Viņa klātbūtne tika saredzēta slimībā, apsēstībā un kārdinājumā. Bija pieņemts uzskatīt, ka dēmona mītnesvieta un viņa ķermenis ir gaiss. Tieši tādēļ dēmona tērpa atveidojumam bieži izvēlējās zilo krāsu, jo tieši zilais raksturoja gaisa un grēka sfēru.
Nav arī brīnums, jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Eņģelis (gr. άγγελοι ) - sūtnis, vēstnesis starp cilvēkiem un Dievu. Antīkajā kultūrā dominēja sieviešu dzimuma eņģeļi. Kristietības pirmajos četros gadsimtos eņģeļi ikonogrāfijā tika attēloti kā vīrieši tunikā, bez bārdas un bez spārniem. Mums tik labi pazīstamais jaunības skaistuma kults gotiskajā mākslā skāra arī nemirstīgos eņģeļus, tie kļuva aizvien jaunāki, evolucionējot līdz pat eņģeļiem-zēniem (putto). Renesanses laikmetā visi šie tipi, ieskaitot eņģeļus-meitenes, eņģeļus-jaunekļus, un androgīnos eņģeļus harmoniski sadzīvoja savā plašajā universā. Labo eņģeļu tērpi – vai nu šķīstības baltajā vai arī mīlestības sarkanajā krāsā. Bieži kristīgajos tekstos pieminētie un mākslā attēlotie serafi un ķerubi ietilpa pirmajā, vistuvāk Dievam esošajā triādē:
Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Ikvienam ķerubam bija divas sejas: vienā pusē pret palmu pavērsta cilvēka seja, otrā pusē tāpat pret palmu pavērsts lauvas vaigs.
Poēmā Dēmons par Tamāras dvēseli cīnās Eņģelis, kuru Mihails Ļermontovs otrajā daļā pieskaita ķerubiem jeb eņģeļiem–sargiem (dažkārt par ķerubiem tiek uzskatītas arī mirušo bērnu dvēseles), un viņa bijušais kolēģis, pirmajā daļā klasificētais kritušais ķerubs Dēmons.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
