis. Gan viņš, gan pārējie dodas uz darbu, viņi samājas, sveiciens seko sveicienam…
Visi pazīst viens otru, vīrs dzied kopā ar Presliju:
"And while I can think, while I can talk
While I can stand, while I can walk
While I can dream
Oh, please let my dream
Come true
Right now
Let it come true right now
Oh yeah."
Dokumentāla filma "Jaunais Platons" risina stāstu kādā Belfāstas zēnu skolā. Tās galvenais varonis ir skolotājs, filozofs, kurš pielieto izcilu metodi sarunās ar bērniem un pieaugušajiem. "Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais" vai ļoti, ļoti senais - balstīts senajās, klasiskajās kultūrās. Tā vienkāršoti varētu teikt par patiesības meklējumu ceļu, ko pielieto skolā.
Skolotājs savas sarunas ar bērniem veido, izmantojot filozofu disputu metodi vai Sokrāta apli, kurā katram tiek dots vārds un katra viedoklis tiek uzklausīts un ar cieņu uztverts. Bērni tiek aicināti izteikties un klausīties citos - skolotājs šo disputu vada. Skatoties filmu, nevilšus nonākam arī pie tēmām, kas tiek aktualizētas mūsu sabiedrībā: mēs redzam un dzirdam, kā bērni mācās pieņemt atšķirīgo - viņi dažkārt nāk no ģimenēm, kas ir burtiski atradušās pretējās viedokļu frontēs, ja ne pretējās frontēs burtiski. Paradoksālākais ir tieši tas, ka gana elitārā disciplīna filozofija un jau minētais disputs ir tas, kas šajā darba ļaužu bērnu vidē sniedz iespēju dzirdēt vienam otru, pieņemt tik dažādos viedokļus un - galvenais - māca cienīt un uzklausīt arī pretinieka viedokli. Un, iespējams, arī pieņemt to…
Situācija Belfāstā vēl salīdzinoši nesen ir bijusi ļoti nedroša. Tā nebūt nav tā mierīgākā un vienkāršākā vieta, kur dzīvot dzīvi bez raizēm un izaicinājumiem. Tur joprojām - arī pēc divdesmit gadu seniem notikumiem un it kā izregulētas politiskas situācijas sabiedrībā - skan atbalss par notikumiem no pagātnes. Šis konflikts tiek dēvēts par etnonacionālu un radies, kad tika noslēgts īru-angļu līgums par Īrijas Brīvvalsts rašanos. Tas reāli beidzās tikai deviņdesmito beigās. Šodienā tas atstājis pēdas ar daudzu sociālu problēmu kopumu: jaunieši iet bojā no narkotiku atkarības, alkohols ģimenēs, agresija sabiedrībā. Par pilsoņu karu filmā mēs dzirdam no bērnu mutēm - katrs atceras, kā viņa vecmāmiņa vai vectētiņš ir pārcietuši to laiku, kādi stāsti ģimenē ceļo līdzi no šī "vājas intensitātes kara" laika.
Filmas galvenais varonis skolotājs Kevins iemieso sevī visas tās īpašības, kas ļauj viņu saukt par supervaroni. Tikai šis superskolotājs ir īpašs savu cilvēcību: viņš klausās Presliju, uzēd šokolādi, papļāpā pa telefonu un vispār ir ar tik patīkamām smieklu un citām krunciņām sejā, ka grūti no viņa novērst acis… Un ļoti inteliģenti risina starppaaudžu traumatizācijas sekas.
Arī man dzīve ir zināmā mēra saistīta ar norisēm skolā ne tikai tāpēc, ka esmu vecāks un visu manu vecāka dzīvi kāds no maniem bērniem kaut kur skolojas, bet esam spēruši soli tālāk. Būdami ideālisti un vēloties celt latiņu savu bērnu izglītībai, pirms septiņiem gadiem vairāki vecāki nodibinājām Rudolfa Šteinera biedrību, kas, savukārt, nodibināja Pārdaugavas Valdorfa pamatskolu. Valdorfskolas ir īpašas ar to, ka pievēršas bērna individualitātei, atzīst ne tikai tā intelektuālo pusi, bet redz cilvēku kā dvēselisku būtni, kā būtni, kurai ir augstāks uzdevums šajā pasaulē, tā pelna cieņu. Šādu cilvēku nevar audzināt tāds pieaugušais, kurš neciena sevi un nav apveltīts ar īpašu attieksmi pret cilvēkbērnu ar visām viņa vajadzībām. Par valdorfskolotājiem kļūst cilvēki, kas gatavi notupties pie mazā cilvēka tiešā un pārnestā nozīmē. Parasti tie patiešām ir cilvēki, kas dzīvo ar ideālu par skolotāja lomu un izglītības procesu ka tādu. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir atrast skolotājus, kuri spētu iemiesot šo īpašā skolotāja lomu - būt ieinteresēti katrā bērnā, savā mācību priekšmetā.
