Kārtējais Latvijas Nacionālā teātra lielās zāles darbs brauc pa to pašu taciņu, kur nesen iestudētais "Tartifs". Krāšņi kostīmi, it kā skaidrs stāsts, bezrūpīga svētku atmosfēra. Taču, pieticīgajās lomiņās redzot talantīgos NT aktierus (Lāsmu Kugrēnu, Daigu Gaismiņu, Uldi Dumpi, Jānis Skani u.c.), kuriem darba līgums liek to darīt, brīžiem pārņem arī skumjas. Šis arī nav tas gadījums, kad, atcerēties teicienu par lielām un mazām lomām, aktieriem pārmetot entuziasma trūkumu, jo iestudējuma kopējais uzstādījums bijis vien skaista dekorācija zināmam stāstām. Kāda te radoša dzīvība, ja, piemēram, galma ainās skaisti ģērbtajiem augstmaņiem ik pa brīdim jāsastingst daiļās pozās?!
Ja pirmā cēliena vitalitātei un skaidrajai pasakas sižeta virzībai nesekotu otrā cēliena nevajadzīgā peripetiju mudžināšana, gaušanās par Anglijas sociālajām nedienām un savstarpēji neloģiskās ainu virtenes ar varoņu jocīgo rīcības motivāciju, iestudējumu varētu pat uztvert kā muzikālu komiksu bērniem. Pirmajā cēlienā dinamiski aizsāktais stāsts skaisti izdziedāto melodiju un dzīvespriecīgas enerģijas uzlādēto deju pavadījumā gandrīz aizrauj un to spēj uztvert bērni pat no trīs un četru gadu vecuma. Jā, varbūt pretrunīgi attiecībā pret dramatisko stāstu šķiet horeogrāfa Alberta Kivlenieka sacerētās jestrās nabagu dejas un Imanta Kalniņa dziesmas, kas, gadiem ejot, kļuvušas gluži pašpietiekamas, tomēr muzikāla komiksa nosacījumos ar zibenīgām ainu maiņām un kolorītiem kostīmiem (Anita Znutiņa) gan galmā, gan bomžu nometnē, tas būtu visai pieņemami. Taču acīmredzot tāds nav bijis iestudējuma mērķis. Līdz ar Marka Tvena stāsta atsevišķu sižeta līniju izstāstīšanu par katru cenu izrādes temps stipri sagausinās, arī horeogrāfs otrajā cēlienā vairs nav bijis nepieciešams, un dažu dziesmu laikā tā vien šķiet, ka skatītāji uzsāk līdzi plaudēšanu tikai tāpēc, lai kaut kā sevi uzmundrinātu vai izklaidētu...
Aktieri skaisti dzied (kā allaž izceļas Ditas Lūriņas dzidrā balss), atdevīgi ļaujas ekspresīvajai kustību partitūrai (nabagu ansamblī īpaši pamanāmas Madara Saldovere un Marija Bērziņa), turklāt tas ir lielo mūziklu cienīgs izpildījums. Galvenajās lomās ir Ainārs Ančevskis (Toms) un Uldis Anže (Velsas princis) – abi jauki un bērnišķīgi. Ne vairāk, ne mazāk. Uldis Dumpis Henrija VIII uznācienā nez kāpēc izsauc asociācijas ar Skroderdienu Joski un Jāņa Skaņa Šerifs ar Circeni, bet Normunda Laizāna Maikls Hendons, palīdzot "nabaga" Velsas princim, ar savu pozitīvo bruņinieka līniju šķita kā no citas pasakas ieradies jeb kā reprezentējot deus ex machina...
Marka Tvena "Princis un ubaga zēns" Nacionālā teātra iestudējumā izskan kā pasaka, kurā piepildās nabaga Toma sapnis kļūt par princi, bet īstajam troņmantniekam beidzot radusies iespēja izkļūt no etiķetes iestīvinātā galma, lai pārliecinātos – karalim tomēr būt labāk nekā ubagam. Nabaga Toms atceļ nežēlīgos likumus, un spriež taisnu tiesu, enerģiski optimistiskā skrandaiņu tauta muzikālajos deju iespraudumos, pretstatā stīvajām galma figūrām, ir dzīvesprieka un vitalitātes iemiesojums. Skaists bija sapnis par tautas pārstāvi galmā, murgam līdzīga nejaušības noteiktā prinča integrācija tautā. Par ko sapņojam?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
