Cilvēcisko attiecību mūžīgā daba. Aspazijas 'Vaidelote' Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis

Valmieras teātra izrāde "Vaidelote" Ineses Mičules režijā piedāvā svaigu skatījumu uz pirmo Aspazijas lugu un realizē 19. gadsimta beigās sarakstītajā un romantisma caurstrāvotajā tekstā iekodēto psiholoģiskā teātra potenciālu.

Vērtējums:4

Pati Aspazija savu lugu nodēvējusi par "drāmu no leišu pagātnes". Tās darbība risinās 14. gadsimtā un centrā ir trīs galveno varoņu: vaidelotes jeb dievu svētnīcas priesterienes Asjas, karaļmeitas Mirdzas un kunigaiša Laimona, mīlestības trīsstūris. Asja, kura ar varu savulaik piespiesta kļūt par vaideloti, mīl Laimonu, taču nevar būt ar viņu kopā, jo, esot dievu kalponei, tai jāatsakās no laicīgās dzīves. Arī Laimons mīl Asju, bet pēc karaļa vēlējuma ir spiests precēt skaisto karaļmeitu Mirdzu, kura kopā ar Asju kalpo svētnīcā. Lugā Aspazija risina savai daiļradei tuvās tēmas par izvēli starp garīgumu un kaislību, pienākumu un brīvību, kā arī sievietes patības iegūšanu caur mīlestību un ar to saistītajām ciešanām.

Aspazijas gadījumā tajā nav vietas pelēkajiem toņiem – izvēle iespējama tikai starp mīlestību vai nāvi.

Kā visu Aspazijas lugu, tā arī "Vaidelotes" trumpis un panākumu atslēga (pēc lugas pirmizrādes Aspazija momentā kļuva par pirmā līmeņa zvaigzni latviešu dramaturģijā) slēpjas vērienā, ar kādu attēlota sievietes jūtu pasaule: Aspazijas gadījumā tajā nav vietas pelēkajiem toņiem – izvēle iespējama tikai starp mīlestību vai nāvi.

Cilvēcisko attiecību mūžīgā daba. Aspazijas 'Vaidelote' Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis

Inese Mičule Aspazijas tekstu būtiski īsinājusi, no apjomīgā personu saraksta atstājot astoņus galvenos varoņus. Izrāde gan no tā tikai ieguvusi – izdevies atsegt lugas galveno "nervu", ko veido trīs cilvēku: Asjas, Mirdzas un Laimona, personīgo izvēļu un savstarpējo attiecību drāma un ko neatšķaida Aspazijas tieksme pēc vēsturiska, idejiska un sociāla episkuma, kas lugā izpaužas kunigškaišu, vaidelošu un tautas masu skatos.

Tīrās, moderni askētiskās līnijās ieturēta arī Ingas Bermakas-Apiakas un Agneses Leilandes veidotā scenogrāfija, ko veido liela koka konstrukcija, kas ir priekšpusē atverama un kalpo kā paaugstinājums, ļaujot izrādei norisināties vairākos līmeņos. Uz tumši pelēkos toņos ieturētā skatuves noformējuma spilgti izceļas košās krāsas, kas izmantotas atsevišķu varoņu tērpos un simbolisku nozīmi nesošos skatuves priekšmetos – tā, piemēram, par vienu no izrādes vizuāli spēcīgākajiem iespaidiem kļūst brīdis, kad, koka "kastei" paveroties, no tās izlīst ugunīgi sārtu rožu ziedu vilnis, simbolizējot Mirdzas tikko dzimušo sievišķību un pāri plūstošo kaisli pret Laimonu.

Māras Mennikas Asja minstinās, klusē, pēkšņi "uzliesmo" pārliecībā un tad sastingst šaubās, nespēdama nedz droši sekot sirdsbalsij un uzspļaut morālei, nedz padoties un samierināties ar vientulību

Pati Aspazija ir atzinusi, ka sevi iekodējusi Mirdzas tēlā, kam lugā arī ir jāmēro visgarākais izaugsmes ceļš – no naivas, sapņainas būtnes līdz kaislības un zaudējuma norūdītai, jaunā kvalitātē pārdzimušai un sevi upurēt gatavai sievietei. Taču Ineses Mičules izrādes centrā nepārptotami izvirzās Māras Mennikas tēlotā Asja – spēcīga sieviete, kura mīlestības dēļ slēdz kompromisus ar morāli un ir gatava savas laimes dēļ pazudināt tuvu cilvēku.

