Aktieru ansamblis ir pilnībā saliedēts un stundas laikā vīrišķīgi skaisti tiek izdzīvotas "piecas dienas un četras naktis" – tādu apakšvirsrakstu savai izrādei devis režisors. Pelēki tukšajā Mēģinājumu zālē nav ne kripatas no butaforiskas vides inscenējuma, arī fona trokšņus – jūras šalkas, vēja brāzmas vai stindzinošos ledus brīkšķus – rada paši aktieri uz vietas izrādes laikā. Aktieri ģērbušies mūsdienīgās (iespējams, privātās) drēbēs, ar Blaumaņa noveles interpretāciju organiski ierakstoties šobrīd aktuālajā teātru stāstu stāstīšanas modē.
Šķiet, skolas laikā skolotāji mēģināja akcentēt cilvēku "sliktos" raksturus ekstremālos apstākļos. Protams, novele var būt arī psiholoģijas studija. Tomēr pārsteidzoši simpātiski ir tas, ar kādu siltu mīlestību veidoti Valmieras iestudējuma zvejnieki. Es šaubos, vai arī noveles iestudējumā dominē jautājums: "kam lemts izdzīvot – labajiem vai veiksmīgajiem?". Neraugoties uz reālo šodienā, kad latvietis latvietim rīkli pārkodīs, acis nepamirkšķinājis, Mārtiņš Eihe atļaujas noveles situāciju izspēlēt daudz globālāk un reizē personīgāk. Jebkura ekstremāla situācija cilvēka dzīvē tikai un vienīgi viņu nostāda personīgās attiecībās ar likteni, Dievu, Notikumu (sauciet to, kā gribat)... Un tieši šādā kontekstā režisors kopā ar aktieriem veidojis noveles varoņu skatuviskos tēlus, raksturus, uzvedību.
Hrestomātiski par labāko vīrieškārtas eksemplāru uzskatīts ir Grīntāls, kurš Tālivalža Lasmaņa atveidā īpaši nedemonstrē sava tēla aukstasinīgo savaldību un mieru. Janusa Johansona Birkenbaums ir vīrišķīgi atturīgs un tai pat laikā neviltoti draudzīgs attiecībās ar Krišjāņa Salmiņa Kārlēnu, kurš tiešām vienubrīd pat kaitina ar dīkšanu pēc vēl viena malciņa dzeramā. Jura Laviņa Zaļga, kaut arī acīmredzami savtīgs cilvēks, ir jūtīgs, dzīves pieredzējis vīrs, un viņa acīs ir tikpat traģisks izmisums kā pārējiem. Arī Arnolda Oša Skrastiņš, Māra Bezmera jaunais Dalda un Agra Māsēna vecais Dalda ir simpātiski vīrieši, kuri drosmīgi padodas liktenim un reizē – dziļi sirdī saglabā cerību uz izglābšanos. Mazāk kā tēlu, raksturu, konkrētu personu varbūt iespējams uztvert Ģirta Rāviņa Sīlī. Taču tieši viņš ir tas, kurš lielā mērā ar savu nesteidzīgo runu un patīkamo balss tembru skatuves stāstam kā teicējs (atstāstot lielāko noveles tekstu) piešķir pārsteidzoši siltu un cilvēcīgi saprotamu intonāciju. Režisoram izdevies parādīt sāpīgi skaisto un nežēlīgo kontrastu starp spēka pilno vīrišķību un fatālās bezspēcības apstākļiem jūras vidū uz ledus gabala; starp traģisko stāstu un aktieru daudzbalsībā izdziedāto dziesmu par vasaru, atceroties, pagātni. Ir situācija, bet nav lieka sentimenta, morāles un... Diemžēl nav arī izvēles. Kamēr pie apvāršņa neparādās laiva. Epizode ar ložu vilkšanu izrādē, šķiet, ilgst veselu mūžību. Pēc piecām dienām uz atlūzušā ledus gabala tieši šis ir izšķirošais brīdis starp dzīvību un nāvi. Jo glābēju laivā no astoņiem vīriem varēs kāpt tikai pieci... Aktieri neilustrē lozes vilkšanas brīdi ar prieka palēcieniem vai galvas saķeršanu, spēlējot izmisumu. Protams, situācija ir tik dramatiska un ārkārtēja, ka, noveli nezinot, no koncentrētās aktieru psiholoģiski pamatotās spēles šajā epizodē tu nemaz nevari tā īsti nojaust, kādas kurš lozes izvelk. Tas ir brīdis, kad katrs no viņiem reāli nonācis Dieva izredzētības lokā vai nāves nolemtībā...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
