Blaumaņa teātra festivāla žūrija par Liepājas teātra izrādi 'Skroderdienas Silmačos'

Par "Skroderdienām" kaut ko pateikt ir ļoti grūti, jo liekas, ka katrs aktieris, pat katrs latvietis var kāpt uz skatuves un spēlēt jebkuru lomu. Dažbrīd likās, ka dažs spēlē, ja tā varētu teikt, savā stilā, un drusku tas viss negāja kopā. Manuprāt, priekšplānā izcēlās Rūdis - Egons Dombrovskis, lielisks aktieris, ļoti plastisks, taču kopskaņā viņš īsti neiekļāvās, no citiem viņš atšķīrās. Bet tas nav nopēlums - Rūdis vienmēr bijis tēls, kam pievērš īpašu uzmanību.
Man bija žēl divu lietu. Pirtiņas ainai ir sava liela nozīme, jo pirtiņā ierodas gan Elīna, gan Aleksis un ierauga, kas viņiem varētu būt un ko viņi grasās pazaudēt. Varbūt, ka režisoram tas liekas kaut kas pārāk sentimentāls.
Otra lieta - man kļuva skumji, ka Jāņi šeit izvērtās par totālu apdzeršanos, ieskaitot pat meiteni, Ieviņu. Tas jau varētu būt ļoti mūsdienīgi, bet... Es nezinu, vai "Silmačos" ir jāieved šāds variants. Man personiski bija drusku skumji.
Bet kopumā "Silmači" ir "Silmači", mūziku mēs dungojam līdzi, un redzēt tos ir jauki.

Līga Ulberte, teātra zinātniece:

Man liekas, ka režisors mēģinājis lugu ietērpt tādās kā modernākās drēbēs, taču interpretācija ir gana tradicionāla, modernizācija attiecas tikai uz ārējo noformējumu. Var just, ka izrāde nav ilgi spēlēta, tāpēc bija pārrāvumi tekstā, aizmiršanas un pārpratumi, bet tas jau piederas pie dzīvā teātra, un festivāla gaisotnē izskatās pat mīļi. Kopumā man liekas, ka izrāde ir gana asprātīga, režisors atradis daudzas amizantas nianses. Mans favorīts ir Marģera Eglinska Joske, aktieris apveltīts ar ļoti organisku formas izjūtu un ielikts absolūti savā vietā. Otro reizi latviešu teātra vēsturē izrādē nav pirtiņas ainas. Pirmoreiz tas bija Viestura Kairiša iestudējumā JRT, tad tas bija konceptuāli. Tagad man arī nekļuva skaidrs, kāpēc šī aina netiek spēlēta. Tā būtu ienesusi izrādē savas noteiktas krāsas.

Inga Rozentāle, teātra zinātniece:

Varētu teikt, ka liepājnieku izrāde ir tāda pozitīvā nozīmē mazliet novienkāršota versija par "Skroderdienām". Caur to, ka darbība pārlikta uz mūsdienīgu villu "Silmači" un personāži ietērpti džinsos, radošā komanda diezgan veiksmīgi izvairījusies no pienākuma būt etnogrāfiskiem un latviskiem. Turpretī līdz ar Pičuka un Auces skata "izgriešanu" režisors manuprāt padarījis viendimensionālākus arī Alekša un Elīnas tēlus, kuriem bez laimīgās ğimenes piemēra trūkst nozīmīga posma, satuvinoties vienam ar otru.
Jautra, patiešām asprātīga izrāde ar interesantiem aktiedarbiem, daudz horeogrāfijas (Agris Daņiļevičs) dzīvo mūziku un scenogrāfiju, kas palīdz uzturēt iecerēto komēdijas (ne drāmas) dinamiku.

Anna Kuzina, "Braku" muzeja vadītāja:

Liepājas "Skroderdienas" ir optimistiska, dzīvespriecīga izrāde. Aktieru spēle azartiska un viegla. Zināmais, pazīstamais "Skroderdienās" ir pateikts savādāk. Tas nozīmē, ka "Skroderdienas" būs mūžam dzīvas.