Aktrise ir precīzi uztvērusi savas varones iekšējo cīņu starp sirdsapziņu un kaisli un caur smalkām aktierspēles niansēm to raida zālē: Māras Mennikas Asja minstinās, klusē, pēkšņi "uzliesmo" pārliecībā un tad sastingst šaubās, nespēdama nedz droši sekot sirdsbalsij un uzspļaut morālei, nedz padoties un samierināties ar vientulību. Kā līdzvērtīgs partneris parādās Kārlis Freimanis Laimona lomā – aktiera izpildījumā Laimons ir mīlētāja tips - principiāls, sirdsskaidrs, taču vienlaikus neizlēmīgs un ne pārāk kareivīgs attiecībā uz sava likteņa lemšanu, kas rezultējies tajā, ka viņa mīļotā ir ieslodzīta svētnīcā un visbeidzot nolemta nāvei.

Kārlis Freimanis spēlē ieturēti, labi sajūtot un izsakot tekstā ietverto jēgu, turklāt starp viņu un Māru Menniku veidojas laba skatuviskā ķīmija, kas liek noticēt abu varoņu neiespējamās mīlestības patiesumam un gatavībai uzupurēties vienam otra dēļ.

Cilvēcisko attiecību mūžīgā daba. Aspazijas 'Vaidelote' Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis

Režisore izvēlējusies vizuāli neparastu Mirdzas tēla interpretāciju – Inese Pudža ietērpta garos bikšusvārkos un bezformīgā kreklā, turklāt galvā tai uzvikta melna, pieguļoša cepure. Lugā Mirdza tiek dēvēta par izcilu skaistuli, taču izrādē viņa atgādina drīzāk puiku, nekā meiteni, tāpēc diezgan neticama jau saknē kļūst mīlestības iespējamība starp Mirdzu un izskatīgo, vīrišķīgo Laimonu. Ineses Pudžas Mirdza ir bērns – viņa jūsmīgi sapņo un runā par mīlestību, kura patiesībā neeksistē – "mīlestība" drīzāk ir svētnīcā apslāpētās sievišķības "izlāde", kurai par objektu kļūst Laimons. Zaudējusi šo "rotaļlietu", Mirdza ir gatava ar bērniem raksturīgu beznosacījuma niknumu gan Laimonu, gan Asju upurēt.

Inese Mičule atstājusi novārtā nosacīti perifēros izrādes tēlus: Janusa Johansona un Daces Everss karaļpāri, kā arī Riharda Rudāka Krīvu. Januss Johansons savu tekstu drīzāk deklamē, neiezīmējot ne tēla raksturu, ne pretrunas un radot iespaidu par dekoratīvu karaļa klišeju (šeit pārmetums jāizsaka arī tērpu māksliniecēm, kas aktieri ieģērbušas bezformīgā, violetas krāsas paltrakā ar nejēdzīgi garām piedurknēm un zelta ķēdēm ap kaklu). Daces Everss Karaliene arī nav apveltīta ar tēla iekšējo dzīvi un, šķiet, tikai statiski izpilda savu funkciju, savukārt Rihards Rudāks nesekmīgi savai lomai cenšas piedot kaut kādu grodumu, ik pa brīdim tekstu izpildot pārspīlēti skaļā, dimdošā balsī. Arī Ievas Džindžas Jautrīte un Eduarda Johansona Daumants, kuros izpilda daudzo vaidelošu un kunigškaišu tekstus lugā, paliek drīzāk sižeta virzībai nepieciešamās informācijas noraidītāju lomās, kaut arī izrādē iezīmēta, bet atstāta novārtā, abu attiecību līnija.

Cilvēcisko attiecību mūžīgā daba. Aspazijas 'Vaidelote' Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis

Iestudējot "Vaideloti", Inese Mičule ir spējusi mākslinieciskās kvalitātes un vērtības ziņā diezgan diskutablo Aspazijas tekstu atklāt jaunā gaismā, pierādot, ka vairāk nekā simts gadus senā luga joprojām spēj atrast saikni ar mūsdienu skatītāju. Iespējams, režisore bija cerējusi uz vēl laikmetīgāku mīlestība tēmas atklāsmi – par to liecina Gata Priednieka-Melnača veidotā videoinstalācija, kurā brīdī, kad Mirdza uzzina par savu iešanu "tautās", sāk griezties globalizāciju raksturojošu popkultūras ikonu karuselis. Taču šoreiz vispārinājumi un gudras kultūratsauces ir liekas – režisore ir atklājusi labāko, kas ir Aspazijas lugā – cilvēcisko attiecību mūžīgo dabu.

Tags

Aspazija Inese Mičule Izrādes apskats Raiņa un Aspazijas gads Valmieras teātris

Comment Form