Ja šīs "Skroderdienas" nebūtu vien kā mācību darbs un jaunie aktieri rudenī neizklīstu pa dažādiem Latvijas teātriem, tās droši varētu startēt nākamajā Rūdolfa Blaumaņa teātra mākslas festivālā Valmieras teātrī. Ne jauna vai negaidīti oriģināla lugas traktējuma dēļ, bet visvairāk tādēļ, ka studentu izrāde skatītājam ļauj izgaršot Rūdolfa Blaumaņa radīto raksturu kolorītu, burvīgi vecišķo valodu un Jāņu apdullinošo atmosfēru. Skatuvisko izteiksmes līdzekļu meklējumu un teatrālo eksperimentu pārbagātībā mūsdienās studentu "Skroderdienas" silda kā draudzīgs apskāviens un mīļš apliecinājums latviešu teātra klasikai.
Tradicionāli "Skroderdienas" tiek spēlētas kā jaunu cilvēku maldīšanās savstarpējas patikšanas un mīlestības pinekļos, kurus palīdz samudžināt vai atšķetināt līdzās esošie kolorītie raksturi. Visvairāk komiskās groteskas ir žīdu pārim, kuri savu mīlu, no bargās tetes sargādamies, izspēlē visai ierasti. To, kādas patiesībā jūtas slēpjas Intas Klusas Zāras un Jāņa Āmaņa Joskes dvēselē, vien nojaušam. Savas jūtas kautrīgi slēpj arī Martas Grases Elīna, kamēr par Ivara Kļavinska Aleksi jau no pirmajām izrādes minūtēm ir skaidrs, ka viņš šajā Jāņu gaidīšanas burzmā sevi ir pavisam aplam pazaudējis. Tik saprotamas ir Ivara Kļavinska klusās ciešanas, nespējot atraidīt Antonijas mīļuma izpausmes un viņa vēlēšanās par katru cenu novērsties no saimnieces laimē starojošajām acīm. Un arī Elīnu uzrunāt ir šausmīgi neērti – katra tuvošanās acīmredzot prasa milzīgu saņemšanos.
Izrādes dinamiskais centrs ir Ilzes Ķuzules Antonija – apjukusi savu jūtu maldu ceļos un reizē droša lielo māju saimniece. Ilzes Ķuzules Antonija ir skaista un sievišķīgi stipra sieviete. Neapšaubāmi Aleksis būtu lielisks jaunais saimnieks viņas mājās. Taču Antoniju pa īstam mīl Dūdars. Jau ierodoties "Silmaču" sētā, nevar nemanīt Ingusa Kniploka Dūdara draudzīgi laipnās, tikai Antoniju vērojošās acis. Ļoti pat ticami, ka tāds – mīlošs, nosvērts, simpātisks un inteliģents vīrietis, varētu būt Antonijai ļoti labs partneris.
Dzīvi un delverīgi atraktīvi ir "sīkie" – gan Kārļa Neimaņa, gan Mārtiņa Meiera Kārlēns, Ingas Siliņas Ieviņa, Jāņa Vimbas Rūdis (otrā sastāvā Ģirts Liuziniks stipri stīvāks). Harmoniski sirsnīgi, bet ne pārsaldināti ir "paraugpāris" Rudzīši – Vitas Baļčunaites Auce un Miķeļa Žideļūna Pičuks. Bet visiem pa vidu karstasinīgas un stiķu-niķu pilnas ir brīnišķīgās vecenes, kuras ar vārdu "vecenes" šajā iestudējumā vien koķetē – Madaras Saldoveres Pindacīša, kurai acis vien zib un viltīgs smaids sejā visas izrādes garumā; Ilonas Balodes slaidi garā un nedaudz ironiskā Tomuļu māte; Ances Priedes sīkstā un impulsīvā Bebene. Viņu tēli ir skaisti kolorīti un tomēr tik latviski. Un, kurš teica, ka jaunas meitenes var un grib spēlēt tikai "smukas princese". Šīs meitenes gatavas spēlēt arī glītas un kolorītas vecenes!
No pārējās "Silmaču" kompānijas īsti par saviem šķiet Blaumaņa tēlus nav izdevies padarīt Valdim Vanagam (Ābrams), arī Andrejam Možeiko vai Rihardam Leperam (Pindaks). Protams, ka skatītāji smejas arī par viņu replikām, kaut arī tās pārsvarā zina no galvas. Īsti Blaumaņa radītajai mistērijai iespējams noticēt vien tad, ja aktieri tēlos ieliek arī savas personības. Tomēr kopumā vizuāli šķietami askētiskais iestudējums, kur lauku sētas vides radīšanai izmantoti vien seši skapji uz ritenīšiem, galds, gulta, pāris krēslu un gleznota lauku ainava fonā (scenogrāfs I. Noviks) rada īstu lauku Pirmsjāņu noskaņu, kurā dzīvojas īsti cilvēki ar pavisam cilvēcīgām jūtām, sapņiem un cerībām. Tērpus iestudējumam piemeklējusi Kristiāna Dimitere, mūziku aranžējis Valdis Zilveris, horeogrāfiju veidojusi Tamāra Ēķe. Un arī šajos nosacījumos iestudējums atgādina patiesu lauku vidi, kur taču arī cilvēki nestaigā sapucējušies tautas tērpos, nepogo kā lakstīgalas un nevirpuļos kā balerīnas.
Pārbaudījuši sevi nopietnā dramaturģijā – Viljamu Šekspīru un Bertoldu Brehtu ieskaitot – LKA absolventi jo īpaši ar "Skroderdienām" apliecinājuši sevi kā ansambli. Šis kurss studiju laikā netika gatavots kādam īpašam teātrim – varbūt arī tādēļ paši viņi apņēmušies turpmāk katru gadu pirms Jāņiem satikties, samēģināt un atkal izspēlēt "Skroderdienas". Var tikai novēlēt jaunības ideālismu saglabāt vēl ilgi, un var jau būt, ka reālā dzīve spraišļus šādai utopiskai idejai riteņos tiešām arī neliks. "Skroderdienas Silmačos" notikumi risinās saulgriežu laikā. Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova izlolotajiem jaunajiem aktieriem šodien Latvijas Kultūras akadēmijā ir izlaidums – tātad būtiski saulgrieži arī profesionālajā dzīvē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
