Blaumaņa teātra festivāla žūrija par Daugavpils teātra izrādi 'Velniņi'

Silvija Radzobe, teātra zinātniece:

Daugavpils teātra "Velniņi" ir neapšaubāmi radošs Blaumaņa stāsta interpretējums. Man pirmkārt patika šā stāsta intonācija. Tā ir humoristiska, bet bez ironijas. To parāda gan aktieru spēles veids, gan dzīvā mūzika. Skatoties šo uzvedumu, priecājoties par daudziem asprātīgiem risinājumiem, kur cilvēku tēlos redzami dzīvnieku arhetipi, dzīvnieku tēlos - cilvēku arhetipi, rodas iespaids, ka Blaumanis bijis ļoti moderns rakstnieks.

Man ļoti patika tas, ka Daugavpils teātrī, kur vienmēr ir režijas problēmas un izrādes balansē uz robežas starp profesionālismu un amatierismu, ir ienācis režisors Viktors Jansons. Viņš strādājis ar "Velniņu" ansambli, sapludinot pārdzīvojuma un spēles teātri,  pierādot, ka tas ir īstais veids, kā strādāt ar mazpieredzējušiem aktieriem, kuriem pievienojas tikai daži pieredzējuši mākslinieki. Šis ir otrais Viktora Jansona darbs, ko es redzu, un man ļoti gribētos, lai viņš regulāri tiktu nodarbināts latviešu teātrī, jo viņa profesionālisms, asprātība, atļaušos teikt, ir virs Latvijas režijas vidējā līmeņa.

Ļoti labi izmantota skatuves telpa. Mūziķu novietojums virs skatuves rada iespaidu, ka viņi ir eņģeļi, kurus tā aizrāvis uz zemes notiekošais, ka viņi nolēmuši to bagātināt ar savu muzicēšanu. No statistiem viņi kļūst par tēliem ar māksliniecisku funkciju.

Stāsts par velniņiem, kas kļūst par cilvēkiem, padara par visai nopietnu stāstu, ka cilvēciskot var katru, bet vienīgi un tikai tad, ja viņš sastopas ar mīlestību, nevis dresūru vai aukstu skolmeistariskumu.

Līvija Volkova , literatūrzinātniece, monogrāfijas "Blaumaņa zelts" autore:

Jābūt teātra speciālistam, lai pilnībā novērtētu visu to, kas iepludināts šajā izrādē, no kādām detaļām tas viss ir būvēts, sākot ar rituāliem un beidzot ar mūsdienu mūziku. Man brīžiem tas likās par raibu, bet ja bērniem patīk, tad ir labi. Iespējams, režisors izrādi vizualizējis, samazinot tekstu tāpēc, ka domājis par Daugavpils publiku, kuras viena daļa latviski nesaprot, un tad jau tas vērtējams pozitīvi.

Dmitrijs Petrenko, kultūras žurnālists:

Ļoti laba izrāde! Gan vizuāli ļoti skaista, gan ar svarīgu vēstījumu, ko varēja sadalīt divās daļās. Viens līmenis domāts bērniem, un bērni tur aktīvi piedalās ar savu reakciju, bailēm, prieku. Otrs līmenis, kas domāts pieaugušajiem, ir ļoti smalks. Brīnišķīgas ainas ar aitām. Fināla ainā, kad velniņi kļūst par cilvēkiem, es tīri fiziski sajutu, ka notiek kaut kas nozīmīgs, tiek sasniegts līmenis, ko es no bērnu izrādes nemaz nebūtu gaidījis.

Inga Rozentāle, teātra zinātniece:

Viesturs Jansons nāk ar dzīvi apliecinošu, pozitīvu stāstu  par divu bērnu iniciāciju cilvēku pasaulē. Dubultpatīkami ir redzēt tādu dzīvi apliecinošu versiju šajā negatīvisma laikmetā. Šajā brīdī, kad bērni dzird no vecākiem un masu mēdijiem, cik dzīve ir smaga, režisors nāk ar pozitīvo kodu, un tas ir šīs izrādes virsvērtība.

Interesants ir veids, kādā Jansons stāsta par šiem bērniņiem: tā ir Blaumaņa pasaka, kas ir ielikta stilizētā folkloras pasakā. Uz skatuves ir aizlaiki, pretnostatīta tumsas un gaismas pasaule. Viņš operē ar jēdzieniem "labais" - "ļaunais". Viņš no Blaumaņa pasakas izveido stāstu par iniciāciju - ar pārvērtībām, maģiju, buramvārdiem, jā, arī ar sāpēm, kas jāpārcieš, lai kļūtu par cilvēku. Bērniņi it kā dzimst šīszemes pasaulē.

Ļoti interesanta scenogrāfija, kurā senlatviešu pagānisma elementi savienoti ar viduslaiku ceļojošā teātra motīviem. Aktieru grupa darbojas kā koris, to papildina mūziķu ansamblis, kas savukārt strādā ar mūsdienu mēdiju paņēmieniem. Lai pietuvotos mūsdienu bērna sapratnei, režisors aizņemas mūsdienu mēdiju paņēmienus, kas viņam ir pazīstami un saprotami. Ļoti labi ir kostīmi - nav latviešu tautu meitu, ir mītiski, pasakaini tēli, kas ļauj darboties bērnu fantāzijai.

Jānis Streičs, režisors, žūrijas priekšsēdētājs:

Daugavpiliešu izrāde ir tik pilnīgi nobeigta, vienkārša un mīļa kā vītola stabulīte. Kaut kas tik ārkārtīgi vienkāršs, pazīstams, tuvs - paņem un spēlē! Tā ir nemitīga spēle, īsts teātris. Man kā puslietuvietim ir ārkārtīgi tuva Čurļona "Karaļu pasaka", un saimniecības celšana ir tieši kā no šīs gleznas. Tas iegūst simbola jēgu. Šis ir retais gadījums, kad viss ir vienā rokrakstā padarīts viss - vienots ir kostīmu mākslinieka, scenogrāfa, aktieru darbs. Ļoti dvēselisks režisora darbs. Un daudzas ārkārtīgi asprātīgas vietas!

Ļoti inteliģents režisors, un aizkustinoša ir viņa apņemšanās turpināt darbu Daugavpils teātrī.

Līga Ulberte, teātra zinātniece:

"Velniņi" ir nozīmīgi latviešu teātra kontekstā, jo šo izrādi ir radījis režisors, kas apveltīts ar brīnišķīgu teatrālu fantāziju. Tas negadās bieži. Režisors spēj atrisināt darbībā - kustībā, fiziskās pārvērtības, tēlos, dziesmās - izstāstīt Blaumaņa pasaku tā, lai to gandrīz bez vārdiem saprastu bērni, un būtu interesanti arī pieaugušajiem. Tas ir būtiski tieši Daugavpilī, un gribētos, lai to pamana arī citur Latvijā.