Dita Eglīte: Āboli Niskavuori sētā

Atveroties priekškaram, pirmajās izrādes ainās redzam pelēku un putekļainu, taču neparasti skaisti un niansēti izgaismotu saimniecību – šķietami nekonkrētu kādu lauku sētas ēku vai pagalmu, kas piepildīts ar maisiem. Skaitā tuvu simtam tie ir gan uz grīdas, gan iekārti auklās virs spēles laukuma. Maisi varētu būt pilni ar labību, dārzeņiem, augļiem… Izrādes finālā nojaušams, ka tie, iespējams, bijuši ābolu maisi, jo viens no gaisā paceltajiem maisiem atveras, skatuvi piepildot ar sārtajiem augļiem. Nākot paklanīties publikai, aktieri ābolus ripina skatītāju zālē. Vēl tikko Daigas Gaismiņas Niskavuori saimniece, ticot, cerot un mīlot, Dievam lūgusi mīlestību. Sev un savai ģimenei, un mums visiem. Tātad ir vēlme ābolu primāri uzlūkot kā mīlestības augli.

Nacionālā teātra jaunākais iestudējums emocionāli stāsta par vērtībām, problēmām un cilvēku vājībām, kas bijušas aktuālas visos laikos. Somu dramaturģijas klasikas stāstā par kādu Niskavuori ģimeni 19.gadsimta otrajā pusē iespējams ieraudzīt arī sevi un savu pieredzi šodien. Ģimenes vecākais dēls Juhani (Normunds Laizāns) īsti nemīlēdams apprecējis bagātu saimniekmeitu Lovīsu (Daiga Gaismiņa), jo šķitis tikai loģiski domāt par savas saimniecības attīstību. Turpat tuvumā ir otra sieviete – Malvīna (Zane Jančevska), kuru Juhani kaislīgi mīl un negrib aizmirst. Paralēli saimnieciskās dzīves un mīlestības kaislībām, autore lugā ievijusi politiskās "spēles" – Juhani kļuvis par deputātu, saimniekošanu atstāj sievas Lovīsas rokās, bet uz pozitīvo tēlu politikā ēnu varētu mest bijusī mīļākā. Lugas uzstādījums tikai pirmajā mirklī šķiet shematisks un didaktisks, jo režisors šo ģimenes drāmu un cilvēciskās vājības aktualizē līdz sāpīgumam asredzīgi.

Galvenais iestudējuma konflikts veidots, koncentrējoties uz Daigas Gaismiņas Lovīsu. Grūti pat iedomāties citu aktrisi šīs nosvērti stiprās un mīlošās sievietes lomā – Niskavuori ģimenē viņa pratusi ienākt ar pašcieņas pilnu pazemību. Tādu iestudējuma pirmajās ainās ieraugām D. Gaismiņas Lovīsu. Viņa, ienākot lielajā, acīmredzot senām tradīcijām bagātajā ģimenē, nemaz tā īsti nekāro pēc saimnieces goda. Lovīsa alkst dzīvot un strādāt savas jaunās ģimenes labā. Viņa ir tik pilna ar pozitīvo enerģiju un pasaules uztveri, pašpaļāvīgi pieņemot pat Juhani skarbās māsas – Ināras Sluckas Hetas – aso un augstprātīgo saimniekošanu līdzās. Tāpat viņas Lovīsa līdz šim nav manījusi, ka Malvīna šajā sētā nav tikai modere. Mirklī, kad Lovīsa nejauši ierauga nepārprotamā apskāvienā savijušos sava vīra un Malvīnas augumus, viņas harmoniskā un līdz šim saprotamā pasaules kārtība vienā mirklī sabrūk. Simboliski šo ainu palīdz nospēlēt scenogrāfija – pēkšņi virs Lovīsas galvas krīt maisi, kas līdz tam stingri turējušies auklās. Esmu gan pārliecināta, ka šo pasaules sabrukumu Daiga Gaismiņa varētu nospēlēt arī bez ilustrācijas, kaut arī skats vienalga ir negaidīti iespaidīgs.

Šajā interpretācijā pilnasinīgi redzam tieši Lovīsas drāmu, par kuras personības spēku Daiga Gaismiņa pārliecina. Viņai līdzās Zanes Jančevskas Malvīna ir glīta, bet auksta sieviete, kuras rīcības motīvus grūti uzminēt – mīl viņa Juhani vai tikai reiz iekārojusi, vai viņa pakļaujas šim vīrietim tikai neapjaustu instinktu vadīta. Arī par Normunda Laizāna Juhani jūtām var šaubīties. Tas, ka viņš noteikti nenožēlo izvēli apprecēt strādīgo un sievišķīgi stipro D. Gaismiņas Lovīsu, ir skaidrs. Ņemot vērā lugas tekstus, Malvīna Juhani primāri saistījusi vien kā skaista un seksuāli pievilcīga sieviete. Starp citu, arī jaunākajās somu šīs pašas lugas interpretācijās tieši Lovīsa tiek tēlota kā sievišķīgi gudra un spēcīga sieviete.

Lai gan plašais aktieru ansamblis psiholoģiskā teātra stilistikā iekļaujas nevienmērīgi, tomēr nevar nejust Ansambli, kurā ir gan kodols (D. Gaismiņa un N. Laizāns), gan galveno varoņu liktenim līdzi dzīvojošie perifērie tēli (Niskavuori ģimene). Lieliska ir Ināras Sluckas skarbā Heta – viņā blakus sadzīvo lepna sieviete, kura apzinās savu vietu un sociālo stāvokli, bet turpat ir arī aizkustinoša līdzjūtība pret Lovīsu, tai atgriežoties mājās pēc maldīšanās mežā. Epizodiskajā lomā ar savu lakonismu un klusināto dramatismu sajūsmina Astrīda Kairiša vecās Niskavuori saimnieces lomā. Patīkami un nepārspīlēti komisku atslodzi spraigajā dramatismā ienes Līgas Liepiņas atveidotā Mālvīnas māsa Juse. Cilvēka psiholoģijas pētnieks teātrī Felikss Deičs jaunākajā NT iestudējumā uzsver tādas šķietami piemirstas vērtības, kā godīgas un uzticības pilnas attiecības ģimenē, kuras nevar aizstāt ne īpašumi, ne kaislības, ne politiskā karjera. Bet pāri visam ir alkas pēc mīlestība, kura var būt gan salda, gan sūrma, gluži kā āboli.