Dita Eglīte: Oriģināldrāmas 'diskonakts'

Pauls Putniņš lugu "Pusdūša" sarakstījis 1980. gadā, bet iestudējuma skatuviskās norises atgādina astoņdesmito gadu vidu, kad Nacionālajā teātrī par kases grāvēju kļuva šī paša dramaturga cita luga – "Ar būdu uz baznīcu". Toreiz P. Putniņa komēdija Edmunda Freiberga režijā skatītājus smīdināja ar satīrisku birokrātiskā padomju laika tēlojumu un koši traģikomiskajiem raksturiem aktierspēlē. Jaunais iestudējums "Pusdūša. Mundis" viesrežisora Jura Rijnieka interpretācijā arī skatītājiem ļauj no sirds izsmieties, īpaši spēlējot pirmajam sastāvam, kad galvenajās lomās ir Daiga Gaismiņa, Juris Lisners, Svetlana Bless un Voldemārs Šoriņš (kurš gan spēlē bez dubliera).

Stāsts ir par diviem trīsdesmitgadniekiem Zigmundu (Juris Lisners vai Juris Hiršs) un Spodru (Daiga Gaismiņa vai Zane Jančevska), kuri, ilgojoties pēc ģimenes, satiekas ar iepazīšanās firmas starpniecību. Luga gan tieši, gan netieši uzrāda iemeslus, kādēļ šie cilvēki ir tik vientuļi. Protams, pirmkārt, tā ir sabiedriski politiskā iekārta, kurā intīmi personīgā dzīve bija stipri ierobežota – gan šauro apdzīvojamo platību dēļ, gan visuresošo "ausu" dēļ. Par to atgādina arī Ginta Gabrāna scenogrāfija – darbības vietas (mainās griežoties skatuves ripai) atdalītas tikai ar aizkariem. Īstu sienu nav. Taču Jura Rijnieka iestudējumā šiem padomju dzīves uzspiestajiem apstākļiem piešķirta vien atraktīvi dekoratīva funkcija. Jo cilvēks jau savā būtībā nemainās – arī šodien vīrieši nereti dzīvo kopā ar savām mātēm pat līdz sirmam vecumam un turpina no tām "raustīties", pat ja pa vidu paspējuši gan apprecēties, gan bērnus radīt... Tā izrādās, ka luga joprojām ir aktuāla, tikai skaitļojamās mašīnas vietā nu stājies visuresošais Internets, kas palīdz gan vīru atrast, gan eleganti ignorēt katra privāti intīmo telpu.

Acīmredzot arī tāpēc tik skumjš, pat traģisks sanācis izrādes fināls, jo tu saproti – dabas kārtību nespēj mainīt ne politiskās iekārtas, ne mūsu labā griba. P. Putniņa lugas galvenie varoņi kopīgu ģimeni neizveido. Visas sievietes un daudzbērnu ģimenes pastarītis Lauris izrādes finālā iegrimst skatuves grīdā, kamēr nelaimīgais precinieks Zigmunds un daudzskaitlīgās ģimenes papucis – Voldemāra Šoriņa Ziedonis, nepārliecinoši izslējušies riņķo, stāvot uz skatuves ripas. Spodra saprot, ka nav iespējams otru izmainīt un nav gatava sevi upurēt neizlēmīgam, mātes brunčos ieķērušamies padzīvojušam vecim. Un "vecis" Zigmunds nezin, ko nozīmē būt vīrietim, jo visu mūžu blakus bijusi tikai mamma.

Daiga Gaismiņa un Juris Lisners lomās nopietni izdzīvo savu varoņu traģiskās dzīves. Abi aktieri caur nedaudz kāpinātu pašironisku pārspīlējumu precīzi parāda izmisīgo tiekšanos uz iedomāto laimīgo, citu dzīvi un tomēr nespēju līdz galam otru pieņemt un pašam mainīties. Kaut arī iestudējums daudzo komisko situāciju dēļ mudina uz pacilājošu jautrību, nopietns līdzpārdzīvojums abu galveno varoņu liktenim nepārprotami rodas. Un tikai no malas raugoties, mēs savā augstprātībā šīs dzīves varam uzskatīt par smieklīgām.

Tāpat lielisks savā tēvišķi vienkāršajā nopietnībā ir Voldemāra Šoriņa Ziedonis un brīnišķīga pretspēlētāja viņam ir Svetlanas Bless Dzidra (Zigmunda mamma), kura filigrāni rūpīgās mātes pārspīlējumā izspēlē simtiem vīramāšu prototipus. Jau zinām, cik lieliski šī aktrise pārvalda groteskās spēles formu un šajā dramatiskajā anekdotē viņas radītais kolorītais tēls ir kā punkts uz "i". Vairāk zvaigznītes iestudējumam droši varētu piešķirt, ja arī pārējie aktieri savas lomas veidojot, būtu iedziļinājušies savu tēlu dramatiskajā zīmējumā, neaprobežojoties tikai ar ārējās komikas līdzekļiem. Tāpat dinamiskākam izrādes ritmam tikai par labu būtu nākusi teksta īsināšana.