Jaunās formas. Nozīmīgākās Smiļģa izrādes

Dezertēšana no Ļeņina komisijas un 20 iestudējumi sezonā. Teātra dižgaram Smiļģim – 130
Foto: LETA (Eduarda Smiļģa portrets uz Jaunā Rīgas teātra ēkas Lāčplēša ielā 25)

Vairāki pētnieki uzsvēruši, ka svarīga Smiļģa ģēnija pazīme bijusi spēja intuitīvi uztvert sava laikmeta garīgos un intelektuālos virmojumus. Par no liecina ne vien fakts, ka savas karjeras laikā Smiļģis sava teātra rokrakstu ir konsekventi mainījis un attīstījis, bet arī tas, cik katrā desmitgadē veidotie darbi bijuši trāpīgi. Kā piemēru var minēt 1930. gados tapušo Šekspīra komēdijas "Liela brēka, maza vilna" inscenējumu. Darbību Smiļģis bija pārcēlis uz 20. gadsimta moderna karakuģa klāju un nosaucis inscinējumu par "Amors uz drednauta". Uz skatuves bija radīts priekšstats par reāla drednauta klāju, no kura skatītāju zāles virzienā stiepās milzu lielgabals. Teātra vēsturnieki atzīmē, ka tādējādi Smiļģis atspoguļojis globālās Šekspīra interpretācijas tendences.

Par būtisku Smiļģa lomu var nosaukt Henrika Ibsena Pēru Gintu – Smiļģis bijis pirmais latviešu Pērs Gints, kā arī pirmais Brands. Viņa pēdējā teātra loma kā aktierim bijusi Gētes Fausts, toties vēl 1934. gadā Dailes teātrī notiek Šekspīra traģēdijas "Jūlijs Cēzars" pirmizrāde Smiļģa inscenējumā un ar viņu titullomā. To uzlūko par vienu no tā laika Šekspīra interpretācijas virsotnēm, un Jūliju Cēzaru daudzi atzīst par Smiļģa labāko traģēdijas lomu.

Leģenda vēsta, ka no prezidenta Kārļa Ulmaņa Smiļģis kā dāvanu jubilejā saņēmis aploksni ar apliecinājumu par līdzšinējo Dailes teātra parādu dzēšanu.

Autoritārais režīms no šī iestudējuma esot gaidījis vadoņa kulta slavinājumu, kur Cēzars tiktu parādīts kā Romas glābējs. Kā vēsta zinātnieces Ritas Rotkales izveidotā Smiļģa biogrāfija, eksistē leģenda, ka Kārlis Ulmanis pats personīgi lasījis eksemplāru, svītrojis nevēlamās vietas un tikai pēc tam devis atļauju iestudēšanai. Lai arī pēc pirmizrādes sekojis ieteikums izrādi noņemt no repertuāra, tā tika atjaunota, kad Rīgā viesojies Stretfordas Memoriālā Šekspīra teātra patrons sers Arčibalds Flauers, kurš interesējies arī par klasiķa iestudējumiem Latvijā.

Savukārt 1937. gadā Smiļģis ar Otello lomu atzīmēja 30 skatuves darba gadu jubileju. Leģenda vēsta, ka no prezidenta Kārļa Ulmaņa Smiļģis kā dāvanu jubilejā saņēmis aploksni ar apliecinājumu par līdzšinējo Dailes teātra parādu dzēšanu.

Kara laikā un okupācijas varas pārraudzībā Smiļģim esot izdevies iespēju robežās saglabāt Dailes teātra ansambli un profesionālo kvalitāti, izvairīties no klaji varu slavinošas ievirzes repertuāra. Neapšaubāma pārdrošība bijusi 1944. gada nogalē sāktais darbs pie Raiņa "Uguns un nakts" iestudējuma. Kad par viņa iecerēm uzzinājis Mākslas un sabiedrisko lietu departaments, Smiļģim nācies pārtraukt lugas iestudēšanu. Tā vietā viņš spēris vēl riskantāku soli, kas gan viņam, gan visam Dailes teātrim varējis draudēt ar neaprēķināmām sekām, – tika sākta Frīdriha Šillera traģēdijas "Fiesko sazvērestība Dženovā" iestudēšana. Turklāt – tas bijis mazāk izplatīts lugas variants, kurā tautai tiek atdotas tiesības lemt pašai savu likteni, diktatūra ir gāzta un pār Dženovu atspīd brīvības saule. To, ka šāda izrāde oficiāli nonākusi līdz skatītājiem, teātra zinātnieki skaidro ar apstākli, ka tai brīdī – pasaules kara beigās – varas iestādēm bijuši citi, svarīgāki uzdevumi par vietējās kultūras pārraudzīšanu.

"Smiļģim teātris vienmēr bijis pirmajā vietā, tāpēc, lai saglabātu teātra darbību, viņš mēdza meklēt kompromisu un arī piekāpties. Taču viņam bija vajadzīga brīvība," bilst Rotkale, norādot, ka "brīvība viņam visu laiku netika dota. Gan Ulmaņa laikos, gan vācu okupācijas un Padomju gados Smiļģis saskāries ar lielu varas spiedienu, jo bija brīvs un neprognozējams mākslinieks. Bet viņš tomēr izturēja, viņš tomēr izspraucās."

1947. gadā režisors atgriezies pie Raiņa "Uguns un nakts", kura pirmizrāde notiek janvārī un ir veltīta Dailes teātra 25 gadu jubilejai. Izrāde saņēma variākus prestižus apbalvojumus, taču Rita Rotkale raksta, ka konkrētajā vēsturiskajā situācijā šā uzveduma nozīmi nav iespējams pārvērtēt. "Pēckara baiļu un neziņas apstākļos izskanējušie Raiņa Lāčplēša vārdi "Kad brīva un laimīga Latvija, tad mana gaita būs izbeigta" iesēja cerību sēklu, kas ļāva cilvēkiem dzīvot un saglabāt pašcieņu vistumšākajos laikos."

1950. gadu beigas un 1960. gadu sākums dēvējams par Smiļģa zelta brieduma periodu, kad top vairāki spoži inscenējumi – Frīdriha Šillera "Marija Stjuarte", Aspazijas "Vaidelote", kritikas vēsāk uzņemtais, bet publikas dievinātais Mārtiņa Zīverta "Minhauzena precības", Selmas Lāgerlevas "Gesta Berlings", Jaroslava Hašeka "Šveiks", kā arī satriecošs Viljama Šekspīra "Hamlets".

Tomēr par Meistara mākslas augstāko virsotni mēdz uzskatīt 1956. gadā pirmizrādi piedzīvojušo Raiņa "Spēlēju, dancoju!" inscenējumu. Vērienīgā inscenējuma spēcīgo iedarbību radījusi tās spēja sarežģīto Raiņa darbu pasniegt ar virtuozu vienkāršību. Smiļģa "Spēlēju, dancoju!" forma un mizanscēna tikusi pakļauta galvenajam – Tota izaugšanas ceļam. Vēl jāpiemin, ka pirmizrāde notikusi Smiļģa 70. jubilejas gadā.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Lasāmgabali Latvijas Kultūras akadēmija Kārlis Ulmanis Rainis Aspazija Eduards Smiļģis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form