Aukstais skaistums

Vērojot iestudējumu, uzmanība neatslābst gandrīz ne mirkli – kā īsti labā trillerī. Izrāde uzdod nežēlīgi daudz jautājumu, uz kuriem diez vai vispār var atbildēt. Taču domāt par to ir zināma bauda.

Jau ar pirmajām sekundēm, kad Ievas Puķes atveidotā Heda beidzot parādās spēles laukumā, no viņas dveš stindzinošs aukstums. Spēles laukums laikam arī ir viens no atbilstošākajiem apzīmējumiem videi, kurā dzīvo, cieš un brīžiem arī kaifo Heda Gablere. Kaifo viņa, piemēram, par cilvēka spēju būt gatavam uz neprātīgu rīcību. Ja viņas nerealizētā mīlestība Lēvborgs iešautu sev deniņos, Heda justu apmierinājumu par drosmīga cilvēka rīcību situācijā, kad viņš nespēj būt pietiekami stingrs un nosvērts savā raksturā (Lēvborgs pēc ilga un veiksmīga pārtraukuma atkal nonāk “zaļā pūķa” nagos). Ja Hedas dzīvē šādu negaidītu un asinis gluži vai stindzinošu notikumu nav, viņa cieš un kļūst vēl ļaunāka pret saviem apkārtējiem. Ievas Puķes Heda Kristīnes Abikas darinātajos izsmalcinātajos kostīmos un galvai cieši pieglaustajā frizūrā ir ļoti skaista, eleganta, gracioza, gleznieciska. Vīrieši kā traki grib būt viņas sabiedrībā, viņas tuvās uzmanībā lokā. Taču tikai pielūgsme Hedai nav interesanta. Kas par daudz, tas par skādi. Interesantāk ir tiekties pēc tā, kas grūtāk sasniedzams. Šo aksiomu apstiprina arī blakus līnijas tēlu attiecību sazarojumā – pirms lugas darbības sākuma Lēvborgs ir satuvinājies ar Teu (Kristīne Nevarauska vai Māra Mennika), kuras kādā brīdī ar savu uzstājīgo pieķeršanos un mīlestību jau ir daudz par daudz. Lēvborgam Tea vairs nav vajadzīga, Hedu viņš iegūt nespēj un tad jau pat radošais darbs, šķiet, vairs nav tik svarīgs. Līdzās Ievas Puķes groteskajai spēles manierei, spēcīgi pārliecina arī Tālivalža Lasmaņa varoņa pārvērtības notikumu gaitā – no pašapzinīga, atturīgi jutekliska un inteliģenta Hedas iekarotāja līdz nožēlojamam, vājam un bezspēcīgam alkoholiķim.

Psiholoģijas pētījumos par sieviešu un vīriešu primāro vērtību atšķirību tiek uzsvērts, ka vīriešiem vienmēr svarīgāks būs darbs, kamēr sievietēm – ģimene un attiecības. “Heda Gablere”, iespējams, pēta arī šādu situāciju, kad sieviete nekādi nevēlas samierināties ar vīrieša primāro orientāciju uz radošā darba dzīvi – gan viņas vīrs Jergens Tesmanis (Krišjānis Salmiņš), gan Eilerts Lēvborgs (Tālivaldis Lasmanis), gan savā ziņā arī asesors Braks (Aigars Vilims vai Rihards Rudāks) ir norūpējušies par savām darīšanām. Pirmajiem diviem tās ir grāmatas un zinātne, asesoram tā ir likumu, darījumu un izdevīguma pasaule. Jā, tam visam pa vidu grozās arī viens izcili krāšņs putns jeb skaista žņaudzējčūska Hedas izskatā. Taču tas, šķiet, dzīvei piedod tikai vajadzīgo adrenalīna porciju. Heda, protams, jūtas nenovērtēta – viņa negrib būt tikai mīļākā vai mātīte, kura atražo cilvēci. Tāds uzdevums viņai ir pārāk niecīgs un zemisks. Būt asesora Braka nemitīgi šantažētai, nespēt turpmāk dzīvot ar šiku (jo vīrs zinātnieks viņu nespēs attiecīgi nodrošināt), stāties iespējamas tiesas priekšā (jo pie mirušā Lēvborga tika atrasts viņas tēva ierocis) – tas viss kopā noteikti nebūtu skaisti. Labāk viņa noiet no spēles laukuma un skaisti nošaujas. Ja nevar efektīgi dzīvot, tad vismaz satriecošu nāvi sev ir iespējams noorganizēt.