Slavenākā latviešu dokumentālā filma tapa 1980. gadu vidū, laikā, kad trimdā noslēdzās pazīstamākā latviešu spiega, PSRS un ASV dubultaģenta Imanta Lešinska dzīve. Noslēdzās visai mīklainos apstākļos, taču filma par Lešinski nav nedz klasisks "spiegu gabals", nedz patētisks biogrāfisks vēstījums. Filma ir stāsts par to, cik augsta un nežēlīga ir maksa par piedalīšanos ģeopolitiskajās spēlēs, kuras patiešām ietekmē tautu un valstu likteņus. Tas ir stāsts, ko Džeimsa Bonda un viņa neskaitāmo līdzinieku krusttēvi saprotamu iemeslu dēļ mums parasti nestāsta. Jo tad ātri vien izgaistu kinoindustrijas radītais romantiskais spiega tēls, atklājot cilvēka ciešanas, ap kurām īstenībā ir savīti šī stāsta auduma meti.
Nav noslēpums, ka arī šodien publikas interese par Lešinski bieži vien reducējas līdz interesei par to, kuri viņa atmiņu publikācijā "Kalpības gadi"[1] minētie latviešu inteliģences pārstāvji gan šeit, gan Rietumos sadarbojās ar Valsts drošības komiteju. Sensāciju kāre ir aizēnojusi lietas cilvēciskos aspektus, un tieši tiem dokumentālajā filmā ir pievērsta uzmanība, atklājot dubultaģenta situācijas traģiku. Politisko notikumu līmenī redzam, kā Lešinskis nonāca pretējā Aukstā kara dalībnieku pusē laikā, kad PSRS starptautiskā ietekme bija sasniegusi apogeju. Vienlaikus filma delikāti un mazliet melanholiski stāsta arī par personisko. Par to, ko nozīmē būt piederīgam tāda cilvēka ģimenei, kam nākas pilnībā mainīt savu sociālo identitāti. Piekļūt pagātnei nav viegli – to bez patosa redzam kadros, kur no fragmentiem – fotogrāfijām, piezīmēm, magnetofona un video ierakstiem – atkal un atkal veidojas dubultaģenta dzīves stāsts, taču jau uzzinātajam pēc brīža pārklājas pāri kārtējais informācijas slānis, kurā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Nozīmīga loma ir aktieru, it īpaši Elizabetes Balčus un Jāņa Kaijaka, darbam, kas tiek pieteikts jau filmas sākumā, parādot viņu pārtapšanu Imanta Lešinska un Ievas Lešinskas tēlos. Filmas kontekstā šis paņēmiens vēlreiz atgādina par identitāti: spoguļa priekšā pārveidojas cilvēka vaibsti, vienu seju it kā nomaina otra, tad trešā... Aktieru klātbūtne filmā nav līdzeklis nosacītai situācijas rekonstrukcijai, ko mūsdienās bieži izmanto filmās par vēstures tēmām. Aktieru tēlojuma izteiksmīgums nav atkarīgs no kādiem ārējiem apstākļiem, kas tiektos filmu mākslīgi papildināt, tādēļ tas kļūst par loģisku, atturīgi emocionālu akcentu, kas izceļ nozīmīgus pieturas punktus filmas stāstā. Piemēram, pirmā tikšanās ar amerikāņu drošības dienesta aģentiem, kuri turpmāk apsargās Pīteru Dornu un viņa ģimeni, kā arī dažas citas epizodes, kuras atveido aktieri, izceļ tolaik notiekošā sirreālismu. Tas ir svarīgi, jo 1978. gada situācija pilnībā saprotama vien tai paaudzei, kas zināja: palikšana Rietumos līdzinās aiziešanai uz viņpasauli – bez iespējas kādreiz atgriezties pie tuviniekiem šaipus Berlīnes mūrim.
Filmas nosaukums kādam var atgādināt arī savulaik populārā britu autora Džona le Karē romāna "The Spy Who Came in from the Cold" (1963, kino ekranizācija 1965) nosaukumu, ko latviski varētu tulkot – "Spiegs, kurš atgriezās". Te gan līdzība beidzas, jo Imantam Lešinskim nebija lemts atgriezties. Skatītājs to var nojaust arī tad, ja iepriekš nezina viņa biogrāfiju detaļās, tomēr filma nekļūst sentimentāla, jo tās veidotāji teicami notur līdzsvarā divas būtiskas sižeta līnijas. Pirmā ir saistīta ar Lešinska tuvinieku dzīvi pēc tam, kad viņš palika dzelzs priekškara rietumu pusē, un otrā – ar atskatu uz tālaika notikumiem Latvijā, Padomju Savienībā un ASV, taču filma nepārvēršas nesenās vēstures īsajā kursā. Filmas mērķis nav kādu pamācīt vai tikai kavēties atmiņās, un tieši tāpēc "Spiegs, kurš mans tēvs" neiekrīt tajās lamatās, kuras nereti sastopam mūsdienu latviešu dokumentālā kino patiesi akmeņainajā ceļā. Pārāk bieži šādi kinodarbi šķiet veidoti tādā kā mājas video formātā, paļaujoties, ka portretējamās personības pievilcība vai notikumu nozīme vien kompensēs strukturēta vēstījuma trūkumu. Arī "Spiega" vēstījums ir fragmentēts, pat kaleidoskopisks: sešdesmito un septiņdesmito gadu realitāti atspoguļojošie kadri mijas ar mūsdienu epizodēm un intervijām, taču montāžas ritms (montāžas režisors Armands Začs) šo vēstījumu padara spriegu un loģiski kopsakarīgu.
"Spiegs, kurš mans tēvs" netiecas būt izsmeļoša dokumentālā filma, kas skatītājam sniedz atbildes uz jautājumiem, kuri tiek uzdoti filmas gaitā. Tas nav arī šīs filmas uzdevums – pateikt "visu patiesību" par Lešinska dzīvi un nāvi. Tāpat kā dzīvs stāstījums atšķiras no pabeigta un noslīpēta teksta, arī šī filma atstāj telpu minējumiem, jautājumiem un šaubām. Gan par stāstā iesaistīto cilvēku rīcības motīviem, gan par to, ko spēj un vēlas atcerēties filmā uzrunātie notikumu laikabiedri. Man izdevās pamanīt divas detaļas, kas pēc filmas noskatīšanās kļuva par motīvu laikmeta atmosfēras uztverei. Šausmīgais karstums, kuru kā vienu no pirmajiem iespaidiem pēc ierašanās Amerikā atceras Ieva Lešinska, filmā liek sevi manīt vairākkārt, gluži vai fiziski iemiesojoties spriedzes pilnajā atmosfērā, kas pēkšņi kļūst pamanāma ārēji ikdienišķās situācijās. Un vēl – pievērsiet uzmanību filmā redzamo pagājušā gadsimta fotoattēlu un kinohronikas kadru faktūrai, tā nav retušēta, nav nogludināta, lai būtu ierastāka mūsdienu skatītāja acij. Tā ir saglabājusi raupjo pamatni, šķietami dīvainos krāsu toņus un attēla defektus, apliecinot savu autentiskumu. Kā apgalvo vārdnīcas, šis vārds nāk no sengrieķu valodas un nozīmē "oriģināls, patiess", un šie apzīmējumi raksturo filmas būtību.
[1] Imants Lešinskis. Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti. Sastādījusi, rediģējusi un tulkojusi Ieva Lešinska, Rīga, 2017.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
