Vēsture sievietes acīm. Ilmārs Šlāpins par filmu 'Mans mīļākais karš'
Foto: Kadrs no video

Var viegli pamanīt, ka mode uz atmiņām mainās – tā uznāk viļņiem, tad noplok, tad atkal atgriežas. Pēc lielām pārmaiņām, revolūcijām, kariem, traģiskiem notikumiem parādās tabu zonas, kuras sabiedrībā nav pieņemts atcerēties. Cenzūra un propaganda cenšas ietekmēt to, ko mēs drīkstam un gribam paturēt atmiņā. Krasas robežšķirtnes rada arī vilinājumu atcerēties to, "kā toreiz bija", un salīdzināt ar to, "kā ir tagad". Ir tādi periodi tautas un valsts dzīvē, kad konkrētu notikumu atminēšanās veido vesela vēstures perioda noskaņu – mēs tā darījām ar "Ulmaņlaikiem" no vienas puses un "Tēvijas kara varoņdarbiem" no otras. Bet tad pēkšņi paiet pārdesmit strauju pārmaiņu gadu un uzaug paaudze, kas metas atcerēties laikus, priekšmetus, estētiku, kuru tā nemaz nav piedzīvojusi, – astoņdesmito gadu mēbeļu dizainu un krāsu diapozitīvus. 21. gadsimta otrajā desmitgadē mēs piepeši atceramies mežabrāļus un čekas aģentus, rīkojam diskusijas un iestudējam teātra izrādes.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Atmiņām ir milzīga nozīme. Privātās atmiņas mūs veido kā personības, kolektīvās atmiņas būvē nacionālo identitāti, formalizētas, pārspriestas un pierakstītas atmiņas mēs saucam par vēsturi. No atmiņām – īstām vai izdomātām – mēs saliekam kopā praktiski visu, kas mēs esam.

Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filma "Mans mīļākais karš" jau nosaukumā piesaka galveno pretrunu vai, pareizāk sakot, konfrontāciju, kas kairina skatītāju uztveri tiešā un emocionālā veidā, – tas ir personisks ("mans") atmiņu stāsts, kurā ļoti daudzi var ieraudzīt sev tuvus un pazīstamus motīvus, taču vienlaicīgi tiek runāts par noteikta reģiona, tautas un valsts vēstures posmu. Nejaušais un subjektīvais te savijies cieši kopā ar vispārināto un likumsakarīgo.

Skatoties filmu pirmoreiz, es pievērsu uzmanību kādai šķietami nebūtiskai detaļai – animācijas tehnikā zīmēto bērnu sejām, pareizāk sakot, acīm, kas, lai arī šabloniski veidotas, katram ir pagrieztas kādā citā, individuālā leņķī. It kā vienkāršs un smalks paņēmiens, ar kuru mākslinieks ierobežotiem līdzekļiem panācis daudzveidību, taču tas uzvedina uz svarīgu atziņu – katra bērna "acis" ir atšķirīgas, katra cilvēka bērnības atmiņas ir atšķirīgas. Pieaugot, pierakstot, sarunājoties, vienojoties mēs sākam tās salīdzināt ar citu cilvēku atmiņām, pieņemam kaut kādus fiksētus un pārbaudītus faktus, vēstures interpretācijas un skaidrojumus, pielīdzinām savu pieredzi citām un šādi veidojamies par nāciju. Taču tas bērns, kas skatās uz pasauli savā īpašajā veidā, kas konstruē savu izpratni par lietu kārtību un likumsakarībām pirmkārt no tā, ko pats pieredzējis, tas bērns mūsos joprojām ir dzīvs. Nu, vai vismaz dažos no mums.

Vēsture sievietes acīm. Ilmārs Šlāpins par filmu 'Mans mīļākais karš'
Foto: Kadrs no video

Atceroties filmas tapšanas gaitu, režisore piemin domstarpības ar vācu producentiem, kurus nav apmierinājis scenārijs, – viņi esot prasījuši vairāk, vēl vairāk personisku detaļu. Beigu galā tas novedis pie vācu puses aiziešanas no filmas projekta. Izskatās, ka problēma bijusi tieši pārāk personiskā stāstā – viņi to vispār nav uztvēruši kā vēstures redzējumu, bet gan kā privātu dzīvesstāstu. Bet kā tādā tajā atkal ir par daudz vispārinājumu un secinājumu. Citiem vārdiem sakot, pretruna bija žanra izpratnē, nevis scenārija uzbūvē. "Mans mīļākais karš" savā ziņā piesaka jaunu kino žanru, kurā objektīvo vēsturi iespējams parādīt caur nejaušām, intīmām, brīžiem mulsinošām detaļām.