Filmas "Jaunais Platons" autori ir dokumentējuši ikdienu skolā, kurā - kā jau katrā skolā - ir gan vienkāršas, gan sarežģītas situācijas, kas prasa no pieaugušajiem savaldību un patiesas zināšanas, un iekšēju spēku tās pielietot. Bērni nav mazi pieaugušie, bet bērnu problēmas ir tik pat nopietnas un respektējamas kā pieaugušo. Būtiski atzīmēt, kā šī ir zēnu skola - mēs esam liecinieki arī tēmai, kas virmo mūsu sabiedrībā: kā jāaudzina mazi zēni, lai tie kļūtu par vīriešiem, kādus tos vēlas redzēt mūsdienu sabiedrība, kādus tos vēlamies redzēt arī mēs, sievietes, kad viņi pieaugs.
Filma uzjundī tēmu, kas Latvijā ir tik problemātiska. Diemžēl pēc neatkarības atgūšanas valsts nav spējusi padarīt šo profesiju par prestižu - skolotāji joprojām saņem nepieklājīgi mazas, nekonkurētspējīgas algas. Un te mēs nonākam arī pie tā, kas gandrīz pilnībā zaudēts mūsu izglītības sistēmā - skolotājs-vīrietis. Valdorfpedagoģija vienmēr akcentu ir likusi uz skolotāja personību. Ideālā situācijā tas būtu skolotājs, kas pavada bērnus no pirmās līdz pēdējai klasei. Tā pamatā ir arī ideja par to, ka bērns mācās atdarinot, sākot ar vecākiem un tad jau skolotājiem, un citām autoritātēm. Turklāt svarīgas ir piesaistes vai pieķeršanās attiecības, uzticība, kas starp cilvēkiem var veidoties tikai ilgākā laika periodā un kopīgi ejot cauri grūtībām un priekiem.
Tāds, kurš var mazam zēnam nodot vērtības, uzvedības modeļus, kurus var apgūt tikai saskarsmē un pieredzot. Bērni ienāk no rīta skolā, un Kevins ar katru no tiem sasveicinās. Tāds ir arī katras Valdorfskolas princips - rokasspiediens, skatiens acīs, nosaukšana vārdā - pie klases vai skolas durvīm. Katru rītu nemainīgi. It kā tik vienkāršs žests, bet dziļākajā būtībā tas definē visu turpmāko dienu un savstarpējās attiecības: mēs neesam savstarpēji formāli, esam ieinteresēti un atvērti, gatavi sadarboties.
Emocionālu inteliģenci mēs pieredzam, skatoties uz Kevina un arī viņa kolēģu darbu: ieklausīties, izprast un izrunāt. Kā tu juties, kad siti savam uzbrucējam? - "Mazliet lepns, mazliet šaubījos", atbild bērns… "Tad parunāsim par to, kas tur bija ar to šaubīgo sajūtu", saka skolotājs. Un viņi sāk lēni risināt vardarbības tēmu. Un to, kā iziet no bezgalīgā vardarbības apļa.
Emocionālo inteliģenci bērni sāk apgūt ar dzimšanas brīdi vai vēl agrāk no saviem vecākiem, taču, ja vecākiem tā nav iemācīta, tad var to mācīties arī dzīves laikā. Platons apvieno šīs divas superspējas - domāt un spēju just - un saprast savas jūtas, liekot tās arī lietā.
Identificēties ar notikumiem filmā nemaz nav grūti. Spriedze, kas valdījusi Belfāstā, kopš neseniem notikumiem mūsu reģionā ir ļoti labi saprotama. Bērni stāsta, kā viņu ģimenes piedzīvojušās bailes un zaudējumus, ar bērnu mutēm mēs dzirdam īstu, tiešu patiesību - tas, kam būtu mūs jāvieno, kļūst par nesaprašanās pamatu: politika, reliģija un…
Filmā ir neskaitāmi aizkustinoši brīži. Mēs zinām, ka ar bērna muti runā patiesība, bet te piedzīvojam, ka tā runā arī caur pieaugušo, caur tā attieksmi, tā enerģiju un pašcieņu. Filma ir satriecošs darbs, tā ievelk un saviļņo, tāpat arī konfrontē mūs ar mūsu reģiona samilzušajām problēmām - arī Latvijā frustrējam no politiskās situācijas, ārējiem draudiem, ikdienas problēmām, un, protams, tas viss spoguļojas mūsu mazajos ģimenes locekļos.
Ja tomēr ir radies iespaids, ka stāsts ir drūms un runā vienīgi par problēmām, tad ziniet, tas ir gaišs un, kā teiktu mans skolotājs un draugs, kinozinātnieks Viktors Freibergs, dzīvi apliecinošs. Kā dzīvi apliecinošs ir katrs bērna skatiens, tiešums un uzticēšanās. Un skolotāji, kas mūs ievada šajā lielo cilvēku pasaulē ar siltu roku un mīlošu, pieņemošu attieksmi. Lai šis stāsts arī jums liek atcerēties nevis par učenēm, bet par jūsu Skolotājiem, kuri stingri un maigi ir stāvējuši klāt tam, kas veidoja jūs par Cilvēkiem ar lielo burtu!
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