Būtisks Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmā ir arī tas, ka tas ir sievietes skats, pareizāk sakot, mazas meitenes skats uz vēsturi un notikumiem. Sievietes skats pārāk maz bijis redzams ne tikai kino, bet arī kultūras un vēstures situācijā, kurā gadsimtiem ilgi dominējusi patriarhāla lietu kārtības izpratne. "Mans mīļākais karš" piedāvā netipisku lietu kārtību, tajā vēsturisku lomu sāk spēlēt bērnu filma "Četri tankisti un suns", zemeņu ziepes, rinda pēc sviesta, no debesīm krītošas govis, ko vācu karavīri centušies nolaupīt kurzemniekiem, kauli smilšu kastē, uzartas pierobežas liedaga smiltis. Sievišķo redzējumu te atklāj nevis minēto lietu sadzīviskums – ne tas, ka tikai sievietes stāvēja rindā pēc produktiem vai pievērsa uzmanību kaut kam tik "sievišķīgam" kā ziepju aromāts –, bet gan pats atlases subjektīvisms. Vīrietis būtu izmetis no scenārija vai faktu saraksta detaļas, kas neiekļaujas gatavās shēmās un likumsakarībās, detaļas, kas prasa papildu apstiprinājumu vai skaidrojumu: "No kurienes pēckara postažā zemeņu ziepes? Es neatceros nekādas zemeņu ziepes! Bija tikai skuju ziepes, olu ziepes un veļas ziepes!" Vai, piemēram: "Kā vācu okupanti bija iecerējuši vest tās govis ar lidmašīnu uz Vāciju? Priekš kam? Kāpēc es par kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi?" Vīrieša skats uz vēsturi tradicionāli iekļauj vertikālu, hierarhisku patiesības pārbaudes mehānismu – tas, kas neiekļaujas šajā shēmā, tiek atmests kā nepatiess, nesvarīgs vai nevajadzīgs, jo nepārbaudāms. Sievietes skatā šiem sīkumiem ir nozīme pat tad, ja tie ir nepatiesi, maldinoši vai mulsinoši.

Otra atšķirība ir saistīta ar vīrišķo priekšstatu par vēsturisko taisnīgumu – jebkurā konfliktā uzvar viena no pusēm. Un jebkurā konfliktā vienai no pusēm ir taisnība. Karā vienmēr ir uzvarētājs un zaudētājs, labais un sliktais, mūsējais un ienaidnieks. Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmā šie pretstatījumi izšķīst, lai arī brīžiem mēģināts turēties pie tradicionālās "kara mākslas" principiem, aizkadra komentārā paskaidrojot, kas un kā bija "patiesībā", taču filmas vizuālais vēstījums neļauj tam izveidot pārkaulotu struktūru, atstājot vaļā vairāku patiesību "galus", ko skatītājs var mēģināt sasiet kopā jau pats.

"Mans mīļākais karš" ir vajadzīga un satraucoša filma, kas apsola vienu, bet izdara kaut ko pavisam citu. Tā ļauj mums atcerēties savu bērnību, papriecāties par kopīgām atmiņām, sakārtot kolektīvo vēstures izpratni, salikt vēlreiz pa plauktiņiem vēsturiskā taisnīguma pamatprincipus. Taču pie tā neapstājas un iebiksta mūsu Trešās Atmodas uzvarētāju paaudzei ar īsiem stāstiem par režisores klasesbiedrenes pašnāvības mēģinājumu, mātes izšķiršanos visu pamest un kļūt par zemnieci, vectēva pirmo gleznu izstādi jau vairākus gadus pēc viņa aiziešanas. Un visi šie stāsti ir ne mazāk svarīgi vai varbūt pat svarīgāki par Brežņeva, Čerņenko, Andropova nāvi, Baltijas ceļu un neatkarības atgūšanu.

Tags

Mans mīļākais karš Ilmārs Šlāpins recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form